Ķeceris

6

DŽIPS KRATĪDAMIES DEVĀS ATPAKAĻ uz ceļu. Fords pie­ķērās pie jumta roktura un pūlējās savilkt nevērīgu sejas izteik­smi, kamēr Hazēliuss spēcīgi spieda grīdā akseleratoru, aizvien lielākā ātrumā traukdamies gar lidostas skrejceļiem. Uz taisnā ceļa auto sasniedza astoņdesmit jūdžu ātrumu stundā.

- Nevienu policistu neesat redzējis? - Hazēliuss smīnēdams apvaicājās.

Jūdzi tālāk ceļu aizšķērsoja divi vārti, ievietoti katrs savā drā­šu žogā ar dzeloņstiepļu rituļiem virs tā. Žogs ieskāva teritoriju netālu no galdkalna malas. Auto riteņiem nočīkstot, Hazēliuss no­bremzēja pie pašiem vārtiem.

- Te sākas slepenā zona, - Hazēliuss norādīja. Uz tastatūras, kas bija piestiprināta pie staba, viņš ievadīja ciparu kombināciju. Atskanēja pīkstiens, un vārti slīdēja vaļā. Hazēliuss iestūrēja pa vārtiem un iebrauca džipu līdzās citām automašīnām, kas bija no­vietotas rindā.

- Lifts, - viņš rādīja uz augstu torni, kas bija uztupies klints malā, antenu un satelītšķīvju klāts. Viņi piegāja pie tā metāla dur­vīm, Hazēliuss izslidināja cauri lasītājam karti un novietoja plaukstu uz skenera. Pēc brīža atskanēja piesmakusi sievietes balss:

- Laba diena, mīlīt. Kas ir čalis tev blakus?

- Vaimens Fords.

- Parādi plikumus, Vaimen.

Hazēliuss smaidīja.

- Viņa grib, lai tu uzliec plaukstu uz skenera.

Fords novietoja delnu uz siltā stikla. Otrpus stiklam lejup no­slīdēja gaismas josla.

- Pagaidiet, līdz saskaņošu ar galveno.

Hazēliuss iespurcās.

- Kā jums patīk mūsu jaukais drošības interfeiss?

-Tas ir… citāds.

- Tāda ir mūsu "Izabella". Lielākā daļa datorbalsu ir kā nā­kušas no sešdesmit astotā gada filmas "2001: Kosmosa odiseja". Man liekas, tā ir pārāk pareiza, kā augstāko aprindu baltajiem. - Viņš atdarināja tipisku teatrālo balsi: "Lūdzu, klausieties uzmanīgi, mainīti daži mūsu izvēlnes punkti." "Izabellai" turpretī ir īsta balss. To ieprogrammējis mūsu inženieris Kens Dolbijs. Cik zinu, viņš piedabūjis kādu repa dziedātāju ierunāt vārdus.

- Kas ir īstā "Izabella"?

- Nezinu. Kens šajā jautājumā tur muti ciet.

No skaļruņiem izplūda balss, glāstoša kā medus:

- Galvenais teica, viss ir, kā nākas. Tu tagad esi sistēmā, tāpēc velcies iekšā un nekavē tautu.

Metāla durvis švīkstēdamas atvērās, un aiz tām parādījās lif­ta kabīne. Šahta stiepās gar klints sienu. Pa mazu iluminatoru va­rēja aplūkot apkārtni, kamēr kabīne slīdēja lejup. Kad kabīne ap­stājās, "Izabella" brīdināja raudzīties, kur liek kāju.

Viņi stāvēja zem klajas debess uz plašas, klints sienā izcirstas platformas pie lielajām titāna durvīm, kuras Fords bija redzējis no lidmašīnas. Tās varēja būt divdesmit pēdu platas un vismaz četrdesmit pēdu augstas.

- Te mums ir pagaidu bāze. Ari no šejienes paveras skaists skats, vai ne?

- Jums vajadzētu kļūt par ciematu attīstītāju.

- Šī bija ieeja lielajā Vepo ogļu slānī. No šā slāņa vien ieguva piecdesmit miljonus īso tonnu"' ogļu, atstājot milzīgas pazemes alas.

Bija ārkārtīgi svarīgi ierīkot "Izabellu" dziļi pazemē, lai pasar­gātu apkārtējos no radiācijas, kad "Izabella" darbojas ar pilnu jaudu.

Hazēliuss piegāja pie dziļāk klintī iebūvētājiem titāna vārtiem.

- Mēs šo cietoksni dēvējam par bunkuru.

- Do šu' numuriņu, mīlīt, - "Izabella" pieprasīja.

Hazēliuss uz nelielas tastatūras uzspieda ciparu kodu.

- Nāciet iekšā, puiši, - balss pēc brīža aicināja. Durvis sāka celties augšup.

