Ķeceris

46

STĀVĒDAMS SAVA NAMIŅA GUĻAMISTABĀ, Fords uz saul­rieta fona redzēja pirmos jātniekus parādāmies aiz Nakajas klints­raga. Viņš pielika pie acīm binokli un pamanīja priekšgalā jājam Nelsonu Bigeju dārka zirga mugurā; viņam sekoja ducis citu jāt­nieku.

Fords pagrieza galvu, un tā truli iesāpējās, atgādinādama par kritienu iepriekšējā vakarā. Kopš tā brīža viņi ar Keitu nebija pār­mijuši gandrīz ne vārda, sieviete bija aizņemta, gatavojodes "Iza­bellas" palaišanai.

Pamirkšķināja lampiņa satelīttālrunī - tieši laikā, kā pēc pulk­steņa. Viņš paņēma tālruni.

- Ir jaunumi? - Lokvuds noprasīja.

- Nekā īpaša. Visi ir bunkurā, gatavojas "Izabellas" palaiša­nai. Es drīz došos sagaidīt protesta akcijas dalībniekus.

- Jūs nu gan varējāt to novērst.

- Tā ir labāk, ticiet man. Vai jūs papētījāt, kas varētu būt Džo Blics?

- Tādu džo blicu ir simtiem - cilvēki, uzņēmumi, vietu nosau­kumi, ko vien sirds kāro. Es atlasīju šo to un izveidoju sarakstu ar iespējamiem skaidrojumiem, kas jūs varētu ieinteresēt. Dažus varu tagad nosaukt.

- Lūdzu.

- Pirmkārt, Džo Blics ir viena no GI ]oe sērijas armijnieku lellēm.

- Tā varētu būt norāde uz Vordlo. Volkonskis viņu neieredzē­ja. Kas vēl?

- Džo Blics bija Brodvejas producents, kas uzveda divus mū­ziklus - "Miskastes aušības" un "Kreiterleikas jokdari"; viens bija par runčiem, otrs par nūdistu koloniju. Abi izgāzās.

- Turpiniet.

- Joe Blitz, bankrotējusi Ford automašīnu dīlerkompānija Ohaio… Džo Blica valsts parks Medfordā, Oregonas pavalstī… Džo Blica memoriālā hokeja arēna Ontario, Kanādā… Džo Blics, zinātniskās fantastikas rakstnieks pagājušā gadsimta trīsdesmi­tajos un četrdesmitajos gados… Džo Blics, nekustamo īpašumu at­tīstītājs, kurš uzbūvēja Mausleer debesskrāpi Čikāgā… Džo Blics, karikatūrists…

- Pastāstiet par rakstnieku.

- Džo Blics četrdesmito gadu sākumā publicēja zinātniskās fantastikas savārstījumus vairākos lubu žurnālos.

- Kādi ir stāstu nosaukumi?

- Stāstu bija vesels lērums. Paraudzīsim… Piemēram, "Jūras ilkņi" un "Cilvēku slepkavas gaisā".

- Vai ir arī kāds romāns?

- Cik mums izdevās noskaidrot, viņš sarakstījis tikai stāstus.

- Un karikatūrists Džo Blics?

- Piecdesmito gadu beigās veidoja komiksu sēriju par resnu lamzaku un mazu pūdeli. Kaut kas līdzīgs "Garfildam". Nekā­dus sevišķos panākumus neguva. Palūkosim… Te ir vēl kādi divi simd, sākot no apbedīšanas biroja nosaukuma līdz zivju kūpinā­šanas receptei.

Fords nopūtās.

- Rādās, ka mēs meklējam adatu siena kaudzē bez apjausmas, kā šī adata izskatās. Un Natašas tante?

- Volkonskim nav tantes, vārdā Nataša. Vai tas nav kāds jo­ciņš? Teiksim, katram krievam ir tante Nataša un tēvocis Boriss?

Fords pa logu paraudzījās uz jātniekiem, kas ieradās ielejā.

