Ķeceris

48

FORDS IERADĀS KOMANDTILTIŅĀ astoņos. Ieejot telpā, viņš paraudzījās uz Keitu, uz viņas darbstaciju. Abu skadeni sasta­pās. Viņi nepārmija ne vārda, taču skatieni bija daiļrunīgi. Pārē­jie zinātnieki bija noliekušies pār savām darbstacijām, un Hazē­liuss diriģēja koncertu no kapteiņa grozāmā krēsla telpas vidū. Iekārta dūca, taču vizualizētājs grima tumsā.

Pārējie sveica ienākušo ar galvas mājieniem un izklaidīgiem uzsaucieniem. Vordlo veldja viņam ilgu skatienu, tad uzgrieza muguru un nostājās savā vietā pie apsarga galdiņa.

Hazēliuss paaicināja viņu klāt.

- Kā tur augšā iet? - viņš apvaicājās.

- Domāju, ka mums nekādu sarežģījumu nebūs.

- Labi. Jūs esat ieradies tieši laikā, lai novērotu kontaktu nulles koordinātā. Ken, kā mums sokas?

- Turamies stabili pie deviņdesmit procentiem, - Dolbijs at­saucās.

- Magnēts?

- Joprojām viss kārdbā.

- Tad esam gatavi sākt, - Hazēliuss secināja. - Reja, ieņem savu vietu pie detektoru vadības pults. Tiklīdz ieslēgsies vīruss, tev jāsāk rīkoties. Džūlij, tu būsi viņas dubliere.

Viņš pagriežas.

- Alan?

Edelšteins lēni pacēla galvu no darbstacijas.

- Novēro vienlaikus gan rezerves serverus, gan galveno dato­ru. Tiklīdz manīsi kādu nestabilitātes pazīmi, pārslēdz "Izabel­las" vadību uz trim IBM p5 595 serveriem. Negaidi pilnīgu sistē­mas sabrukumu.

Edelšteins pamāja un pāris reižu skaļi noklabināja taustiņus.

- Melisa, tev jānovēro caurums telplaikā. Ja kaut ko ieraugi, vienalga, ko, kas liecina par sarežģījumiem - negaidītu rezonan­si, nepazīstamas supersmagas vai stabilas daļiņas, sevišķi, ja tās ir stabilas singularitātes, - cel trauksmi.

Sieviete pavicināja augšup paceltu īkšķi.

- Hārlan, mēs darbināsim "Izabellu" ar simtprocentīgu jau­du, cik vien ilgi nepieciešams. Tavs pienākums būs nodrošināt nepārtrauktu, vienmērīgu enerģijas padevi un novērot apkaimes tīklu, uzmanot, vai kāda trešā puse mums nevar sarūpēt nedie­nas ar elektrības padevi.

- Labs ir.

- Tonij, pat ja mēs pārslēgsimies uz trim serveriem, apsardzes sistēmas paliks darbojamies. Neaizmirsti, ka augšā ir demonstran­ti, kas var izstrādāt kādu muļķību - teiksim, rāpdes pāri žogam.

- Klausos, ser.

Viņš paskatījās apkārt.

-Džordž?

- Jā? - Iness atsaucās.

- Parasti tev iekārtas darbināšanas laikā ir maz darba. Taču šoreiz ir citādi. Es gribu, lai tu atrodies tuvumā vizualizētājam, lai vari nolasīt vīrusa radītos tekstus un izanalizēt tos no psiho­loģiskā viedokļa. Šo ļaunprātīgo programmatūru radījis cilvēks, un atbildēs varētu atrasties norādes uz viņu. Meklē kādas atklās­mes, idejas, psiholoģiskus āķīšus, kas var palīdzēt mums atrast šo hakeri vai tā iesūtīto vīrusu.

- Lieliska doma, Gregorij. Es to noteikti darīšu.

- Keita, es gribētu, lai tu sēdi pie tastatūras un ievadi jautā­jumus.

- Es… - Keita sastomījās.

Hazēliuss izlieca uzaci.

-Jā?

- Es labāk atteikšos, Gregorij.

Zilās acis spraigi nopētīja sievieti un pavērsās pret Fordu.

- Jums nekas nav darāms. Vai esat ar mieru uzdot jautājumus?

- Jā, labprāt.