- Kāpēc tik augsts drošības līmenis? - Fords taujāja.

- Mums jāsargā četrdesmit miljardu vērti ieguldījumi. Lielākā daļa mūsu aparatūras un programmatūras ir slepena.

Durvis atvērās, skatienam paverot platu, atbalšu pārpilnu, ak­menī izcirstu halli. Te oda pēc putekļiem un dūmiem, un smaržai piejaucās mazliet pelējuma dvakas, kas Fordam atgādināja vec­māmiņas pagrabu. Pēc tuksneša svelmes bija patīkami izbaudīt šo vēsumu. Durvis rībēdamas nolaidās, un Fords samiedza acis, lai pielāgotos dienasgaismas lampām. Halle bija milzīga, apmē­ram sešsimts pēdu dziļa un piecdesmit pēdu augsta. Tieši pretī halles tālajā sienā bija ovālas durvis, pa kurām nonāca nerūsējo­ša tērauda caurulēm, cauruļvadiem un kabeļu vijumiem pārpil­nā tunelī. No durvīm kūpēja kondensāta migliņa, tērcītēs izplūs­tot uz grīdas un izgaistot. Kreisajā pusē atvere klintī bija aizbūvēta ar izdedžu betona sienu, un tajā bija tērauda durvis ar uzrakstu KOMANDTILTIŅŠ. Gar pretējo halles sienu bija sakrauti tērauda kesoni, dubultā T profila sijas un citi celtniecības darbu pārpali­kumi, arī smagā mašinērija un pusducis golfa mašīnīšu.

Hazēliuss saņēma Fordu aiz rokas.

-Tieši pretī aiz ovālajām durvīm atrodas pati "Izabella". Mig­liņa ir supravadītāju elektromagnētu radītā kondensācija. Lai sa­glabātu supravadošās īpašības, magnēti jādzesē ar šķidru hēliju līdz absolūtajai nullei tuvai temperatūrai. Tunelis iestiepjas dziļi galdkalnā, veidojot apli piecpadsmit jūdžu diametrā, pa kuru mēs dzenājam divus elementārdaļiņu kūļus. Elektrisko golfa mašīnī­šu autoparks ir domāts transportēšanas darbiem. Tagad iesim un sapazīsimies ar mūsu varzu.

Kamēr abi šķērsoja halli, soļiem atbalsojoties katedrālei līdzī­gajā alā, Fords nevērīgi pajautāja:

- Kā jums te vispār sokas?

- Visādas aizķeršanās, - Hazēliuss attrauca. - Ķezas cita pēc citas.

- Piemēram?

- Šoreiz programmatūra.

Viņi tuvojās durvīm ar uzrakstu KOMANDTILTIŅŠ. Hazēli­uss tās atvēra un palaida Fordu pa priekšu. Acīm pavērās izde­džu betona sienu gaitenis, nokrāsots gļotu zaļā krāsā; griestos bija iestrādātas garas dienasgaismas lampas.

- Otrās durvis pa labi. Pag', es atvēršu.

Fords iegāja apaļā, spoži apgaismotā telpā. Gar sienu bija uz­stādīti milzīgi plakanie datoru ekrāni, piešķirot telpai līdzību ar kosmosa kuģa komandtiltiņu, pa kura iluminatoriem paveras skats uz izplatījumu. Ekrāni gan pašlaik nedarbojās, tajos bija uz­stādīts ekrānsaudzētājs, radot ilūziju par raķeti, kas traucas cau­ri zvaigžņu piebārstītam kosmosam. Zem ekrāniem atradās vadī­bas paneļu, konsoļu un darbstaciju kalni. Istabas vidus bija iegremdēts dziļāk un tā centrā novietots grozāmais krēsls, kas sevī apvienoja retro un futūristiskā stila iezīmes.

Vairākums zinātnieku pārtrauca darbu un ziņkāri aplūkoja Fordu. Viņu pārsteidza šejieniešu izkāmējušais izskats, pazemes iemītniekiem raksturīgās bālās sejas un sagumzītās drēbes. Viņi izskatījās vēl ļaunāk nekā studenti gala eksāmenu sesijas beigās. Acis instinktīvi raudzīja sameklēt Keitu Merseru, un viņš tūdaļ sevi norāja par šādu interesi.

- Vai nemanāt neko pazīstamu? - Hazēliuss taujāja ar uzjaut­rinājuma dzirksti acīs.

Fords izbrīnīts paskatījās apkārt. Telpa patiešām šķita kaut ko atgādinām, un pēc brīža viņš saprata.

- "Doties turp, kur neviens vēl nav kāju spēris", - viņš citēja.

Hazēliuss priecīgs iesmējās.

- Trāpīts! Seriāla "Zvaigžņu ceļš" pirmā kosmosa kuģa Enterprise komandtiltiņa imitācija. Elementārdaļiņu paātrinātāja vadības telpai kosmosa kuģa komandtiltiņa plānojums bija kā radīts.

