Ķeceris

95

KUR VIŅŠ ATRADĀS?

Kas te ir?

Cik ilgi viņš bija klīdis?

Atmiņas joprojām bija neskaidras un miglainas. Kaut kas bija noticis - bija uzsprāgusi zeme un dega liesmās. Tajā bija vaino­jams Antikrists, un Edijs par to bija viņu sadedzinājis. Bet kur tad ir… Mesija? Kālab Kristus nebija atgriezies godāt savus izvēlētos un pieņemt pie sevis debesīs?

Drēbes apdegušas, mati apsviluši, ausīs zvanīja, plaušas smel- dza, un te bija pilnīga tumsa… No plaisām visur, kurp vien viņš gāja, plūda kodīgi dūmi. Tumša dūmaka sedza zemi kā miglas sega, un viņš redzēja labi ja duča pēdu attālumā.

Pavīdēja tikko saredzams stāvs. Apaļīgs, cilvēkam līdzīgs ap­veids, kas māja ar galvu.

- Tu! - viņš uzsauca un steberēja pa akmeņaino zemi pretī šim stāvam. Viņš paklupa pār gruzdošu celmu - pati priede jau bija pārvērtusies pelnos.

Apveids nepazuda.

- Douk! - viņš sauca, bet balss noslāpa dūmos. - Douk! Tas esi tu?

Atbildes nebija.

- Douk! Tas esmu es, sludinātājs Edijs!

Viņš skrēja, paklupa un nokrita. Kādu brīdi viņš gulēja, vilk­dams plaušās vēsāko, svaigāko gaisu divāk zemei. Uztrausies kā­jās, Edijs sameklēja kabatlakatiņu un mēģināja elpot caur to. Vēl daži soļi. Tikai vēl daži. Tumšais stāvs tapa lielāks. Tas nebija Douks. Tas nebija cilvēks. Viņš pastiepa roku. Tas bija stipri sa­karsis klintsakmens, kas balstījās uz smilšakmens pamatnes.

Edijs pūlējās sakoncentrēties, taču atmiņā atausa tikai dažas atsevišķas domas. Misija… treileris… drēbju izdalīšanas diena. Viņš atcerējās, kā skaloja seju pie vecā Red ļacket sūkņa, lasīja spre­diķi ducim ļautiņu smilšainā vējā, tērzēja internetā ar saviem kris­tiešu draugiem.

Kā viņš te nokļuvis?

Edijs atrāvās no klints, lai gan arvien biezākajā dūmakā neko nevarēja saskatīt. Labajā pusē kaut kas noplaiksnīja un klusi ierū­cās. Uguns?

Viņš nogriezās pa kreisi.

Uz zemes gulēja apdedzis trusītis. Viņš pabikstīja to ar kurpi, un radībiņa, konvulsīvi noraustījusies, apmetās uz muguras. Trusim strauji cilājās sāni, un acis šausmās iepletās.

- Douk! - vīrietis sauca un tad pats sev noprasīja: - Kas īsti ir Douks?

- Palīdzi man, Jēzu! - viņš ievaidējās, grīļīgi nošļuka uz ce­ļiem, salika rokas un pacēla tās pret debesīm. Dūmi vērpās vis- riņķl. Viņš ieklepojās, no acīm plūda asaras. - Palīdzi man, Jēzu!

Atbildes nebija. Tālumā norībēja. Mirguļojošais spīdums labajā pusē tiecās aizvien augstāk, kā oranža ķetna skrāpēdams debe­sis. Iedrebējās zeme.

-Jēzu! Palīdzi man!

Edijs drudžaini skaitīja lūgšanu, taču viņam neviens neatbil­dēja, un prātā neatskanēja neviena balss.

- Glāb mani, Jēzu! - viņš sauca.

Un piepeši tumsā neskaidri iezīmējās cits tēls. Edijs pietrau- sās kājās, milzu atvieglojuma pārņemts.

- Jēzu, es esmu te! Palīdzi man!

- Es redzu tevi, - sacīja balss.

- Paldies! Ak, paldies mūsu Kunga un Pesdtāja Jēzus Kristus vārdā!

-Jā,-balss bilda.

- Kur es esmu? Kas šeit ir?

- Jauki… - teica miglainais stāvs.

Edijs atvieglots šņukstēja. Viņš atkal spēcīgi iekāsējās, sava­zātajā kabatlakatiņā iespļaudams melnas krēpas.

- Jauki… Es vedīšu tevi tur, kur ir jauki.

- Jā, lūdzu! Ved mani prom! - Edijs izsdepa rokas.

- Tur, lejā, ir dk jauki…

Uguns iesarkanais mirdzums labajā pusē pēkšņi iegaismojās, mezdams žilbinošu blāzmu biezajā dūmakā. Tumši sārtās kvēles apgaismotais stāvs pievirzījās tuvāk, un Edijs ieskatījās tā vaib­stos, ieraudzīja tam ap galvu apsieto lakatu, garās bizes, kas kri­ta pār pleciem - viena bija atrisusi -, tumšās, miglainās acis, aug­sto pieri…

Lorenco!

- Tu… - Edijs kāpās atpakaļ. - Bet… tu esi… miris! Es redzēju, kā tu gāji bojā.

- Miris? Mirušie nemirst. Tu to zini. Mirušie dzīvo tālāk, lai arī tos sadedzinājis un mocījis Dievs, kas viņus radījis. Mīlesti- bas Dievs. Tos sadedzināja, jo de Viņu apšaubīja, jo bija apjukuši, svārsdgi vai dumpīgi… Tos spīdzināja viņu Tēvs un Radītājs, jo de Viņam neticēja. Nāc… Es tev parādīšu.

Cilvēkveidīgais stāvs, baisi smaidīdams, izsdepa roku, un Edijs tagad ievēroja asinis. Visas drēbes bija notrieptas asinīm, it kā viņš būtu līdz kaklam iemērkts sarkanajā šķidrumā.

- Nē! Ej prom! - Edijs slīdēja atmuguriski. - Palīdzi man, Jēzu…

- Es tev palīdzēšu… Es tevi aizvedīšu uz to jauko, labo vietu…

Zeme iedrebējās un atvērās Edijam zem kājām kā spoža,

rēcoša, oranža krāsns mute. Edijs krita - krita drausmīgajā kar­stumā, neizturamajā karstumā…

Viņš atvēra muti, gribēja kliegt, taču pār lūpām nenāca ne skaņa.

Neviena pati skaņa.