Ķeceris

87

KAD FORDS ATGUVĀS, visapkārt valdīja tumsa, gaisā biezēja putekļi un dvakoja pēc svaigas ogļu gāzes. Sabirzušu akmens šķem­bu klāts, viņš palūkojās apkārt. Ausīs zvanīja, galva plīsa pušu.

- Keita! - viņš sauca.

Klusums.

- Keita!

Fordu sagrāba panika. Viņš atstūma sabirzušo akmeni, pietrau- sās četrrāpus, pārlaidis plaukstas atlūzām, ieraudzīja atspīdumu un sadabūja savu kabatas lukturīd, kas nebija izdzisis. Paspīdinājis ap­kārt, gaismas starā viņš ieraudzīja, ka tunelī divdesmit pēdu attālu­mā, klinšu gabalu pa pusei aprakts, kāds guļ. Fords pierāpās klāt.

Tas bija Hazēliuss. Viņam no deguna stiepās asiņu tērcīte. Fords patausdja pulsu. Tas bija labi jūtams.

- Gregorij! - viņš iečukstēja vīriedm ausī. - Jūs mani dzirdat?

Zinātnieka galva pagriezās, pārsteidzoši dzidrās zilās acis at­vērās… un samiedzās lukturīša gaismā.

- Kas… notika? - viņš izgārdza.

- Eksplozija. Un iebruka griesti.

Vīrieša acīs atausa saprašana.

- Kur pārējie?

- Es nezinu. Brīdī, kad sprāga, es steidzos jums pakaļ.

- Kad sāka birt akmeņi no griestiem, visi pamuka kur kurais. - Zinātnieks paraudzījās lejup. - Kāja…

Fords centās atbrīvot Hazēliusa ķermeņa lejasdaļu no drupām un atlūzām. Uz kreisās kājas bija uzkritis pamatīgs akmens. Viņš satvēra to aiz malām un lēni nocēla nost. Kāja izskatījās viegli ieliekta.

- Palīdzi man pieceldes, Vaimen.

- Diemžēl jums ir lauzta kāja, - Fords norādīja.

- Tas nekas. Mums jāiet tālāk.

- Bet ja tā ir lauzta…

- Palīdzi piecelties, nolādēts!

Fords aplika Hazēliusa roku sev ap pleciem un palīdzēja viņam pieslieties kājās. Turēdamies pie Forda, Hazēliuss klum- buroja uz priekšu.

- Es varēšu paiet, ja tu mani balstīsi.

Fords ieklausījās.

Varēja sadzirdēt tālas balsis un saucienus. Neticami - pūlis joprojām dzinās viņiem pakaļ. Bet varbūt tas, iespējams, tāpat kā zinātnieki gribēja tikt ārā no šā labirinta.

Virzīdamies cauri gruvešiem, Fords ik uz soļa balstija Hazēli­usu, vilka zinātnieku pāri sakritušajiem klints gabaliem, zem prā­vajiem caurumiem virs galvas, cauri ejām, kuras sprādziens bija izrāvis tuneļos, garām kambariem, kurus iegruvums bija aizbē­ris. No pārējiem zinātniekiem nebija ne miņas.

- Keita! - Fords sauca tumsā.

Atbildes nebija.

Fords sataustīja savu Sig Sauer. Astoņas patronas izlietotas, pa­likušas piecas.

- Man drusku reibst galva, - Hazēliuss pasūdzējās.

Viņi gausi virzījās uz priekšu un no šaura tuneļa nonāca kādā šķērsejā. Fords vairs nesaprata, kur atrodas. Balsis kļuva aizvien skaļākas un spokainā kārtā šķita nākam no visām pusēm.

- Es tiešām ne uz bridi… negaidīju… neko tādu. - Hazēliusa balss izdzisa.

Fords gribēja atkal saukt Keitu, taču neuzdrošinājās. Te bija tik biezi putekļi, tik daudz tuneļu - ja viņa atsauksies, vajātāji var sievieti atrast.

Hazēliuss atkal paklupa un sāpēs iekliedzās. Fords vairs ti­kai ar grūtībām spēja viņu noturēt. Zinātnieks nošļuka zemē, sa- gumstot kā pustukšs maiss. Vairs nejaudādams vīrieti pastiept, Fords pieliecās un mēģināja uzmest Hazēliusu sev plecos, tomēr tunelis bija pārāk šaurs, un pūliņi sagādāja Hazēliusam pārāk lielas mokas.

Fords nolaida zinātnieku zemē un pataustīja pulsu - tas bija sekls un straujš. Hazēliusam uz pieres izsitās mikli sviedri. Vi­ņam sākās šoks.

