Ķeceris

86

SPRĀDZIENA APDULLINĀTAIS BIGEJS gulēja augsti saau­gušās lucernas laukā, pārspiediena viļņi vēlās pāri ielejai un klin­šu galotnēm. Triecienviļņi nolieca līdz ar zemi vībotnes, ar visām saknēm izrāva kokus, šķaidīja smiltis un granti kā automāts, kas šauj ar kartečām. Zeme drebēja un trīcēja. Viņš aizklāja seju un, kad pirmie viļņi patraucās garām, piecēlās sēdus. Virs klintīm mutuļoja milzīga uguns bumba, liesmojoša lode, kas svaidīja ap­kārt dūmu mutuļus, putekļus un atlūzas. Sejā ietriecās svilinošs karstums, un viņš aizgriezās.

No lucernas biežņas atskanēja aizžņaugti lāsti, un drīz no turienes iznira Villija Besenti galva ar sajauktiem madem.

- Jods viņ' rāvis!

Šur tur laukā gausi kājās cēlās cilvēki. Zirgi, kurus indiāņi sprādziena brīdī pulcēja kopā, bija satrūkušies, saslējušies pakaļ­kājās un spārdījušies, mežonīgās bailēs krākdami. Daži bija izrā- vušies un pa galvu, pa kaklu metušies bēgt pāri lucernas laukam.

Bigejs izslējās. Tipi bija aizpūsts, kārtis salūzušas mētājās kur kurā, audekls bija saplosīts kā konfed. Sprādziens bija nostūmis veco Nakajiokas tirgotavu no pamadem. Viņš vērās tumsā un mē­ģināja saskatīt savu zirgu Ziemu, prātodams, kur tas varētu būt.

- Kas ta' šitas bija? - Besenti ieprasījās, lūkodamies augšup.

Milzīgā uguns bumba šķita peldam augstu pāri koku galot­nēm, karājamies viņiem virs galvām. Tā slīdēja un virpuļoja, kļū­dama tumši sarkanbrūna, un pamazām ruka.

Galdkalna virsotnē virs "Izabellas" Bigejs bija redzējis sapul­cējamies simdem, varbūt pat tūkstošiem ļaužu. Ko ar dem bija iz­darījis sprādziens? To iedomādamies, viņš nodrebēja. Sprādzie­na dārds bija atskanējis no pazemes - tur, kur pirmīt Bigejs bija dzirdējis klusus šāvienu paukšķus.

Pārlaidis skatienu laukam, Bigejs aši saskaitīja. Neviens nebi­ja pazudis.

- Mums jāved visi prom, un pa fikso! - viņš uzsauca Marijai Atsitijai. - Tas nekas, ka zirgu maz. Sasēdieties pa diviem un jā­jiet uz Pusnakts taku.

Netālu dienvidu pusē zeme ierūcās un nodrebēja. Ielejas otrā galā lucernas lauks ieliecās, iegrima, un zemi izvagoja plaisu tīkls. Gaisā uzšāvās putekļu mākonis - zemē iepletās milzīgs caurums, tik liels kā futbola laukums, un tā malas ieslīdēja pazemes tumsā.

- Vecās raktuves gāžas kopā, - Besenti noteica.

Atkal iedrebējās zeme, tad vēlreiz. Gan tuvu, gan tālu gaisā uzvijās putekļu vērpetes. Sarkanbrūnā ugunsbumba slīdēja, aiz­vien satumstot, palēnām samazinājās un gurdi izplēnēja.

Bigejs satvēra Mariju Atsitiju aiz pleciem.

- Ved visus prom! Paķeriet visus, gan cilvēkus, gan zirgus, kas ir tuvumā, un steidziedes uz Pusnakts taku.

-Un tu?

- Es skriešu sameklēt bēgļus.

- Vai tu esi traks?

Bigejs pašūpoja galvu.

- Arī Ziema ir aizlaidusies. Neprasi, lai es viņu te pametu.

Marija Atsitija ilgi vērās vīried, tad pagriezās un uzsauca pā­rējiem atstāt mantas un sakāpt zirgos - ja vajadzīgs, pa diviem.

- Viens tu to nevarēsi, - Besend aizrādīja.

- Būs labāk, ja tu dosies prom kopā ar visiem.

- Nekā nebija.

Bigejs uzsita draugam pa plecu.

- Paldies.

Galdkalna virsmu atkal satricināja pazemes grūdieni un dār­di, tagad no austrumu un dienvidu puses - tur, kur bija aizbēgu­ši zirgi. Lūkodamies mēness gaismas pielietajā laukā, Bigejs vē­roja, kā gaisā dažviet ik pa laikam uzvijas putekļu vērpetes.

Iegruvumi. Vecās raktuves patiešām bruka kopā. Uguns plosī­jās vietā, kur atradās "Izabella", debesīs vērpās bangojošu dūmu stabi, liesmu iekrāsoti viegli oranži. Pirmais sprādziens bijis tikai sākums - liesmas pamazām pārņēma aizvien plašāku galdkalna virsmu. Ogļu slāņiem izvagotie un metāna gāzu piesātinātie tu­neļi šķietami ļāva dusmām vaļu.

Atgriezās Marija Atsidja ar kādu zirgu.

- Te izskatās kā pasaules gals.

Bigejs pašūpoja galvu.

- Iespējams, tas tiešām ir pasaules gals.

Viņš noklusa un sāka skandēt mazzināmos "Krītošās zvaig­znes" vārdus:

- Aninč bichaha'oh koshee'…