Priekšstatu par ASV kosmosa kuģa Enterprise komandtiltiņu mazliet pabojāja atkritumu kaste, kas bija pārpildīta ar limonā­des skārdenēm un saldētu picu kārbām. Uz grīdas mētājās saņur­cīti papīri un konfekšu papīriņi, bet pie ieapaļās sienas bija at­slieta Veuve Cliccļuot pudele.

- Piedošanu par nekārtību. Mēs patlaban beidzam "Izabellas" operācijas procedūru. Šeit atrodas tikai puse mūsu darbinieku - ar pārējiem iepazīsieties pie pusdienu galda. - Hazēliuss pagriezās pret zinātniekiem. - Dāmas un kungi, ļaujiet jūs iepazīstināt ar mūsu ko­mandas jaunāko locekli Vaimenu Fordu. Tas ir manis pieprasītais antropologs, kurš uzturēs sakarus ar vietējiem iedzīvotājiem.

Piekrītoši mājieni, klusa sasveicināšanās, daži acumirklīgi smaidi - nekas vairāk kā īslaicīga atraušanās no darba. Un tas Fordu pilnībā apmierināja.

- Apskriesim apkārt, un es ar visiem aši iepazīstināšu/Tuvāk varēsiet iepazīties pusdienās.

Zinātnieki piesardzīgi nogaidīja.

- Tas ir Tonijs Vordlo, mūsu vecākais izlūkdienesta virsnieks. Viņa uzdevums ir pasargāt mūs no nepatikšanām.

Uz priekšu panācās vīrs, liels un pamatīgs kā miesnieka bluķis. - Priecājos iepazīties, ser. - Viņam bija gaiši, "ezītī" apcirpti mati, militāra stāja, nopietna seja - un pelēcīgs nogurums tajā. Kā Fords bija paredzējis, vīrietis sasveicinoties mēģināja sažņaugt jaunat­nācēja plaukstu. Fords spieda pretim.

- Tas ir Džordžs Iness, mūsu psihologs. Viņš vada iknedēļas tērzēšanas sanāksmes un palīdz mums nenojūgties. Es pat nezi­nu, ko mēs iesāktu, ja nebūtu viņa allaž rāmās klātbūtnes.

Dažu pārmītie skatieni un izvalbītās acis skaidri pauda klāt­esošo domas par to, ko viņi bez Ineša iesāktu. Psihologa rokas­spiediens bija vēss un profesionāls, nevainojami īss un stingrs. Vīrietis bija ģērbies kārtīgi izgludinātās haki krāsas L. L. Bean bik­sēs un rūtainā kreklā, un bija manāms, ka viņš bieži uzturas svai­gā gaisā. Vingrs, kopts, viņš izskatījās pēc cilvēka, kas uzskata, ka vainīgi ir visi citi, viņš - nekad.

-Jauki ar jums iepazīties, Vaimen, - viņš sacīja, pablenzdams pāri brillēm. - Jādomā, jūs droši vien jūtaties kā skolnieks, kas ierodas jaunā klasē semestra vidū.

- Tā ir.

- Ja vien jums rodas vēlēšanās izrunāties, esmu jūsu rīcībā.

- Pateicos.

Hazēliuss vedināja viņu tālāk pie izkaltuša, gadus trīsdesmit divus veca jaunekļa, kurš bija tievs kā maikste, ar gariem, taukai­niem, gaišiem matiem. - Tas ir Pīters Volkonskis, mūsu programm- inženieris. Pīters ir no Krievijas pilsētas Jekaterinburgas.

Volkonskis negribīgi atrāvās no konsoles, pār kuru bija pārlie­cies. Nemierpilnās acis ar trauksmainu spīdumu pārslīdēja For­dam. Viņš nepasniedza roku, tikai izklaidīgi palocīja galvu un iz­meta strupu:

- Sveiki!

- Priecājos iepazīties, Pīter.

Volkonskis no jauna pievērsās klaviatūrai un turpināja spai­dīt taustiņus. Viņa plānās lāpstiņas zem noplukušā tenisa krekla izslējās kā bērnam.

- Tas ir Kens Dolbijs, mūsu galvenais inženieris un "Izabel­las" radītājs. Kādudien Smitsona institūtā viņam atklās piemi­nekli.

Dolbijs lieliem soļiem pienāca klāt. Viņš bija slaids, garš, drau­dzīgs afroamerikānis, apmēram trīsdesmit deviņus gadus vecs, no viņa vējoja Kalifornijas sērfotājam raksturīga atslābinātība. Vīrie­tis Fordam uzreiz iepatikās - viņā jautās lietišķums. Ari viņš iz­skatījās izmocīts, acis bija asinīm pieplūdušas. Viņš pasniedza roku.

