Ķeceris

14

TAJĀ PAŠĀ VAKARĀ BUKERS KROLIJS, ieradies Makllnā, Virdžlnijas pavalstī, sekoja zāles pārzinim uz aptumšotas steiku restorāna zāles tālāko malu un atrada mācītāju Donu Speitsu jau iekārtojušos pie galda un pētām piecas mārciņas smago, ādas vā­kos iesieto ēdienkarti.

- Cienīgtēv Speits, man ir liels prieks jūs atkal sastapt. - Viņš paspieda vīrietim roku.

- Ari es priecājos, mister Krolij.

Krolijs apsēdās pie galdiņa, papurināja eleganti savīto lina sal­veti un izklāja to uz ceļiem.

Pieslīdēja kokteiļu bāra viesmīlis.

- Vai kungi vēlas iedzert?

- "Septiņi un septiņi" [3] , - mācītājs pasūtīja.

Krolijs saviebās; viņš priecājās, ka izvēlējies restorānu, kurā viņu neviens nepazīst. No mācītāja vēdīja Old Spice pēcskūšanās losjona aromāts, un viņa vaigubārda bija kādu centimetru par garu. Dzīvē viņš izskatījās divdesmit gadus vecāks nekā uz ekrāna, seju izraibināja aknu slimības izraisītie plankumi un iesarkani smilšpapīram līdzīgas tekstūras lāsumi, kas nepārpro­tami liecināja par tās īpašnieka aizraušanos ar grādīgajiem dzē­rieniem. Oranžie mati vizēja blāvajā, netiešajā gaismā. Kā cilvēks ar tādu spēju izstarot harismu televīzijas ekrānos pacieta tik prasti nokrāsotus matus?

- Un jums, ser?

- Bombay Sapphire martīni, pavisam sausu, tīru, ar citronu.

-Tūlīt, kungi.

Krolijs savilka platu smaidu.

- Tā, svēto tēv, vakar noskatījos jūsu uzstāšanos. Tā bija… sa­triecoša.

Speitss pamāja, un tuklā, koptā plauksta paklaudzināja pa galdautu.

- Tas Kungs bija kopā ar mani.

- Es gribēju noskaidrot, vai esat saņēmis kādas atsauksmes.

- Kā nu ne. Manā birojā pēdējās diennakts laikā pienācis vai­rāk nekā astoņdesmit tūkstoši elektroniskā pasta vēstuļu.

Klusums.

- Astoņi tūkstoši?

- Nē, ser, astoņdesmit tūkstoši.

Krolijs uz brīdi zaudēja valodu.

- No kā? - viņš beidzot taujāja.

- No skatītājiem, protams.

- Vai es pareizi secinu, ka šāda atsaucība ir neikdienišķa?

- Taisni tā. Mans sprediķis bija skāris sāpīgu jautājumu. Kad valdība šķiež nodokļu maksātāju naudu, lai apmelotu Dieva vārdu, kristieši malu malās sašutumā saceļas.

-Jā, bez šaubām. - Krolijs izspieda piekrītošu smaidiņu. Astoņ­desmit tūkstoši! Tāds skaitlis jebkuram kongresmenim iedvestu nāves bailes. Viņš pagaidīja, līdz viesmīlis pasniedza dzērienu glāzes.

Speitss apvija resnos pirkstus ap ledusauksto stiklu, iedzēra prāvu malku un nolika glāzi uz galda.

- Un vēl mums jānoskaidro par solījumu, kuru devāt Dievam vistuvākajai draudzei.

- Dabiski. - Krolijs pieskārās žaketei virs iekšējās kabatas. - Visam savs laiks.

Speitss iedzēra vēl mazliet.

- Kāda ir reakcija Vašingtonā?

Krolija kontaktpersonas bija noskaidrojušas, ka vairāki kon- gresmeņi saņēmuši ievērojamu skaitu e-pasta vēstuļu, ari tālruņa līnijas to birojos bijušas visai noslogotas. Taču pagaidām nebūtu vēlams uzpūst Speitsa cerību liesmas.

- Paiet zināms laiks, kamēr šādu jautājumu var izdabūt cauri Vašingtonas cietajai čaulai.

- No saviem skatītājiem es dzirdu ko citu. Daudzi bija savas vēstules kopiju nosūtījuši ari uz Vašingtonu.

- Šaubu nav, šaubu nav, - Krolijs steigšus piekrita.

Pienāca viesmīlis un pieņēma pasūtījumu.

- Bet tagad, ja neiebilstat, es gribētu saņemt savu ziedojumu, pirms atnes ēdienu, - Speitss norādīja. - Nevēlos, lai tas notrai- pās ar taukiem.

- Jā, jā, saprotams. - Krolijs izvilka no kabatas aploksni, ne­uzkrītoši novietoja to uz galda un novaikstījās, redzot, kā Speitss pasniedzas un dižmanīgi to pasvārsta. Mācītāja žaketes piedur­kne atslīdēja atpakaļ atklājot gaļīgu plaukstas locītavu, ko klāja oranžu spalvu kumšķi. Tātad mati nebija krāsoti. Kā tas var būt, ka vienīgais, kas Speitsā likās viskliedzošāk neīsts, izrādījās īsts? Vai viņš bija palaidis garām vēl kaut ko svarīgu šajā cilvēkā? Kro­lijs aizgaiņāja sapīkumu.