- Gregorij, jūs mani dzirdat?

Zinātnieks novaidējās un pagrieza galvu.

- Piedod, - viņš čukstēja. - Es nevarēšu.

- Es apskatīšu jūsu kāju.

Fords pāršķēla bikšu staru ar kabatas nazi. Kājā bija vaļējs lūzums, augšsdlba kauls bija pārplēsis ādu. Turpinot ceļu, pastā­vēja bažas, ka pārlūzušais kauls var pārcirst augšsdlba artēriju.

Fords slidināja apkārt Maglite lukturīša staru, taču neuzdroši­nājās celt to augstu. Tuvumā nevienu neredzēja, taču pārdesmit pēdu attālumā pretējā sienā zem tuneļa grīdas līmeņa bija sekla cirtne, kuru daļēji aizsedza nobirušie akmeņi. Tas būtu labs pa­tvērums.

- Mēs tur paslēpsimies.

Viņš paņēma Hazēliusu aiz padusēm un ievilka nišā. Salasī­jis izbārstītos klints gabalus, Fords uzslēja zemu sienu, aiz kuras varētu patverties. Balsis skanēja aizvien tuvāk.

Kaut nu Keitai izdotos aizmukt.

Fords bija uzlasījis visus tuvumā sakritušos akmeņus. Sieni­ņa bija divas pēdas augsta, un aiz tās varētu noslēpties, ja abi noguļas zemē. Fords aizlīda aiz sienas, novilka jaku un saritinā­ja to, palikdams Hazēliusam pagalvī, un tad izslēdza lukturīti.

- Paldies, Vaimen, - Hazēliuss ieteicās.

Kādu brīdi ne viens, ne otrs nebilda ne vārda, līdz Hazēliuss lietišķā balsī sacīja:

- Zināt, mani nogalinās.

- Nenogalinās, ja vien es varēšu to novērst. - Fords sagrābstī­ja ieroci.

Hazēliuss tumsā sataustīja viņa roku.

- Nē. Nevajag slepkavot. Tas būtu nepareizi - pat neņemot vērā faktu, ka mums pretī stājas milzīgs pārspēks.

- Tas nav nepareizi, ja jūs pašu grasās nogalināt.

- Mēs visi esam viens, - Hazēliuss pamācīja. - Nonāvēt vienu ir tas pats, kas nonāvēt sevi pašu.

- Lūdzu, iztiksim bez tām reliģiskajām blēņām.

Hazēliuss ievaidējās un norija siekalas.

- Vaimen, esmu jūsos vīlies. Jūs esat vienīgais no mums, kas nespēj pieņemt šo pārsteidzošo pavērsienu.

- Pārtrauciet runāt un neslejieties augšā.

Abi pieplaka aiz nelīdzenās akmens sieniņas. Gaiss oda pēc putekļiem un pelējuma. Balsis tuvojās, akmens gaiteņos atbalso­jās soļi un klaudzoņa. Pēc neilga brīža putekļainajā gaisā iezai- gojās blāvs lāpu spīdums. Lielā sasprindzinājuma dēļ Fordam pat bija grūti elpot. Pūlis nāca aizvien tuvāk un kļuva arvien trok­šņaināks. Negaidot tas atradās tepat blakus. Edija orda šķietami veselu mūžību slāja garām, to kabatas lukturīši un lāpas meta uz griesdem ellišķīgus oranžus apveidus, un ēnas uz sienām izska­tījās nedabiskas, kroplīgas. Ar laiku garāmejošo cilvēku saceltais troksnis noklusa, pierima, drebelīgo liesmu mestā gaisma izplē­nēja. Atgriezās tumsa. Fords dzirdēja Hazēliusu gari, sāpjpilni no­pūšamies:

- Mans Dievs!

Fordam ienāca prātā traka doma - vai tiešām Hazēliuss iegri­mis lūgšanā?

- Viņi uzskata mani… par Andkristu… - vīrietis klusi, ērmoti nosmējās.

Fords piecēlās kājās un vērās tumsā. Pūļa troksnis pamazām izgaisa, un atkal iestājās klusums, kuru lāgu lāgiem pārtrauca bir­stošu akmentiņu grabēšana.

- Varbūt es patiešām esmu Antikrists… - Hazēliuss iegārdzās. Fords nedka gudrs, no smiekliem vai sāpēm. Hazēliuss pamazām zaudē saprātu, viņš nosprieda, atgaiņāja šo domu un sāka lauzīt galvu, ko tagad iesākt. Tunelī vilka viegls vējiņš, nesdams līdzi degošu ogļu smārdu un tikko samanāmu biedējošu vibrāciju - ugunsgrēka vēstnesi.