- Laipni lūgti, - Dolbijs bilda. - Ceru, neņemsiet ļaunā, ka esam tādi papluinīti. Daži nav gulējuši jau trīsdesmit sešas stundas.

Viņi devās tālāk.

- Un tas ir Alans Edelšteins, - Hazēliuss turpināja. - Mūsu matemātiķis.

Nomaļus no pārējiem sēdēja vīrietis, kuru Fords tik tikko bija ievērojis. Viņš pacēla acis no grāmatas, ko tobrīd lasīja, - Džeimsa Džoisa "Finegana vāķis". Matemātiķis paslēja pirkstu kā sveici­nādams, un caururbjošās acis vērīgi aplūkoja Fordu. Izliektās uz­acis liecināja, ka viņš pasaulē veras ar augstprātīgu uzjautrinā­jumu.

- Kā jums patīk grāmata? - Fords apvaicājās.

- Nevaru ne atrauties.

- Alans ir liels klusētājs, - Hazēliuss iestarpināja. - Taču ma­temātikas valodā viņš ir visnotaļ daiļrunīgs. Un kur nu vēl viņa čūsku dīdīšanas talants!

Edelšteins piešķieba galvu, pateikdamies par komplimentu.

- Čūsku dīdīšanas?

- Alanam ir samērā pretrunīgi vērtēts vaļasprieks.

- Viņš tur klaburčūskas, - Iness paskaidroja. - Tā šķiet, ka viņš tām krietni pieķēries.

Vārdi izskanēja zobgalīgi, taču Fordam likās, ka saklausa teik­tajā paasu pieskaņu.

- Čūskas ir interesantas un noderīgas, - nepacēlis galvu no grāmatas, Edelšteins attrauca. - Tās ēd žurkas. Un to mums te nebūt netrūkst. - Vīrietis pameta zīmīgu skatienu Ineša virzienā.

- Alans mums pakalpo divējādi, - Hazēliuss iejaucās. - Jūs bunkurā un citur tuvumā redzēsiet papilnam Havahart žurku slaz­du. Tie mūs pasargā no grauzējiem, tātad arī no Hanta vīrusa. Noķertās žurkas viņš izbaro čūskām.

- Kā var noķert klaburčūsku? - Fords taujāja.

- Ar lielu piesardzību, - Edelšteina vietā atbildēja Iness un sa­springti iesmējās, pastumdams brilles augstāk uz deguna.

Edelšteina tumšās acis vēlreiz pievērsās Fordam.

- Ja kādu ieraugāt, pasauciet mani, un es parādīšu.

- Ar lielāko prieku.

- Teicami, - Hazēliuss steidzīgi iejaucās. - Tagad iepazīsimies ar Reju Čenu, mūsu datorinženieri.

Jauniņa aziātu izcelsmes sieviete, kurai alkohola veikalā varē­tu mierīgi pieprasīt identifikācijas apliecību, strauji pietrūkās no krēsla un aši pastiepa roku. Noplīvoja tumšie mati, kas sniedzās līdz pat viduklim. Viņa bija ģērbusies kā daždien Bērklija univer­sitātes studente - nosmulētā tenisa kreklā ar miera emblēmu uz krūtīm un džinsos, kas bija no vienas vietas nošūti ar Lielbritāni­jas karogu.

- Hei, priecājos iepazīties, Vaimen. - Melnajās acīs vīdēja ne­parasta gudrība un arī kaut kas līdzīgs nogurumam. Bet varbūt viņa, tāpat kā pārējie, bija pamatīgi nomocījusies.

- Arī es priecājos.

- Tā, tagad atpakaļ pie darba! - viņa ar liekuļotu sajūsmu at­trauca, pamezdama ar galvu uz savu datoru.

- Tā, mēs it kā būtu beiguši, - Hazēliuss ieteicās. - Bet kur ir Keita? Man šķita, ka viņa nodarbojās ar Houkinga radiācijas ap­rēķiniem.

- Viņa aizgāja agrāk, - paskaidroja Iness. - Gribot laikus ķer­ties pie pusdienu gatavošanas.

Apmetis loku apkārt telpai, Hazēliuss nokāpa pie sava krēsla un sirsnīgi paplikšķināja tam pa atzveltni.

- Brīžos, kad "Izabella" darbojas, mēs ielūkojamies pašā radī­šanas brīdi. - Viņš īsi iespurcās. - Man sagādā lielu prieku sēdēt šeit, kapteiņa Kirka* krēslā, un vērot, kā mēs dodamies turp, kur neviens vēl nav kāju spēris.

Fords skatījās, kā Hazēliuss iekārtojas krēslā, smaidīdams uz- slej kājas uz galda, un nodomāja - šis cilvēks ir vienīgais šajā tel­pā, kurš neizskatās līdz nelabumam noraizējies.