Ķeceris

67

LEITNANTS BIA STĀVĒJA PŪĻA PRIEKŠĀ, un nemiers viņā auga. Kāds bija piezvanījis uz iecirkni, vēstot par kārdbas traucē­jumiem Sarkanajā galdkalnā, un viņš nodomāja, ka vainīgi pro­testētāji, tāpēc, ieraudzījis pārpildīto ceļu uz Sarkanā galdkalna virsotni, nolēma doties turp. Taču tagad, veroties apkārt, Bia sa­prata, ka šie ļaudis nekādi nav saistāmi ar jātnieku protesta akci­ju. Šiem rokās bija ieroči un zobeni, krucifiksi un cirvji, Bībeles un virtuves naži. Daži bija uzvilkuši krusta zīmi uz pieres un ap­ģērba. Tas bija kāda kulta sekotāju saiets - droši vien saistībā ar televīzijas sludinātāja sprediķi, par kuru bija dzirdēts. Policists ar atvieglojumu konstatēja, ka pūlī ir dažādu rasu pārstāvji - gan afroamerikāņi, gan aziāti, pat daži navahi vai apači. Labi, ka tā nav kukluksklana vai āriešu nācijas pulcēšanās.

Viņš saraustīja jostu un salika rokas uz gurniem, pagriezās pret pūli ar vieglu smaidiņu uz lūpām, cerēdams nevienu nesa- biedēt.

-Jums, ļaudņi, ir kāds vadonis? Vai es varu ar kādu aprunāties?

Priekšā iznāca vīrs izbalējušos Wrangler džinsos un zilā krek­lā. Viņam bija raupji, bargi sejas vaibsti, saules apbrūnināta seja no gadu desmitiem ilgas strādāšanas tīrumā, pamatīgs vēders, īsas, resnas rokas un tulznām klātas plaukstas. Aiz rombiņiem greznotās jostas bija aizbāzts vecs Colt M1917 revolveris ar ziloņ­kaulā rotātu spalu, un uz siksnas sprādzes spīdēja spoži nospod­rināts misiņa krucifikss.

- Jā, mums ir vadonis. To sauc Dievs. Kas jūs esat?

- Leitnants Bia no cilts policijas. - Viņš viegli saviebās, dzir­dēdams nevajadzīgi kareivīgo uzrunu, taču nolēma nereaģēt un saglabāt aukstasinību. - Kurš no jums šeit ir galvenais?

- Leitnant Bia, man jums ir tikai viens jautājums. Vai jūs esat kristietis un ieradāties cīnīdes?

- Cīnīties?

- Armagedonā.

Kā uzsvērdams savus vārdus, vīrietis uzlika plaukstu uz kol- ta inkrustētā spala.

Bia norija siekalas. Pūlis lēnām tuvojās. Viņš nožēloja, ka nav izsaucis papildspēkus.

- Es esmu kristietis, taču neesmu dzirdējis ne par kādu Armagedonu.

Pūlis apklusa.

- Vai jūs esat atdzimis caur dzīvības ūdeni? - vīrietis nerimās.

Pūlī izcēlās skaļa murmināšana. Bia ievilka elpu. Ar šiem cil­vēkiem nebija vērts iesaisdties neauglīgās reliģiskās diskusijās. Labāk raudzīt tos nomierināt.

- Lūdzu, pastāstiet par šo Armagedonu.

- Antikrists ir klāt. Tas atrodas šepat, galdkalnā. Pavisam drīz sāksies viņa cīņa pret To Kungu, Visvareno Dievu. Vai nu esat ar mums, vai pret mums. Ir laiks pieņemt lēmumu.

Biam nebija ne jausmas, kā uz to atbildēt.

- Jūs, ļaudņi, droši vien zināt, ka te ir navahu nācijas teritori­ja, un jūs atrodaties uz zemes, kas izīrēta valstij.

- Jūs neatbildējāt uz manu jautājumu.

Pūlis ieslēdza policistu ciešākā lokā. Bia manīja tā uzbudinā­jumu, saoda tā izdalītos sviedrus.

- Ser, - viņš klusā balsī brīdināja, - noņemiet roku no šaujam­ieroča.

Vīrietis pat nepakustējās.

- Es teicu, noņemiet roku no šaujamieroča!

Vīrietis satvēra spalu vēl ciešāk.

- Vai nu esat ar mums, vai pret mums. Izšķirieties!

Bia neatbildēja. Vīrietis pagriezās un uzrunāja pūli.

- Viņš nav ar mums. Viņš nācis cīnīties pretējā pusē.

- Ko gan jūs gaidījāt? - kāds iesaucās, pūļa atbalstīts. - Ko gan jūs gaidījāt?

Bia lēni, nesteidzīgi atkāpās uz savas mašīnas pusi.

Revolveris paslējās augšup. Vīrietis pavērsa to pret Biu.

- Ser, es neesmu ieradies ar kādu cīnīties, - Bia sacīja. - Jums nav nekāda iemesla tēmēt uz mani. Nolaidiet ieroci.

Kāda pavecāka sieviete zābakos, salmu cepurē un dk krunkai­nu seju, ka tā atgādināja sažuvušu ābolu, uzlika plaukstu vīrie­dm uz rokas.

- Džes, nešķied lodes. Tas nav nekāds Antikrists. Viņš ir tikai policists.