- Mums jātiek ārā.

Hazēliuss neatbildēja.

Fords satvēra zinātnieku zem padusēm.

- Aiziet! Pamēģiniet pakustēties. Mēs nedrīkstam te uzkavē­ties. Mums jāatrod pārējie un jādek pie vinčas.

Cauri tuneļiem izvēlās slāpēta eksplozijas būkšķa atbalss. Gai­sā sabiezēja ogļu dūmu smārds.

- Un tagad mani nogalinās… - Atkal atskanēja spokainie smiekli.

Uzcēlis Hazēliusu sev mugurā un saķēris aiz rokām, Fords vil­ka viņu pa tuneli.

- Paradoksāli… - Hazēliuss murmināja. - Kļūt par mocekli… Cilvēki ir tik dumji… tik lētticīgi… Bet es nebiju pārdomājis visu, kā nākas… Tāds pats muļķis kā pārējie.

Fords paspīdināja gaismu sev priekšā. Tunelis pārgāja papla­tā alā.

- Tagad es par to samaksāšu… Antikrists, tā mani nodēvēja… Nudien, Antikrists! - Atkal samocīti, krampjaini smiekli. Fords lēnām steberēja uz priekšu un nonāca alai līdzīgajā cirtnē. Pa labi iebrukušas ogļu un akmens kaudzes jaucās ar grumbuļainajām, sastingušajām pirīta straumēm, kas kabatas lukturīša gaismā vizuļoja kā zelts.

Lēni, ar lielu piepūli Fords vilka savu nastu dziļumā. Tālajā kaktā no tumsas piepeši iznira šahta - apaļa bedre apmēram pie­cu pēdu diametrā. Tajā karājās virve.

Viņš noguldīja Hazēliusu uz akmens grīdas un pabāza tam pagalvī jaku. Telpu satricināja sprādziens, visapkārt no griestiem bira akmentiņi un cid krikumi. Dūmi koda acis. Jebkurā mirkli uguns, nākdama arvien tuvāk, varēja uzsūkt visu skābekli, un tad gals klāt.

Fords satvēra virvi. Tā izjuka viņam plaukstās, pašķīrās un at- šķēlās, tās gals virpuļodams noslīdēja dziļajā šahtā. Pēc dažiem mirkļiem lejā noplunkšķēja.

Viņš paspīdināja lukturīd augšup un redzēja, ka bedre ar glu­denajām sienām sdepjas augšup, cik vien tālu skatiens sniedz. Sapuvušais virves gals līgojās gaisā. Vinča nekur nebija redzama.

Viņš piegāja pie Hazēliusa un manīja, ka zinātnieks slīgst ne­prāta murgos, ik pa laikam klusi iesmiedamies. Fords notupās un iegrima domās. Hazēliusa murmināšana apgrūtināja pārdomas, līdz viņš izdzirdēja to pieminam Džo Blicu.

Tad Fords ieklausījās.

- Vai jūs nupat teicāt - Džons Blics?

- Džons Blics… - Hazēliuss purpināja. - Leitnants Skots Mor- gans… Bernards Habels… Kurts fon Reičens… Kapteinis Čārlzs Gordons…

- Kas ir Džo Blics?

- Džo Blics… Kapteinis B. A. Nortrups… Renē Lafaijets…

- Kas šie cilvēki ir? - Fords dncināja.

- Nekas. Šie cilvēki… nepastāv… Noms de plūme…

- Pseidonīmi? - Fords pārliecās pār Hazēliusu. Vārajā gais­miņā zinātnieka seja viegli zaigoja sviedros. Acis bija glāžainas, taču ievainotajā jautās neparasts, gluži vai pārdabisks dzīvīgums. - Kā pseidonīmi tie bija?

- Kā gan cita? Dižā L. Rona Habarda… Gudrs vīrs… Tiesa, viņu nesaukāja par Antikristu… Tādā ziņā tam smurgulim veicās.

Tas bija kā zibens spēriens. Džo Blics ir L. Rona Habarda psei­donīms? Rons Flabards bija zinātniskās fantastikas rakstnieks, kas izveidoja pats savu reliģiju, nosaukdams to par scientoloģiju un pasludinādams sevi par pravied. Fords atcerējās plaši zināmo nostāstu, ka pirms scientoloģijas dibināšanas Habards bija pazi­ņojis saviem kolēģiem - visdižākais cilvēka sasniegums uz šīs ze­mes ir izveidot visā pasaulē atzītu reliģiju. Rakstnieks to patiešām paveica, no pseidozinātnes un juceklīga misticisma izveidodams saistošu un izplatītu reliģiju.

