Ķeceris

68

EDIJS VĒROJA PŪLI KĀ SUŅU BARU veļamies pāri vietai, kur vēl pirms brīža bija stāvējis policists. Viņš skatījās, kā vīrieds pū­las pieceldes kājās, bet tad pazūd skatienam, ierauts satrakoto cil­vēku uzplūdu zemūdens straumē.

Skandēšana aprimās, pūlis šķita izklīstam, tad atvirzījās nostāk. Palika tikai policista cepure un saplosīts, sabradāts formastērps.

Ļaužu drūzmai pamazām izretinoties, nodkuma vietā palika tikai ceļos nometusies sieviete, kas, žēlabaini kaukdama, turēja ap­skautu asinīm noplūdušu vīrieti. Edijs manīja uzbangojam pani­ku. Kāpēc viss tik ļod atšķīrās no tā, kā viņš bija to iedomājies? Kāpēc tas šķita tik aptraipīts?

- Tas ir Armagedons! - atskanēja dobjā, mierinošā Douka balss. - Kādā brīdī tam bija jāsākas.

Doukam bija taisnība. Viņi bija nodedzinājuši aiz sevis visus til­tus. Kauja bija sākusies. Dievs vadīja viņu roku, un Viņa gribu ne­viens nedrīkstēja apstrīdēt. Edijs juta sevī ieplūstam pašpaļāvību.

- Sludinātāj? - Douks čukstēja. - Ļaudīm jūs esat vajadzīgs.

- Jā, protams. - Edijs paspēra soli uz priekšu un pacēla rokas. - Mani draugi iekš Kristus! Uzklausiet! Mani draugi iekš Kristus!

Iestājās nemierpilns klusums.

- Es esmu sludinātājs Rasels Edijs! - viņš sauca. - Es esmu tas, kurš atmaskoja Antikristu!

Agresijā iekarsušais pūlis vēlās šurp viļņiem kā okeāns, kas tiecas nonākt krastā.

Edijs satvēra Douku aiz rokas un pacēla to gaisā.

- Šīs samaitātās pasaules karaļi, politiķi, sekulārie liberāļi un humānisti slēpsies alās un kalnu klintīs. Viņi sauks kalniem un klintīm: "Krītiet uz mums, apslēpiet mūs no Tā vaiga, kas sēd goda krēslā, un no Jēra dusmām. Jo atnākusi Viņu lielā dusmu diena! Kas va­rētu pastāvēt?"

Nakts gaisu satricināja auri, un aizvien pieaugošais pūlis viļ­ņojās.

Edijs pagriezās, norādīja ar roku "Izabellas" virzienā un pēr­konīgi nodārdināja:

- Tur, trīs jūdzes uz austrumiem, atrodas žogs. Aiz žoga ir klints. Lejup gar klints sienu var iekļūt "Izabellā". Un "Izabellā" atrodas Antikrists. Viņš ir pazīstams ar vārdu Gregorijs Norts Hazēliuss.

Klintīs atbalsojās rēkoņa, un debesis pāršķēla šāvienu blīkšķi.

- Ejiet! - Edijs spiedza, kraddams roku, ar kuru rādīja virzienu. - Ejiet visi kā viens, Cionas liesmojošā zobena vadīti! Ejiet un at­rodiet Antikristu! Iznīciniet viņu un zvēru. Lielā, Visvarenā Dieva cīņa ir sākusies! Saule aptumšosies un mēness nedos savu spīdumu, un zvaigznes kritīs no debesīm!

Viņš atkāpās, ņudzošā masa pagriezās un viļņodamās vēlās austrumu virzienā pāri mēness apspīdētajam galdkalnam, kaba­tas lukturīši un lāpas šūpojās un ņirbēja dimsā kā tūkstošiem mir­dzošu acu.

- Vareni, - Douks novērtēja. - Jūs šos baigi uzkurinājāt.

Turēdams Douka spēcīgo roku, Edijs pagriezās un devās pū­lim nopakaļus. Iedams viņš atskatījās uz Biu, kas bija sabrucis zemē kā lupatu kaudzīte, un sievieti, kas raudādama vieglītēm šūpoja mirušā vīra galvu.

Pirmie Armagedona upuri.