Vārds "Antikrists" nošalca cauri pūlim. Cilvēki spiedās vēl tu­vāk Biam.

- Ser, es jums pavēlēju nolaist ieroci.

Vīrietis nedroši nolaida roku gar sāniem.

- Tā, kovboj, atdod man šaujamo. - Sieviete pasniedzās un iz­ņēma to no ļenganās plaukstas, izkratīja saujā patronas un iesli­dināja tās kopā ar ieroci savā plecu somā.

- Te nav nekāda Antikrista, - Bia sauca, slēpdams atviegloju­mu. - Te ir navahu nācijas zeme, un jums nav atļaujas te pulcē­ties. Ja jums ir vadonis, es gribētu ar viņu aprunāties.

Iekļuvis patruļmašīnā, viņš nevilcinoties pa rāciju pieprasīs sūtīt šurp papildspēkus. Nacionālās gvardes līmenī.

Atskanēja skaļa balss.

- Mēs esam šeit Dieva armija, un mēs iesim cīņā un mirsim par To Kungu!

Cīņā. Cīņā. Cīņā. Pūlis kā apmāts skandēja šo vārdu.

Priekšā izspraucās vīrietis ar garu, uz pusēm pāršķirtu bārdu, rokā nesdams akmeni, un ieaurojās:

- Vai jūs esat atdzimis caur dzīvības ūdeni?

Vīrieša prasīgā toņa saērcināts, Bia atcirta:

-Jums nav nekādas daļas gar manu reliģisko pārliecību. Me­tiet nost akmeni, kungs, citādi jums tiks izvirzīta apsūdzība fizis­kā aizskaršanā.

Viņš uzlika roku uz steka.

Vīrietis uzrunāja pūli:

- Mēs nedrīkstam laist viņu prom. Tas ir kruķis, viņam ir rācija. Viņš brīdinās savējos! - Vīrieds pacēla akmeni gaisā. - Atbildiet!

Bia izrāva steku un no visa spēka trieca augšup pret vīrieša roku. Apakšdelms ar šķebinošu krakšķi pārlūza, un akmens no­krita zemē.

- Viņš salauza man roku! - vīrietis iekaucās un noslīga uz ce­ļiem.

- Tūlīt pat izklīsdet, un neviens necietīs! - Bia skaļā balsī sau­ca. Viņš soli atkāpās un atbalstījās pret patruļmašīnu, turēdams steku paceltu. Iekļūstot mašīnā, viņš būtu zināmā drošībā, turklāt varētu izsaukt papildspēkus.

- Kruķis man salauza roku! - uz ceļiem nokritušais vīrietis brēca.

Pūlis rēkdams metās uz priekšu. No tā izšāvās akmens, un Bia izvairījās. Akmens ar dobju būkšķi ietriecās automašīnas priek­šējā stiklā.

Bia atrāva durvis, iemetās salonā un mēģināja aizvērt durvis, taču pūlis, kas spiedās klāt, to neļāva. Viņš paķēra rāciju un no­spieda raidīšanas pogu.

- Viņš taisās ziņot pa rāciju! - kāds iebļāvās.

Ducis roku sakampa viņu aiz krekla, to saplēšot, un vilka ārā.

- Tas bandubērns runā pa rāciju! Viņš izsauks ienaidniekus!

Viņam izrāva no rokas mikrofonu un izplēsa vadu no iekār­tas. Bia ieķērās stūrē, taču orda ar nepārvaramu spēku izvilka viņu no salona. Vīrietis nokūleņoja zemē, pūlējās piecelties, taču tika nogrūsts uz ceļiem.

Indiānis sataustīja pistoli un izrāva to, tad novēlās uz sāniem, pavērsis ieroci pret pūli.

- Atkāpdes! - leitnants kliedza.

Krūtis ietriecās akmens, salauzdams ribas. Bia iešāva tieši pūlī.

Sacēlās kliedzienu vētra.

- Mans vīrs! - iespiedzās kāda sieviete. - Mans Dievs!

Gaisā nošalca beisbola nūja un iezvēla viņam pa kāju. Poli­cists izšāva vēl divas reizes, līdz nūja sašķaidīja viņam roku un pistole aizlidoja.

Aurojošā varza lamādamās sabruka viņam virsū, spēra un sita.

Bia noslīdēja uz vēdera un pūlējās sagramstīt pistoli, taču kāds zābaks to spēcīgi piespieda pie zemes. Viņš iekliedzās, apgriezās un mēģināja palīst zem patruļmašīnas.

- Nomētāsim viņu ar akmeņiem! Slepkava! Ar akmeņiem!

Akmeņi un zari kā krusa bira pār policista ķermeni, zvetēja

pa kauliem un muskuļiem, pret policijas mašīnas dzelzs un stik­la virsbūvi triecās akmeņi. Sāpēs rlstoties, leitnantam gandrīz iz­devās palīst zem auto, taču tad viņu aiz kājas izrāva ārā; spērie­nu un sitienu viesulis sākās no jauna. Sāpēs un bailēs kliegdams, Bia sarāvās čokurā, mēģinādams pasargādes no mežonīgā sitie­nu biruma. Belzieni turpinājās, taču tagad de skāra kādu citu - šajā ceļojumā bija devies kāds cits un gāja aizvien tālāk. Auri no­klusa, līdz pārvērtās tāltālos čukstos, un laimīgā kārtā drīz iestā­jās ilgi gaidītā tumsa.