Ķeceris

52

HAZĒLIUSS GULĒJA UZ LINOLEJA grīdas. Fords piesteidzās klāt projekta vadītājam, pie kura pulcējās arī pārējie. Viņš nome­tās uz ceļiem un pataustīja pulsu uz miega artērijas. Tas bija labi jūtams, straujš un vienmērīgs. Keita satvēra gulošo aiz rokas un papliķēja to.

- Gregorij? Gregorij!

- Iedodiet man kabatas lukturīti! - Fords lūdza.

Vordlo pasniedza viņam lukturīti. Fords ar īkšķi pabīdīja aug­šup Hazēliusa plakstiņu un iespīdināja tam acīs. Zīlīte spēcīgi sarāvās.

- Ūdeni!

Viņam plaukstā iegrūda polistirola tasīti. Fords izvilka kabat­lakatiņu, iemērca to ūdenī un samitrināja Hazēliusa seju. Zināt­nieka pleci viegli sakustējās, abi plakstiņi lēnām pavērās. Acis, nemiera un apjukuma pārpilnas, šaudījās apkārt.

- Kas…

- Nekas īpašs, - Fords mierināja. - Jūs tikai noģībāt.

Hazēliuss nesaprotošu skatienu pavērās apkārt, līdz pār viņu

nolaidās atskārsme. Vīrietis pūlējās uztrausties sēdus.

- Lēnāk, lēnāk. - Fords maigi piespieda viņu atgulties uz grī­das. - Pagaidiet, līdz noskaidrosies galva.

Hazēliuss gulēja un blenza griestos.

- Mans Dievs! - viņš īdēja. - Tas nevar būt. Tas nav iespējams.

Smacīgajā gaisā spēcīgi oda pēc pārkarsušas elektronikas.

"Izabella" gaudoja, un vaidi skanēja no visām pusēm, it kā kalns būtu izplūdis žēlabās par mirušajiem.

- Palīdziet man apsēsdes krēslā, - Hazēliuss izdvesa.

Keita paņēma viņu aiz vienas rokas, Fords satvēra otru, abi palīdzēja vīrietim piecelties un aizveda viņu uz komandtiltiņa vidu, apsēdinot kapteiņa krēslā.

Hazēliuss atbalstījās uz krēsla paročiem un paraudzījās ap­kārt. Fords nekad nebija redzējis tik spocīgi zilas acis.

- Vai tas ir tiesa? - Edelšteins ierunājās skarbā balsī. -Šie var­di? Man jāzina.

Hazēliuss pamāja.

- Tas, bez šaubām, ir izskaidrojams.

Hazēliuss papurināja galvu.

- Jūs acīmredzot kādam izstāstījāt, - Edelšteins nerimās. - Kāds par to uzzinājis.

- Nav gan.

- Piemēram, ārsts, kurš konstatēja grūtniecību un pateica sie­vai. Viņš varēja zināt vārdus.

- Mēs izmantojām grūtniecības testu mājas apstākļos, - Hazē­liuss aizsmakušā balsī skaidroja. - Mēs nupat bijām to veikuši… stundu pirms viņa nomira.

- Varbūt viņa kādam piezvanīja, teiksim, mātei.

Arī šoreiz viņš enerģiski papurināja galvu.

- Neiespējami. Es visu šo atlikušo laiku biju kopā ar viņu. Pēc testa mēs apspriedām vārdus. Nekas cits nenotika visas sešdes­mit minūtes. Mēs nekur negājām, ne ar vienu nesarunājāmies. Viņa bija tik laimīga. Tieši tas bija licis pārplīst aneirismai - pēk­šņie prieka uzplūdi izraisīja milzīgu asinsspiediena paaugstinā­šanos. Asinsizplūdums smadzenēs.

- Kaut kur ir notikusi krāpšana, - Edelšteins neatlaidās.

Čena pašūpoja galvu, un tumšie, garie mati noplīvoja.

- Alan, dati plūst tikai no tā cauruma telplaikā. Tikai no tā. Es izsekoju tos vienreiz, izsekoju otrreiz, izslēdzu procesorus katrā detektorā un veicu visus iespējamos testus. Tas ir noticis.

Hazēliuss trīsēdams ievilka elpu.