Speitss apgrieza aploksni otrādi un ar lakoto nagu atplēsa to vaļā. Viņš izslidināja no tās čeku, pacēla pret gaismu un rūpīgi apskatīja.

- Desmit tūkstoši dolāru, - viņš lēni izlasīja.

Krolijs pameta skatienu apkārt, ar atvieglojumu redzēdams, ka šajā restorāna zāles pusē viņi ir vienīgie apmeklētāji. Šim cilvē­kam nepiemita smalkums.

Speitss nemitējās aplūkot čeku.

- Desmit tūkstoši dolāru, - viņš atkārtoja.

- Es ceru, tas ir pienācīgs atalgojums?

Mācītājs ieslidināja čeku aploksnē un iegrūda to žaketes ka­batā.

- Vai zināt, cik izmaksā draudzes uzturēšana? Piecus tūksto­šus dienā. Trīsdesmit piecus tūkstošus nedēļā, gadā gandrīz di­vus miljonus.

- Diezgan pamatīgs uzņēmums, - Krolijs rāmi atteica.

- Jūsu jautājumam esmu veltījis veselu stundu no sava spre­diķa. Es esmu nodomājis tam pievērsties arī piektdien raidījuma "Amerikas apaļais galds" laikā. Vai jūs to skatāties?

- Vienmēr. - Krolijs zināja, ka kristīgā kabeļtelevīzija pārraida Speitsa vadīto sarunu šovu "Amerikas apaļais galds", taču ne reizes nebija to skatījies.

- Esmu iecerējis arī turpmāk aktualizēt šo jautājumu, līdz būšu modinājis taisnīgas dusmas visas valsts kristiešos.

- Esmu ļoti pateicīgs, cienīgtēv.

- Un šādam mērķim desmit tūkstoši ir labi ja piliens jūrā.

Nolāpītais svētulis, Krolijs domās ārdījās. Kā viņš necieta darī­jumus ar šādiem cilvēkiem.

- Svēto tēv, atvainojiet, taču man bija radies priekšstats, ka jūs uzņemsieties šā jautājuma publisku apspriešanu apmaiņā pret vienu ziedojumu.

- Tā arī bija. Viens ziedojums, viens sprediķis. Bet tagad mēs esam iesākuši apspriest ilgtermiņa attiecības. - Speitss pielika glā­zi pie mitrajām lūpām, izsūca pēdējās kokteiļa paliekas starp le­dus gabaliņiem, nolika glāzi uz galda un noslaucīja muti.

- Es jums pasniedzu lielisku problēmu. Spriežot pēc atsaucī­bas, to ir vērts turpināt, neņemot vērā, teiksim tā, finansiālos as­pektus.

- Mans draugs, ir sākusies ticības apkarošana. Mēs karojam pret sekulārajiem humānistiem vairākās frontēs. Es varu jebkurā mirklī pārsviest savus spēkus uz citām pozīcijām. Ja vēlaties, lai turpinu kauju jūsu norādītajā frontē, tad… jums jāsniedz savs ieguldījums.

Viesmīlis atnesa pasūtītos liellopu gaļas steikus. Speitss bija pasūtījis labi apceptu, un trīsdesmit deviņus dolārus vērtais ga­ļas gabals izrādījās tikpat liels un apaļš kā hokeja ripa, turklāt vēl tādā pašā krāsā. Speitss salika rokas un noliecās pār šķīvi. Krolijs ne uzreiz attapa, ka sarunu biedrs svēta ēdienu, nevis osta to.

- Vai kungs vēlēsies vēl kaut ko? - viesmīlis apvaicājās.

Mācītājs pacēla galvu un pasniedza viņam glāzi. - Vēl vienu.

Viņš piemiedza acis, nopētīdams aizejošā viesmīļa augumu.

- Man liekas, ka tas puisis ir homoseksuāls.

Krolijs dziļi ieelpoja, pūlēdamies savaldīties.

- Par kādām attiecībām jūs runājat, svēto tēv?

- Dots pret dotu. Roka roku mazgā.

Krolijs nesteidzās atbildēt.

- Teiksim, pieci tūkstoši nedēļā pret garantiju, ka es pieminē­šu projektu "Izabella" katrā sprediķī un apspriedīšu šo jautāju­mu vismaz vienā kabeļtelevīzijas raidījumā.

Ak tā viņš ir nodomājis!

- Desmit tūkstoši mēnesī, - Krolijs vēsi atteica. - Katrā spredi­ķī vismaz desmit minūtes tiek veltītas šim jautājumam. Runājot par kabeļtelevīzijas šovu, es vēlos, lai pirmais raidījums tiek pil­nībā veltīts "Izabellai", un arī turpmākajos raidījumos šim tema­tam jātiek apspriestam. Es nosūtīšu ziedojumu katra mēneša bei­gās pēc raidījumiem. Katrs maksājums tiks oficiāli noformēts kā ziedojums - ar attiecīga satura pavadvēstuli. Tāds ir mans pir­mais, pēdējais un vienīgais piedāvājums.

Mācītājs Dons Speitss domīgi vērās Krolijā. Viņa seja izplūda milzu smaidā, un pāri galdam pastiepās vasarraibumiem klāta roka, atkal paverot skatienam oranžo matu mežu.

- Tas Kungs gādās, lai prece ir samaksātās naudas vērta.