Pasaulē atzīta reliģija… Vai tas ir iespējams? Vai uz to norādī­ja Hazēliusa prātojumi? Vai tāds bija viņa rūpīgi atlasītās koman­das mērķis? Un tās locekļu traģiskā pagātne? "Izabella", dižākais zinātniskais eksperiments cilvēces vēsturē? Savrupība? Gald­kalns? Ziņas? Noslēpumainība? Dieva balss?

Fords dziļi ieelpoja, noliecās un čukstus uzrunāja zinātnieku.

- Volkonskis tieši pirms nāves uzrakstīja zīmīti. Es to atradu. Tajā bija arī šādas rindas: "Es redzēju cauri šim neprātam! Lai to pierādītu, es nosaukšu tikai vienu vārdu. Džo Blics."

-Jā… Jā… - Hazēliuss atteica. - Pīters bija gudrs… Pārāk gudrs, un tas viņam nāca par sliktu… Šajā gadījumā es pieļāvu misēkli.

Bija jāizvēlas kāds cits. - Klusums un gara nopUta. - Mans prāts bija aizklidis. - Balss svārstījās uz robežas ar neprātu. - Ko es izstāstīju?

Hazēliuss bija atgriezies īstenībā, lai ari uz īsu brīdi.

- Džo Blics patiesībā bija L. Rons Habards. Cilvēks, kurš iz­gudroja pats savu reliģiju. Ko jūs ar to visu domājāt?

- Es murgoju.

- Bet tāds bija jūsu plāns, - Fords neatlaidās. - Vai ne?

- Nesaprotu, ko jūs ar to domājat, - Hazēliusa balss vērtās mazdrusciņ skarbāka.

- Skaidrs, ka saprotat. Jūs visu sīki izplānojāt - "Izabellas" izveide, nedienas ar aparatūru, Dieva balss. Tas viss patiesībā bija jūsu roku darbs. Hakeris esat jūs.

- Vaimen, jūs gvelžat pilnīgas muļķības. - Tagad izklausījās, ka Hazēliuss ir pilnībā atžirdzis un atgriezies realitātē.

Fords papurināja galvu. Atbilde gandrīz nedēļu bija atradu­sies burtiski acu priekšā - viņam izsniegtajā dosjē.

- Jūs lielāko daļu savas dzīves esat noņēmies ar utopiskām politiskajām shēmām, - Fords bilda.

- Vai tad daudzi ar to nenodarbojas?

- Ne jau līdz apsēstībai. Jūs bijāt kā apmāts, un ļaunākais bija tas, ka neviens jūs neuzklausīja pat pēc tam, kad ieguvāt Nobela prēmiju. Tas jūs droši vien padarīja traku - gudrākais vīrs uz ze­meslodes nevar atrast dzirdīgas ausis. Tad nomira jūsu sieva, un jūs noslēdzāties no visas pasaules. Divus gadus vēlāk nācāt at­klātībā ar savu ideju par "Izabellu". Jums bija kas sakāms. Jūs gribējāt, lai jūsos ieklausās. Tagad jūs vairāk par visu alkāt mai­nīt pasauli. Kā to paveikt vislabāk, ja ne kļūstot par pravieti? Aiz­sākt pašam savu reliģiju…

Fords dzirdēja Hazēliusa smago elpu tumsā.

- Jūsu teorija ir… totāls vājprāts, - Hazēliuss ievaidēdamies at­cirta.

- Jūs nācāt klajā ar priekšlikumu izveidot projektu "Izabella" - iekārtu, kas izmeklētu Lielo sprādzienu, pašu radīšanas brīdi. Jūs to uzbūvējāt. Jūs pats atlasījāt savus padotos pēc principa, lai viņi psiholoģiskajā ziņā būtu viegli ietekmējami. Jūs visu izrīkojāt un izkārtojāt, jūs bijāt iecerējis izdarīt vislielāko atklājumu zinātnes vēsturē. Un kāds tas ir? Atklāt Dievu, ko gan citu. Šāds atklājums padarītu jūs par Viņa pravieti. Tā taču ir, vai ne? Jums bija pado­mā kļūt par vēl vienu L. Ronu Habardu.

- Jūs nudien esat pavisam sajucis.

- Jūsu sieva nāves brīdī nebija stāvokli. To jūs izdomājāt. Jūs būtu tā reaģējis uz jebkuru vārdu, kuru iekārta nosauktu. Jūs uz­minējāt skaitļus, kurus bija iedomājusies Keita, jo viņu labi pazi­nāt. Tur nebija pilnīgi nekā pārdabiska.

Vienīgā atbilde bija Hazēliusa vienmērīgā elpa.