- Pēc visa spriežot, zīmīte ieved strupceļā.

- Tā izskatās.

- Man jābeidz saruna. Ielejā iejājuši protestētāji.

- Tiklīdz "Izabellu" aptur, piezvaniet man, - Lokvuds pieko­dināja.

Fords nolika satellttālruni, ieslēdza portfeli skapi un izgāja ārā. Tālumā pukšķināja motors. Ceļa galā parādījās apdauzīts pikaps, devās lejup pa nogāzi, un tam pa pēdām ripoja balts busiņš ar uzrakstu KREZ uz sāniem un satelītšķīvi uz jumta.

Fords nostājās pie kokiem lauka malā, vērodams tuvojamies Bigeju un duci jātnieku putās nodzītos zirgos. KREZ televīzijas stacijas busiņš apstājās, izkāpa pāris televīzijas darbinieku un sāka uzstādīt aparatūru, lai nofilmētu jātnieku ierašanos. No pikapa izkāpa drukna sieviete. Marija Atsitija.

Kad jātnieki bija nonākuši laukos, operators sāka filmēt. Viens no jātniekiem atšķīrās no pārējiem, izrāvās priekšā un aulekšoja šurp, vēcinādams lakadņu paceltajā rokā un uzvaroši, skaļi iega­vilēdamies. Fords viņā pazina Villiju Besend, viru, kurš viņam bija aizdevis naudu. Daži jātnieki ari paskubināja zirgus, un Bigejs sekoja viņu paraugam. Jātnieki šāvās pāri laukiem, patraucās ga­rām kamerai un apstājās neasfaltētā stāvlaukumā pie vecās tir­gotavas netālu no Forda.

Kad Bigejs nokāpa no zirga, pienāca KREZ reportieris, uzsita pa viņa pacelto plaukstu un sāka izkārtot aparatūru intervijai.

Piejāja pārējie un ari sasveicinājās. Iedegās prožektori, un re­portieris sāka iztaujāt Bigeju. Pārējie stāvēja apkārt un skatījās.

Fords izsoļoja no koku paēnas un devās pie viņiem.

Visu acis pavērsās jaunpienācēja virzienā. Reportieris tuvojās viņam, izstiepis mikrofonu.

- Kā jūs sauc, ser?

Fords redzēja, ka kamera darbojas.

- Vaimens Fords.

- Vai jūs esat zinātnieks?

- Nē, mans pienākums ir uzturēt sakarus starp projektā "Iza- bella"zinātniekiem un vietējiem iedzīvotājiem.

- īpaši labi tas jums neizdodas, - reportieris iedzēla. - Jums tūlīt būs jātiek galā ar protestētājiem.

- Es zinu.

- Kādas ir jūsu domas?

- Manuprāt, misteram Bigejam ir taisnība.

Iestājās īss klusuma bridis.

- Kādā ziņā?

- Daudzējādā. "Izabella" tiešām biedē vietējos, projekts nav iz­raisījis ekonomisko pacēlumu, kā tas iepriekš bija domāts, un zi­nātnieki nudien izturējušies pārāk savrupi.

Vēl viens īss, mulsuma pilns klusuma bridis.

- Kā jūs esat iecerējuši to vērst par labu?

- Iesākumā es uzklausīšu jūs. Tieši tāpēc esmu ieradies šeit. Pēc tam es pielikšu visas pūles, lai nokārtotu abu pušu attiecī­bas. Mēs patiešām neesam atraduši kopīgu valodu ar vietējo ko­pienu, taču es apliecinu - no šā brīža viss būs citādi.

- Nečakarē prātus! - atskanēja brēciens. No lauka, kur bija piesējis zirgu, šurp soļoja Villijs Besenti.

- Stop! - Reportieris pagriezās pret Besenti. - Paklau, Villij, man te ir intervija. Tu nevarētu nomierinādes?

- Viņš tur gvelž kā pa ķešu.

- Ja tu tā izrunāsies, mēs nevarēsim tevi rādīt televīzijā.