- Nav pat svarīgi, ko jūs vaicājat, galvenais - panāciet, lai vī­russ ar jums sarunājas. Lai izsekotu šo vīrusu, Rejai nepiecieša­ma stabila datu plūsma. Nepārspīlējiet, nesāciet uzdot garus vai sarežģītus jautājumus - lai tie ir īsi. Keita, ja Vaimens saminsti- nās vai viņam aptrūkstas ideju, esi gatava viņu nomainīt. Mēs ne­drīkstam šķiest ne sekundi.

Fords piegāja pie Keitas darbstacijas. Sieviete cēlās kājās, pie­dāvādama apsēsties viņas krēslā, taču viņš uzlika plaukstu uz Keitas pleca un pieliecās, it kā uzmanīgi pētīdams ekrānu.

- Sveika, - Fords čukstēja, saspiezdams viņas roku.

-Čau.

Keita brīdi vilcinājās un tad klusā balsī turpināja:

- Apsoli man, Vaimen. Lai kas šeit norisinātos - vienalga, kas šeit notiks, - mēs sāksim visu no gala. Tu un es. Apsoli, ka tas, kas notika atpakaļceļā uz galdkalnu, nebija tikai atsevišķs gadī­jums.

Keita stipri pietvīka un pielieca seju, lai to noslēptu. Melnie mati kā aizkars noslīdēja priekšā.

Viņš viegli saspieda sievietes roku.

- Es apsolu.

Hazēliuss bija pabeidzis apspriest dažādus sīkumus ar vairā­kiem zinātniekiem un atgriezās komandtiltiņa vidū. Nostājies viņš pārlaida žilbinoši zilo acu skatienu grupiņai.

- Esmu to jau reiz teicis un tagad atkārtošu. Mēs dodamies nezināmos ūdeņos. Es jūs nemānīšu. Mūs gaida bīstams uzde­vums. Taču citas izejas nav, mēs esam iespiesti stūrī. Mums jāat­rod šis vīruss un jāiznīcina. Tas jāpaveic šovakar.

Ilgajā klusumā, kas sekoja šiem vārdiem, iekārtas dūkoņa te kļuva skaļāka, te noklusa.

- Mēs vairākas stundas būsim atslēgti no ārpasaules, - Hazē­liuss atsāka runāt. Dedzīgais, spīvais acu skatiens apriņķoja tel­pu. - Vai kādam ir jautājumi?

- Ēē, man, - atsaucās Džūlija Tibodo. Viņas seja bija sviedru klāta, un tumšie riņķi zem acīm šķita teju caurspīdīgi. Saķepušie mati nošūpojās, kad viņa sakustējās.

Hazēliuss pavērsās pret sievieti.

-Jā?

- Es… - viņa vilcinājās.

Hazēliuss pacēla uzacis un gaidīja. Sieviete piepeši atstūma krēslu un piecēlās. Ritenīši ieķērās paklājā, un viņa gandrīz pa­klupa.

- Tas ir neprāts! - viņa skaļā balsī pavēstīja. - Iekārtā ir pārāk silts magnēts, nestabils dators un ļaunprātīga programmatūra, bet mēs vēl aizvien grasāmies tajā ievadīt pārsimts megavatu enerģi­jas. Jūs taču kalnu uzlaidīsiet pie velna! Ar mani varat nerēķinā­ties!

Hazēliusa skatiens zibenīgi apstājās pie Vordlo un tad atgrie­zās pie Tibodo.

- Diemžēl par vēlu, Džūlij.

- Nekā tamlīdzīga! - viņa atbrēca. - Es tinos prom.

- Bunkura durvis ir aizvērtas un cieši noslēgtas. Tu kārtību zini.

- Nemuldi. Tikko ienāca Fords.

- Tā bija iepriekšēja vienošanās. Tagad neviens nedrīkst iet prom līdz pat rītausmai. Es arī ne. Tādi ir drošības noteikumi.

- Muļķības! Ja nu te sāktos ugunsgrēks vai atgadītos cita ne­laime? - Viņa izaicinoši nostājās, trīcot pie visām miesām.

- Ārdurvju drošības kodi, ar kuriem var atvērt durvis pirms rītausmas, ir pieejami vienīgi Tonijam. Un lēmums ir viņa, vecā­kā izlūkošanas virsnieka, ziņā. Tonij?

