Ķeceris

34

EDIJS IZNĀCA NO TREILERA AR DVIELI pār plecu, turēdams rokā skūšanās piederumus, un pablenza uz nesašķirotajiem ap­ģērbiem, kas bija atsūtīti šīs nedēļas laikā. Pēc pusnakts braucie­na uz galdkalnu viņš nebija varējis aizmigt un lielāko daļu nakts pavadījis internetā, uzturēdamies dažādās kristīgas ievirzes in­terneta tērzētavās.

Viņš pāris reižu parāva sūkņa sviru un ar saujām vēso ūdeni un uzšļakstīja sev uz sejas, lai pamēģinātu atžilbt. Galva pēc bez­miega nakts dūca.

Edijs uzklāja uz vaigiem putas un noskuvās, pēc tam noska­loja bārdas nazi vanniņā un izgāza ūdeni zemē. Viņš vēroja, kā tas iesūcas smiltts, atstādams putu kumšķus. Pēkšņi acu priekšā atausa Lorenco asinis uz zemes, un, panikas pārņemts, viņš ar pūlēm aizgainīja šo ainu. Dievs bija sodījis Lorenco, nevis Ediju. Tā nebija viņa vaina, tā bija Dieva griba. Un Dievs nekad nerī­kojās bezmērķīgi. Viņa plānā ietilpa ari projekts "Izabella"… un Hazēliuss.

Hazēliuss. Edijs lāgu lāgiem pārlūkoja prātā vakardienas sa­runu un ikreiz, to atceroties, piesarka. Rokas iedrebējās. Viņš vēl un vēlreiz pārdomāja savus vārdus, mainīja un izvērtēja tos, lau­zīdams galvu, ko vēl būtu vajadzējis pateikt, un katru reizi viņa

runa iztēlē kļuva aizvien garāka, daiļrunīgāka, taisnīga sašutu­ma pārpilnāka. Hazēliuss visu priekšā viņu nosauca par kukai­ni, par baktēriju - tikai tāpēc, ka Edijs bija kristietis. Tieši šādu cilvēku - sekulārā humānisma tempļa augstā priestera - dēļ Ame­rika bija tā pagrimusi.

Edija skatiens aizklīda pie iepriekšējā dienā atvestajām kas­tēm. Tā kā Lorenco vairs nebija, darba kļuvis daudz vairāk. Ce­turtdiena bija "drēbju diena", kad Edijs izdalīja indiāņiem apģēr­bu par brīvu. Mācītājam bija izdevies virtuāli vienoties ar pusduci Arkanzasas un Teksasas baznīcu, kas vāca lietotu apģērbu un no­sūtīja viņam, lai izdalītu trūcīgajām ģimenēm.

Edijs ar spalvu nazīti atvēra vienas kastes vāku un sāka šķi­rot nožēlojamo pienesumu, izvilka no kastes te jaku, te džinsa bik­ses, izlika tās uz drēbju pakaramajiem vai izklāja uz plastmasas galdiem pie siena šķūņa. Viņš darbojās rīta vēsumā, šķiroja, kari­nāja, locīja. Tālumā slējās Sarkanā galdkalna milzīgais apveids, rīta agrumā iekrāsots violets. Prāts nerimās riņķot ap Hazēliusu, vairākas reizes pārskatot vakardienas sarunu. Dievs bija parādī­jis, ko var izdarīt ar tādu zaimotāju kā Lorenco. Bail pat domāt, ko Viņš izstrādās ar Hazēliusu.

Edijs pacēla acis pret galdkalna aprisēm, kas draudīgi slējās pret debesim, un atcerējās pagājušās nakts tumsu, vientulību, tuk­šumu. Augstsprieguma vadu zumēšanu un sprakšķēšanu, ozo­na smaržu. Sātana klātbūtne tur bija jūtama bezmaz fiziski.

Putekļu mākonītis pie apvāršņa vēstīja, ka šurp brauc kāds transporta līdzeklis. Acis miegdams, Edijs lūkojās austošajā sau­lē, un drīz no putekļiem iznira pikaps, kas čīkstēdams kratījās pa grambaino ceļu. Nodrebējis auto apstājās treilera priekšā, un no mašīnas izkāpa drukna indiāniete ar diviem zēniem. Vienam rokā bija "Zvaigžņu karu" automāts, otram plastmasas Uzi mašīnpis­tole. Puikas uzreiz aizdrāzās balandām noaugušajā laukā spēlēt karinu. Rass sekoja puisēniem ar skatienu, atcerēdamies, ka paša dēls uzaug bez tēva, un juta dusmas kāpjam augšup.

- Sveiki, mācītāj! Kā sviežas? - sieviete jautri sasveicinājās.

- Kristus vārdā sveicināta, Mjūriela, - Edijs atņēma.

- Kas šodien ienācies?