Ieskatījies Fordam sejā, Besenti apstājās kā zemē iemiets. Varēja

manīt, ka viņš Fordu ir pazinis.

- Eu, tas tak esi tu!

- Sveiks, Villij. - Fords pastiepa roku sveicienam.

Villijs nelikās to manām.

- Tu esi no šitiem!

-Jā.

- Tu man esi parada divdesmitnieku, draudziņ!

Fords pasniedzās pēc kabatas portfeļa.

Besend uzvaroši piesarka.

- Paturi vien savu naudiņu. Man to nevajag.

- Villij, es biju cerējis, ka mēs varam visi kopā nonākt pie atri­sinājuma.

- Nepļurksti! Redzat, kas tur augšā ir? - Besenti norādīja ar kalsno roku uz ielejas malas pusi. Piedurkne atslīdēja, atklājot te­tovējumu. - Tur, klintīs, ir drupas. Kapi. Jūs apgānāt mūsu senču kapus.

Kamera atkal bija ieslēgta.

- Kā jūs atbildēsiet, mister Ford? - reportieris ierunājās, atkal bāzdams mikrofonu viņam sejā.

Fords atturējās norādīt, ka patiesībā tās bija anasazi mītnes drupas.

- Ja kāds varētu norādīt šo kapu atrašanās vietu, mēs varētu pasargāt…

- Tie ir visur! Kur vien acis met! Mirušo gari ir neapmierināti un klaiņo apkārt. Te notiks kas nelāgs. Es to jūtu. Jūs ne? - Besen­ti paskatījās apkārt. - Vai jūs to nejūtat?

Piekrītoši mājieni un murmināšana.

- Chindii ir mums visapkārt, cilvēki, kas spēj pārvērsties par dzīv­niekiem un darīt ļaunu. Kopš laika, kad Peabody Coal atņēma Sarka­najam galdkalnam dvēseli, tā kļuvusi par nejauku, nejauku vietu.

- Nejauka vieta, - apkārtstāvošie atsaucās kā atbalss.

- Tas ir vienīgi kārtējais gadījums, kad baltais ierodas un at­ņem indiāņiem zemi. Tā tas ir. Vai man taisnība?

Skaļāka piekrītoša murdoņa.

- Villij, tev ir visas tiesības tā domāt, - Fords apstiprināja. - Taču mums par attaisnojumu esmu spiests atgādināt, ka daļēji pie vainas ir navahu cilts valdība, kas noslēdza šo darījumu, ne­apspriežoties ar vietējiem iedzīvotājiem.

- Navahu cilts valdība ir tikai bariņš maukasbērnu, ko nolī­guši Bilagaana sev par roklaižām. Pirms Bilagaana ierašanās mums nebija nekādas navahu cilts valdības.

- Jūs nevarat to padarīt par nebijušu. Es ari ne. Tomēr mēs va­ram visi kopā panākt uzlabojumus. Vai jūs to vēlaties?

- Uz to mana atbilde ir - ej ellē! - Besenti draudīgi tuvojās. Fords nekustējās, abi stāvēja, blenzdami viens otrā. Besenti elso­ja, izspiedušās ribas cilājās, cīpslainie roku muskuļi te savilkās, te atlaidās.

Fords izturējās mierīgi, atslābināti.

- Villij, es esmu jūsu pusē.

- Nerunā ar mani tādā aizbildnieciskā tonī, Bilagaana! - Viņš bija par trešdaļu mazāks nekā Fords un divreiz vieglāks, taču iz­skatījās, ka kuru katru brīdi varētu sākties kautiņš. Fords pablen­za uz Bigeju. Šamaņa bezkaislīgā seja liecināja, ka viņš ļaus noti­kumiem ritēt savu gaitu.

TV kamera turpināja filmēt.

Besenti ar plašu žestu norādīja apkārt.