-Jūs sapulcinājāt divpadsmit paša atlasītus zinātniekus. Lasot viņu dosjē, mani pārsteidza tas, ka ikviens bija likteņa sists un dauzīts, ikviens meklēja dzīves jēgu. Un mani tas izbrīnīja. Ta­gad es zinu, kāpēc tas tā bija. Jūs nolūkojāt tos, kuri bija emocio­nāli uzņēmīgi, gatavi garīgām pārmaiņām.

-Jūs taču man neizdevās pievērst ticībai, vai ne?

- Tomēr trūka pavisam maz.

Abi klusēja. Tuneļos atbalsojās tikko dzirdamas cilvēku saru­nas. Pūlis nāca atpakaļ.

Hazēliuss gari nopūtās.

- Mēs abi iesim bojā. Ceru, ka jūs to apjēdzat, Vaimen. Mēs abi nonāksim… mocekļa kārtā.

- To mēs vēl redzēsim.

- Jā, mans nodoms bija iedibināt jaunu reliģiju. Bet man jopro­jām nav skaidrs, kas tur īsti nogāja greizi. Kādā brīdi tas izslīdēja man no rokām. Man bija plāns… un es nepratu to noturēt. - Viņš atkal nopūtās un ievaidējās. - Edijs. Šī negaidītā kārts izjauca manu spēli. Šajā ziņā man sanāca muļķīgs misēklis. Bet mocekļa kārta piederas visiem praviešiem.

- Kā jums tas izdevās? Es domāju - uzlauzt datoru?

Hazēliuss izslidināja no kabatas veco truša ķepiņu.

- Es izurķēju visu tās korķa pildījumu un ievietoju tajā seš­desmit četru gigabaitu zibatmiņas draivu, procesoru, mikrofonu un bezvadu raidītāju ar balss atpazīšanas programmatūru un da­tiem. Es varēju to pievienot jebkuram no tūkstoš ātrdarbības bez­vadu procesoriem, kas bija izvietoti visā "Izabellā" un pieslēgd superdatoram. Tajā ir jauka mākslīgā intelekta programmiņa, kuru uzrakstīju LISP programmēšanas valodā; pareizāk sakot, palīdzē­ju uzrakstīt, jo lielākā tās daļa ir pašas ģenerēta. Tā ir visskaistā­kā jebkad tapusī datorprogramma. Ar to bija viegli strādāt - tā visu laiku atradās man kabatā. Jāatzīst gan, ka programma pati nebija vienkārša, - neesmu pārliecināts, vai pats to īsti labi sa­pratu. Tomēr dīvaini, ka tā pavēsdja daudz ko tādu, ko es nebija paredzējis, par ko es pat nebiju sapņojis. Var pat apgalvot, ka tā pārsniedza instrukcijas.

- Derdzīgais manipulators.

Hazēliuss iegrūda truša ķepiņu kabatā.

- Šajā ziņā jūs maldāties, Vaimen. Es nebūt neesmu ļauns cil­vēks, es rīkojos, tikai viscēlāko un altruistiskāko mērķu vadīts.

- Kā tad. Paskat, cik daudz vardarbības, cik daudz nāves! Par to esat atbildīgs jūs.

- Vardarbības ceļu izvēlējās Edijs ar saviem sekotājiem, nevis es. - Acumirklīgu sāpju pārņemts, viņš saviebās.

- Un vēl jūs noslaktējāt Volkonski - vai arī likāt to paveikt Vordlo.

- Nē. Volkonskis bija gudrs. Viņš uzminēja, kas man aiz ādas. Visu kārtīgi apdomājis, viņš nāca pie secinājuma, ka nevar mani apturēt. Viņš nespēja pārdzīvot to, ka ticis pataisīts par nerru, ka viņa mūža darbs tā apsmiets un izķēzīts. Tāpēc viņš pats atņēma sev dzīvību, taču izdarīja to tā, lai pašnāvība sētu aizdomas par slepkavību. Tāda manipulatīvā psiholoģija, īsti Volkonska garā. Viņam bija vienreizīgi viltīgs prāts.

- Kāpēc viņam bija jārada aizdomas par slepkavību?

- Volkonskis bija cerējis, ka izmeklēšana ar laiku apstādinās projektu "Izabella" un panāks tā slēgšanu, pirms es īstenoju sa­vus nodomus. Tomēr nekas nesanāca. Notikumi risinājās pārāk strauji. Es uzņemos atbildību par viņa bojāeju. Taču es viņu ne­nogalināju.

- Cik bezjēdzīga un nevajadzīga nāve.