- Tas zināja manas domas. Tāpat kā nojauta, ko domā Keita. Alan, nekādas maldināšanas nav. To neviens nekādi nespētu uz­minēt. Lai kas tas būtu - tas zina mūsu visslēptākās domas.

Visi stāvēja kā pārakmeņojušies. Fords pūlējās aptvert dzirdē­to, rast tam loģisku izskaidrojumu. Edelšteins nemaldījās, teik­dams, ka te notikusi kāda krāpšana.

Kad Hazēliuss ierunājās no jauna, viņa balss skanēja rāmi, lie­tišķi.

- Iekārta darbojas bez pieskatīšanas. Visi atpakaļ savās vietās!

- Vai tad mēs… neslēgsim to ārā? - Džūlija Tibodo trīsošā bal­sī taujāja.

- Nekādā ziņā.

"Izabella" turpināja dūkt autopilotā, neaptveramās jaudas pārņemta. Ekrāni šņāca un ņirbēja. Detektori dziedāja savu ērmo­to dziesmu. Elektronika krakšķēja, it kā cilvēku vidū valdošais sa­spīlējums būtu pārmeties uz datoru un pašu iekārtu uzdzinis līdz galējai izturības robežai.

- Alan, atgriezies pie serveriem, pieraugi, lai ir stabili. Keita, tev būs jāveic daži ģeometriski aprēķini saistībā ar to telplaika caurumu. Kur tas paliek? Uz kurieni tas ved? Melisa, tu strādā kopā Keitu, izskatiet to datu mākoni. Analizējiet visas frekvences un noskaidrojiet, kas tas Isd ir.

- Un vīruss? - Dolbijs prašņāja, it kā nejaudādams aptvert no­tikušo.

- Vai tad tu neapjēdz, Ken? Nekādas ļaunprātīgas program­matūras nav.

Dolbijs bija apstulbis.

- Tu domā, tas ir… Dievs?

Hazēliuss vērās inženierī ar savu neizdibināmo skatienu.

- Es domāju, "Izabella" uztur sakarus ar kādu būtni. Mums nav pietiekami daudz datu, lai apgalvotu, ka tas ir Dievs - lai ko šis vārds vispār nozīmētu. Tāpēc mums jāturpina darbs.

Fords paraudzījās apkārt. Šoka pārņemtie zinātnieki tikai pa­lēnām sāka apjaust, kas atgadījies. Vordlo bija noplūdis sviedriem. Keita un Sentvinsents bija bāli kā spoki.

Viņš saņēma Keitu aiz rokas.

- Kā jūties?

Sieviete papurināja galvu.

- Pat īsti nezinu.

Hazēliuss uzrunāja Dolbiju.

- Cik ilgi mēs varam darbināt "Izabellu"?

- Ilgstoši darbināt to ar pilnu jaudu ir bīstami.

- Es neprasu, vai tas ir bīstami. Es prasu - cik ilgi?

- Divas vai trīs stundas.

- Pagaidiet! - iejaucās Iness. - Nepārsteigsimies. Mums jāno­mierinās un jāapsver nupat notikušais. Tas ir kaut kas… neiedo­mājams.

Hazēliuss pagriezās un nostājās pret Inešu.

- Džordž, ja Dievs tevi uzrunātu, vai tu pagrieztos un aizietu?

- Liecies mierā, Gregorij! Tu taču nedomā nopietni, ka mēs sa­runājamies ar Dievu!

- Es vienīgi jautāju - ja tā gadītos.

- Es atsakos atbildēt uz absurdiem hipotēdskiem jautājumiem.

- Džordž, ja mēs sazināmies ar kādu saprātīgu būtni Visumā, mēs nedrīkstam pagriezt tai muguru. Izdevība ir radusies. Tieši tagad. Ilgi tā nevilksies.

- Tas ir neprāts, - Iness vārgi iebilda.

- Nē, Džordž, tas nav neprāts. Šis objekts sniedza mums pra­sītos pierādījumus. Divas reizes. Tas var būt Dievs, un tas var būt kaut kas cits. Es nezinu. Tomēr es zinu vienu - es iešu līdz ga­lam. - Viņš aplaida apkārt dedzīgu skatienu. - Kā tad būs? Vai jūs dosieties kopā ar mani?

Telpu pildīja "Izabellas" dūkoņa. Ekrāni mirguļoja. Neviens nebilda ne vārda. Taču Fords visu sejās redzēja piekrišanu.