- Paraugieties! Jūs, Bilagaana, atņemat mūsu galdkalnu un ieurbjades simtiem pēdu dziļi klintī, lai varētu apūdeņot savus stulbos laukus, bet manai tantei Emmai jābrauc trīsdesmit jūdžu, lai dabūtu ūdeni mazbērniem un aitām. Kā jūs domājat - pēc cik ilga laika izsīks Blūgepas vai Blekhorsas akas? Un Hanta vīruss? Visi zina, ka pirms nodkumiem Fortvingeitā mums nekāda Han­ta vīrusa nebija.

Vairāki jātnieki skaļi piebalsoja, pauzdami piekrišanu senajai sazvērestības teorijai.

- Tikpat labi mēs jau tagad esam "Izabellas" saindēd. Kuru katru dienu mūsu bērni sāks mirt kā mušas. - Viņš iebadīja pu­tekļaino pirkstu Fordam krūtīs, taisni zem krūšu kaula. - Zini, Bilagaana, kas tad tu būsi? Slepkava!

- Rāmu garu, Villij. Esi mierīgs un cieņas pilns.

- Mierīgs? Cieņas pilns? Vai tālab jūsējie nodedzināja mūsu mitekļus un kukurūzas tīrumus? Vai tālab jūs izvarojāt mūsu sie­vietes? Un vai tāpēc jūs mūs aizsūtījāt Garajā pārgājienā uz Fort- samneru - lai mēs būtu mierīgi un cieņas pilni?

Fords no Rāmas laikiem atcerējās, ka navahi vēl aizvien neva­rēja aizmirst Garo pārgājienu deviņpadsmitā gadsimta sešdesmi­tajos gados, kaut arī pārējiem šajā valsd tas bija senaizmirsts no­tikums, aizvēsturiski laiki.

- Dievs mans liecinieks, es nožēloju, ka nevaram mainīt da­žus notikumus vēsturē, - Fords pavēsdja emocionālāk, nekā bija domājis.

Villija rokā, izvilkts no džinsu kabatas, parādījās lēts divdes­mit otrā kalibra revolveris. Fords saspringa, gatavs rīkoties strauji.

Bigejs nekavējoties metās starpā.

- Dasvud, izslēdz kameru! - viņš asi uzsauca.

Reportieris pakļāvās.

- Villij, novāc ieroci!

- Lasies pie velna, Nelson! Es cinīšos, nevis gvelzīšu.

- Mēs uzstādīsim lauka vidū sviedrēšanās pirtiņu, - Bigejs klu­sā balsī atbildēja. - Mēs šeit uzkavēsimies visu nakti un veiksim mierīgas ceremonijas. Mēs atgūsim šo zemi garīgā ceļā, ar lūgša­nām. šis ir lūgšanu un apcerējumu, nevis sadursmju laiks.

- Es biju domājis, ka tas ir protests, nevis sasodītas skvo dejas, - Besend atcirta, tomēr ieslidināja ieroci bikšu kabatā.

Bigejs norādīja uz augstsprieguma vadiem, kas pusjūdzes at­tālumā sdepās pāri galdkalna malai.

- Mēs esam ieradušies cīnīties ar to, nevis ar šo cilvēku.

Vadi tikko sadzirdami, tomēr nepārprotami zumēja un sprak­šķēja.

- Rādās, jūsu mašiņš jau palaists, - Bigejs pagriezās pret For­du un pavērās viņā neizteiksmīgu skatienu. - Domāju, jūs tagad varētu iet prom un ļaut, lai mēs nodarbojamies ar savām lietām.

Fords palocīja galvu, pagriezās un devās uz bunkuru.

- Pareizi, taisies, ka tiec! - Besenti nobļāva pakaļ. - Citādi da­būsi bišķi svina savā Bilagaana pakaļā.

Pieejot tuvāk "Izabellas" vārtiem, Fords dzirdēja, ka vadu zu- mēšana un sprakšķēšana kļūst skaļāka, un spokainā džinkstēša­na lika šermuļiem skriet viņam pār muguru. Gluži vai likās, ka to rada dzīva būtne.