- Jūs neesat to labi apdomājis, Vaimen… - Hazēliuss bridi skaļi elsa un turpināja. - Šis ir tikai stāsta sākums. Jūs nevarat to aptu­rēt. Les jeux sont faites*, kā teicis Sartrs. Visparadoksālākais ir tas, ka to panāks viņi.

* Ž. P. Sartra 1947. gadā izdotā darba nosaukuma tulkojums ir "Likmes ir izdarītas" vai "Kauliņi ir mesti".

-Kas?

- Tas fundamentālistu bars. Viņi šim stāstam pieliks daudz treknāku punktu, nekā man tas jebkad būtu izdevies.

- Jūsu stāsts beigsies veltīgi, - Fords iebilda.

- Vaimen, es redzu, ka jūs nespējat pilnībā aptvert visu notie­košo. Edija vadītā zemcilvēku varza… - Hazēliuss aprāvās, un Fords dzirdēja pūli pamazām tuvojamies. - Viņi mani nogalinās, padarīs mani par mocekli. Jūs ari. Šādi mani iesvaidīs un manu vārdu pieminēs… mūžīgi mūžos.

- Es jūs iesvaidīšu par jukušo mūžīgi mūžos.

- Atzīšos, tā mani uztvertu vairākums normālo ļautiņu.

Balsis kļuva skaļākas.

- Mums jāpaslēpjas, - Fords ieteicās.

- Kur? Te nav nevienas paslēptuves, un es nevaru pakustēties. - Hazēliuss pakradja galvu un klusā, aizsmakušā balsī nocitēja Bī­beli. Viņi sauks kalniem un klintīm: Krītiet uz mums, paslēpiet mūs. Kā vēsta Jāņa Atklāsmes grāmata, mēs esam iesprostoti.

Balsis nāca arvien tuvāk. Fords izņēma pistoli, taču Hazēli­uss uzlika viņam uz rokas miklu, drebošu plaukstu.

- Samierinieties cienīgi.

No tumsas iznira drebelīgu gaismu mudžeklis. Balsis pieņē­mās skaļumā, un no tuneļa pagriezienā iznāca ducis netīru, bru­ņotu vīru.

- Re, kur ir! Veseli divi!

No biezās tumsas nāca cilvēki, nomelnējušu, rēgainu ļaužu bariņš, kas atgādināja ogļračus. Visiem bija pacelti ieroči, pāri pie­pūlē savilktajām sejām stiepās baltas, sviedru noskalotas taciņas.

- Hazēliuss! Antikrists!

- Antikrists!

- Rokā ir!

Telpu satricināja vēl viens attāls sprādziens. Bīstami ieliecies klints gabals griestos sakustējās, un uz grīdas kā ellišķīgi krusas graudi klaudzēdami nobira akmentiņi. Nekustīgajā gaisā nāsīs iesitās ogļu izgarojumu smārds. Kalns atkal nodrebēja, krietnu gabalu tālāk tunelī ar skaļu dārdu un rīboņu iegruva griesti, cauri šahtām izšāvās ogļu dūmi.

Pūlis pašķīrās, un pie Hazēliusa pienāca sludinātājs Edijs. No­stājies pie ievainotā zinātnieka, sludinātājs ļāva kalsnajai, kau­lainajai sejai atplaukt uzvarošā smaidā.

- Tā nu mēs atkal tiekamies.

Hazēliuss paraustīja plecus un novērsās.

- Tikai šoreiz, Antikrist, - Edijs turpināja, - stāvokļa noteicējs esmu es. Man labajā pusē stāv Dievs, Jēzus atrodas kreisajā pusē, un no muguras mani sargā Svētais Gars. Bet tu? Kur ir tavs sargs? Viņš deva kājām ziņu, tas gļēvulis Sātans. Aizbēga uz klintīm! Apslēpiet mūs no Tā vaiga, kas sēd goda krēslā, un no Jēra dusmām!

Edijs pieliecās pie Hazēliusa, līdz seja atradās dažu collu at­tālumā no zinātnieka sejas. Un iesmējās.

- Ej ellē, mikrob, - Hazēliuss klusi sacīja.

Edijs eksplodēja dusmās.

- Pārmeklēt abus! Jābūt ieročiem!

Daži vīri tuvojās Fordam. Viņš pielaida tos klāt, pirmo nogāza zemē, otram iespēra pa vēderu un trešo ietrieca klints sienā. Pārē­jie ar dusmīgu rēcienu sagāzās viņam virsū, neliela dūru un kāju armija beidzot piespieda viņu pie sienas un notrieca uz grīdas. Edijs izvilka Fordam aiz jostas aizbāzto Sig Sauer.