- Apskati pati. - Acis atkal aizklīda pie zēniem, kas apšaudī­ja viens otru, slēpdamies aiz vībotņu puduriem.

Ietrinkšķējās zvans, ko viņš bija uzstādījis pie treilera, vēstī­dams, ka zvana tālrunis. Edijs ieskrēja treileri un grāmatu kau­dzē meklēja klausuli.

- Hallo! - viņš ierunājās bez elpas. Viņam gandrīz neviens ne­zvanīja.

- Vai sludinātājs Rass Edijs? - Zvanīja mācītājs Dons Speitss.

- Labrīt, svēto tēv. Lai Kristus ir ar…

- Es gribēju noskaidrot, vai jūs esat vēl kaut ko papēdjis, kā es jums lūdzu?

- Jā, esmu, cienīgtēv. Vakar vakarā es atkal uzbraucu galdkal­nā. Mājas un ciemats bija tukši kā izslaucīti. Augstsprieguma lī­nijas - visas trīs - dūca no pārslodzes. Man mati burtiski slējās stāvus.

- Vai patiesi?

- Un tad ap pusnakti es dzirdēju no pazemes nākam vibrāci­ju, tādu dziedošu sanoņu. Tā ilga aptuveni desmit minūtes.

- Vai tikāt pāri žogam?

- Es… Es neuzdrošinājos.

Atkal rūciens un ilgs klusums. Edijs dzirdēja piebraucam ci­tus pikapus un kādu saucam viņu vārdā. Viņš nepievērsa tam uzmanību.

- Pastāstīšu, kas mani nomāc, - ierunājās Speitss. - Rīt sešos vakarā televīzijā sāksies mans sarunu šovs "Amerikas apaļais galds", un par tā viesi es esmu uzaicinājis fiziķi no Liberti uni­versitātes. Man ir nepieciešams iegūt svaigu informāciju par pro­jektu "Izabella".

- Es saprotu, mācītāj.

- Kā jau teicu viņdien, jums jāuzrok kaut kas pienācīgs. Jūs esat mans vietējais spiegs. Pašnāvība - tas ir labs sākums, taču ar to vien ir par maz. Mums vajadzīgs kas tāds, ar ko iebiedēt ska­tītājus. Ar ko zinātnieki patiesībā nodarbojas? Vai notikusi radiā­cijas noplūde, kā vēsta paklīdušās baumas? Vai viņi patiešām gra­sās uzlaist gaisā visu zemeslodi?

- Es jau nezināšu…

- Tur jau tā lieta, Ras! Iekļūstiet tur un noskaidrojiet! Ielavie- ties tur, kur nav atļauts, apejiet ar līkumu cilvēka likumu, lai kal­potu Dieva likumam. Es uz jums paļaujos!

- Paldies, mācītāj! Paldies. Es to izdarīšu.

Nolicis klausuli, sludinātājs Rass iznāca spožajā saules gais­mā un piegāja pie cilvēkiem, kas izskatīja atvestās drēbes. Tur bija apmēram pusducis, lielākoties vientuļās mātes ar bērniem. Viņš pacēla rokas.

- Ļaudis, diemžēl mums šodien ir jābeidz. Gadījušās svarīgas darīšanas.

Pūliti pārskrēja vilšanās pilna murmināšana, un Edijs jutās ne­lāgi. Viņš zināja, ka dažas mātes šorīt mērojušas garu ceļa gaba­lu, lai arī benzīns maksāja dārgi.

Kad visi bija aizbraukuši, Rass izlika plakātu, pavēstot, ka ap­ģērba izdalīšana šodien nenotiks, un iekāpa savā pikapā. Benzī­na ceļam turp un atpakaļ no galdkalna nepietiks - bija dkai asto­tā daļa tvertnes. Izmakšķerējis no kabatas maku, viņš tajā atrada trīs dolārus. Viņš jau bija parādā pārsimts dolāru degvielas uz­pildes stacijai Blūgepā un apmēram tikpat daudz Rafrokā. Jālūdz Dievs, lai izdodas tikt līdz Pinjonai un tur uzpildīties - cerībā, ka arī tur izsniegs degvielu uz parāda. Cerības bija diezgan pama­totas - navahi bija dāsni un vienmēr aizdeva naudu.

Nebija vērts braukt uz "Izabellu" dienā - viņu uzreiz pama­nīs. Edijs nolēma braukt pēc saulrieta, noslēpt mašīnu aiz Nakaj- rokas tirgotavas un lavīties apkārt tumsā. Bet līdz tam varētu pa- klaiņot gar Pinjonu - varbūt izdosies noskaidrot ko vairāk par vīrieti, kas galdkalnā izdarīja pašnāvību.

Apmierināts Edijs ievilka dziļu elpu. Dievs beidzot bija vēr­sies pie viņa. Gregorijs Norts Hazēliuss, tas žultainais Kristus nī­dējs, bija jāaptur.