- Neviens nedrīkst aiziet, - flegmātiski noburkšķēja Vordlo.

- Es atsakos pieņemt šādu atbildi, - Džūlija atcirta, balsij pa­nikā kļūstot skaļākai.

- Diemžēl citas izejas jums nav, - Hazēliuss aizrādīja.

- Tonij, es gribu tikt ārā! Esi nolādēts! - viņas balss jau izklau­sījās pēc kliedziena.

- Atvainojiet, tas nav iespējams, - Vordlo nepiekāpās.

Džūlija metās virsū apsargam ar visu savu piecu pēdu un trīs

collu garo augumu. Vordlo gaidīja, kad sieviete pieskrien klāt, pa­celtām dūrēm metas viņam virsū, un tad tās satvēra.

- Laid mani, nelieti! - Viņa bezpalīdzīgi locījās un grozījās.

- Rāmu garu!

- Es netaisos mirt kaut kādu dzelžu dēļ! - Džūlija saļima, at­spiedās pret vīrieša stāvu un iešņukstējās.

Fords pārsteigts nolūkojās scēnā.

- Ja viņa grib iet prom, laidiet viņu ārā.

Vordlo veltīja viņam nelaipnu skatienu.

- Tas ir pretrunā ar kārtību.

- Vai šī sieviete jelkādi apdraud drošību? Paskadeties paši - viņa taču jūk ārā pa vīlēm.

- Noteikumi ir pamatoti, - Vordlo atcirta. - Neviens nedrīkst atstāt "Izabellu" tās darbināšanas laikā, vienīgi gadījumos, kad dek apdraudēta kāda dzīvība.

Fords pagriezās pret Hazēliusu.

- Tas taču nevar būt. - Viņš paraudzījās apkārt. - Vai tad pā­rējie nepiekrīt?

Taču atbalsta vietā viņš saskadja šaubas, nedrošību. Bailes.

- Jūs nevarat viņu te ieslodzīt pret pašas gribu.

Tikai tagad Fords pirmo reizi aptvēra, cik lielā mērā šejienieši bija krituši par upuri Hazēliusa varai.

- Keita?- viņš pagriezās pret sievied. - Tu taču saproti, ka tas nav pareizi.

- Vaimen, mēs visi paraksdjāmies par noteikumu ievērošanu. Ari viņa.

Hazēliuss piegāja pie Tibodo un pamāja Vordlo. Vecākais iz­lūkošanas virsnieks palaida Džūliju vaļā, tā ieslīga Hazēliusa ro­kās un pūlējās izrauties, tomēr projekta vadītājs viņu turēja mai­gi, taču noteikti. Raudas rimās, sieviete klusi šņukstēja un elsoja. Viņš turēja Tibodo maigi, gandrīz mīloši, un viņa piespiedās tam pie krūtīm, klusiņām elsodama kā maza meitene. Hazēliuss bur­zīja un glāstīja matus sievietei uz pakauša, ar īkšķi notrausa asa­ras, ne mirkli nemitēdamies čukstēt viņai ausī. Pagāja dažas mi­nūtes, un viņa nomierinājās.

- Piedodiet, lūdzu, - Tibodo nomurmināja.

Hazēliuss paplikšķināja Džūlijai pa galvu, nogludināja ma­tus un jutekliski pārlaida plaukstu viņas platajai mugurai.

- Tu mums esi nepieciešama, Džūlij. Man tu esi nepieciešama. Bez tevis mēs netiksim galā. Tu to zini.

Tibodo pamāja un nošņaukājās.

- Es zaudēju savaldīšanos. Piedodiet. Tas vairs neatkārtosies.

Hazēliuss turēja Džūliju savās rokās, līdz viņa pilnīgi nomie­rinājās. Viņš nolaida rokas, un sieviete, nodūrusi galvu, atkāpās.

- Džūlij, paliec šeit kopā ar mani. Es tev apsolu - tu būsi dro­šībā.

Viņa atkal palocīja galvu.

Fords izbrīnīts noraudzījās Džūlijai pakaļ, līdz ievēroja Hazē­liusu lūkojamies uz viņu ar skumju, laipnu skatienu.

- Vai esam vienojušies, Vaimen?

Fords ieskatījās vīrieša zilajās acīs un neatbildēja.