Kautiņa laikā kāds aizraudgs kristietis iespēra Hazēliusam pa lauzto kāju. Izdvesis žēlabainu elsienu, Hazēliuss zaudēja sa­maņu.

- Lieliski pastrādāts, Edij, - izmocīja Fords, kas bija pienag­lots pie zemes. - Tavs Pesfitājs ar tevi lepotos.

Edijs piesarkušu seju sirdīgi pablenza uz Fordu, it kā grasīda­mies viņam iesist, taču tad, šķiet, pārdomāja.

- Diezgan! - sludinātājs uzrēca pūlim. - Diezgan! Atbrīvojiet vietu! Izrīkosimies ar viņiem pēc sava prāta. Tā, kā tas darāms. Uzraujiet abus kājās!

Fordu uzsdepa kājās un pastūma uz priekšu. Grupiņa sāka iet. Divi drukni vīri vilka noģībušo Hazēliusu aiz padusēm. No deguna tam sūcās asinis, viena acs bija aizpampuši, iešķībi saliek­tās kājas lauztais kauls skrāpēja zemi.

Viņi nonāca vēl vienā plašā cirtnē. No sānu tuneļa tumsas iz­slīdēja cid gāzelīgi kabatas lukturīšu stari. Abas satikušās grupi­ņas sāka satrauktas sarunas.

- Frost! Tas esi tu? - Edijs sauca.

Priekšā izspraucās plecīgs vīrietis, ģērbies militārās drēbēs maskēšanās krāsās, viņam bija īsi apcirpd gaiši mati un masīvs kakls, acis bija tuvu viena otrai.

- Sludinātāj Edij, mēs uzgājām vēl dažus slēpjamies šahtā.

Fords ieraudzīja duci bruņotu vīru dzenam šurp Keitu un pā­rējos, paskubinot tos ar ieroču stobriem.

- Keita… Keita! - Fords atsvabinājās no gūstītāju rokām un pū­lējās nokļūt līdz draudzenei.

- Apturiet viņu!

Spēcīgs grūdiens mugurā notrieca Fordu uz ceļiem. Otrs sidens nogāza viņu uz sāniem, vairāki spērieni un belzieni pieplacināja viņu zemei. Pēc tam Fordu uzrāva kājās tik sparīgi, ka gandrīz izlauza rokas no plecu locītavām. Sviedriem noplūdis vīrs ar ogļu putekļiem notrieptu seju, kurā spīdēja acu baltumi, iesita viņam pa vaigu.

- Nekur tu neiesi!

Tālumā atkal norībēja, un zeme nodrebēja. Smiltis palēcās un, vēja nestas, aizšvirkstēja cauri tuneļiem. Pie griestiem klājās dūmu slāņi.

- Uzklausiet mani! - Edijs sauca. - Mēs nevaram te palikt! Kalns deg vienās liesmās! Mums jātiek ārā!

- Es esmu atradis izeju augšup, - sacīja vīrs, vārdā Frosts. - Sprādziens bija pārrāvis kādā šahtā griestus, un tuneļa galā es redzēju mēnesi.

- Rādi ceļu, - Edijs pavēlēja.

Bruņotie vīri bikstīja un grūstīja gūstekņus ar ieroču stobriem, likdami tiem iet caur tumšajiem, putekļu miglā grimstošajiem tu­neļiem. Divi Edija sekotāji vilka noģībušo Hazēliusu, saņēmuši viņu zem padusēm. Ejot cauri biezajai tumsai, viņi šķērsoja vēl vienu milzīgu cirtni. Putekļainajā gaisā virpuļoja gaiši stari, un to gaismā atklājās milzīgs iegruvums. Gruvešu paugurs sniedzās augšup līdz garam, tumšam caurumam griestos. Fords kāri dzē­ra svaigo, vēso gaisu, kas ieplūda no augšas.

- Šurp!

Visi sāka kāpt augšup, ik pa brīdim paklūpot un sagrīļojoties, kad vaļīgās, slidenās nobiras šņirkstēdamas vēlās visapkārt.

- Izrāpjamies no Abadona bezdibeņa! - Edijs triumfēdams sau­ca. - Zvērs ir savažots!

Divi sekotāji, kas vilka Hazēliusu, pirmie izlīda ārā pa robai­no caurumu griestos, pārējos izgrūda vīri ar ieročiem. Viņi atta­pās stāvam augstākā cirtnē, no kuras nonāca citā ejā. Tās galā Fords ieraudzīja uzzibam un tūlīt pat pazūdam gaišu punktiņu, kādu rada zvaigzne naksnīgajās debesīs. Cauri garai, diagonālai plaisai griestos viņi iznāca zem naksnīgajām debesīm uz gald­kalna virsmas. Gaiss oda pēc degoša benzīna un dūmiem. Visa austrumu pamale bija liesmās. Pāri debesīm, aizsegdami mēnesi, vēlās melni un iesārti dūmu mākoņi. Zeme bez apstājas dimdēja, un laiku pa laikam kāda liesma uzšāvās simts pēdu augstumā kā asinssarkans, oranžs karogs, plandīdamies pret tumšajām de­besīm.

- Šurp! - Edijs sauca. - Te, laukumā.

Šķērsojuši izžuvušas upes gultni, cilvēki apstājās plašā, smil­šainā ieplakā, kurā slējās milzīgs, nokaltis pinjons. Fords beidzot pievirzījās tuvāk Keitai, čukstus apjautādamies:

- Kā tev ir?

- Nekas. Bet Džūlija un Alans ir pagalam. Gāja bojā iegru- vumā.

- Klusumu! - Edijs nobrēcās. Viņš izgāja laukumiņā. Fordu pārsteidza pārvērtības, kuras bija piemeklējušas šo saspringto, uz­vilkto mācītāju, kādu viņš to atcerējās no abu pirmās dkšanās rei­zes. Tagad sludinātājs bija rāms un pārliecināts, kusdbas pārdo­mātas, nesteidzīgas. Aiz jostas tam bija aizbāzts četrdesmit ceturtā kalibra Super Blackhawk revolveris. Viņš staigāja turp un atpakaļ, tad pagriezās pret pūli un pacēla roku.

- Tas Kungs atpestīja mūs no verdzības Ēģiptē. Lai slavēts Tas Kungs!

Viņa ganāmpulks, pārdesmit dievlūdzēju, pērkondimdošās balsīs atsaucās:

- Lai slavēts tas Kungs!

Edijs pārliecās pār noguldīto zinātnieku, kas pamazām atžir­ga un pavēra acis.

- Pieceliet viņu kājās, - Edijs klusi nokomandēja, norādīdams uz Fordu, Inešu un Cečīni. - Turiet viņu stingri.

Visi trīs noliecās un, cik vien maigi spēdami, piecēla Hazēliu­su stāvus, nostādīdami viņu uz veselās kājas. Pārsteidzoši, ka viņš vēl ir dzīvs, kur nu vēl pie samaņas, brīnījās Fords.

Edijs pagriezās pret pūli.

- Ieskatieties šajā sejā - Antikrista sejā!

Viņš staigāja uz riņķi un skaļā, trīsošā balsī sauca:

- Bet zvēru sagūstīja un līdz ar viņu arī viltus pravieti, kas viņa priekšā bija darījis brīnuma zīmes un ar tām pievīlis tos, kas pieņēmuši zvēra zīmi un pielūdza viņa tēlu. Tos abus iemeta dzīvus degošā sēra un uguns jūrā.

Tālumā atskanēja slāpēts būkšķis, un gaisā uzlēca uguns bum­ba, pār tuvāko apkārtni mezdama šausminoši spilgtu blāzmu. Edija kalseno seju uz acumirkli ieskāva oranža gaisma, kas izcē­la tumši notrieptos, iekritušos vaigus un acis.

- Priecājieties, jo Dievs ir jūsu tiesu spriedis pār viņu!

Pūlis uzgavilēja, bet Edijs pacēla rokas:

- Kristus kareivji, ir pienācis svinīgais brīdis. Mēs esam sagūs­tījuši Antikristu un viņa mācekļus, tagad Dieva tiesa gaida mūs visus.

Hazēliuss pacēla galvu. Fordam par izbrīnu, zinātnieks nomē­rīja Ediju ar augstprādgu vīpsnu - pa pusei smīnēdams, pa pu­sei viebdamies - un noteica:

- Atvainojiet, ka iejaucos, sludinātāj. Antikrists vēlas bilst da­žus mazāk pacilājošus vārdus jūsu izcilajam ganāmpulkam.

Edijs pacēla rokas.

- Antikrists ir ierunājies! - Viņš drosmīgi spēra soli tuvāk. - Kādi zaimi birs pār tavām lūpām tagad, Antikrist?

Hazēliuss paslēja augšup galvu, balss vērtās sdngrāka.

- Turiet mani cieši, - viņš piekodināja Fordam. - Neļaujiet man izslīdēt.

- Diez vai tas ir prātīgi, - Fords iečukstēja Hazēliusam ausī.

- Kāpēc gan ne? - Hazēliuss drūmi attrauca. - Ja reiz sākām, tad ejam uz visu banku.

- Klausieties, Kristus kareivji, viltus pravieša vārdos, - Edijs ironiskā balsi aicināja.