Ķeceris

65

VĀRDS "UZBRUKUMS" SMAGI VIRMOJA GAISĀ. Zinātnie­ki sadrūzmējās ap galveno apsardzes monitoru. Tajā pārraidīja attēlu no kameras, kas bija uzstādīta uz lifta torņa un ļāva vērot notikumus no augšas. Uz klints malas virs "Izabellas" varēja sa­skatīt grupiņu melnā tērptu vīru, kas izritināja nolaišanās virves, kā arī krāva ekipējumu un ieročus. Bija skaidrs, ka viņi grasās laisties lejup. Keita piegāja Fordam klāt un atkal saņēma viņu aiz rokas. Sievietes trīsošā plauksta bija mitra no sviedriem.

Šausminošo klusumu pārtrauca Džordžs Iness.

- Uzbrukums? Nolādēts, kāpēc?

- Ar mums nevar sazināties, - Vordlo minēja. - Un šādi viņi reaģē.

- Bezjēdzīgi! Tas ir pārspīlēti!

Vordlo pagriezās pret Dolbiju.

- Ken, mums uz karstām pēdām jāatjauno sakari un jāatsauc šī operācija.

- Tas iespējams tikai tad, kad "Izabella" ir izslēgta. Jūs labi zināt, ka "Izabella" no ārpasaules ir nodrošināta ar uguns- mūriem, un programma vienkārši neļaus ieslēgt sakaru sistēmu, iekams "Izabella" nav izslēgta.

- Pārstartējiet galveno datoru un darbiniet "Izabellu" ar tā pa­līdzību.

- Paies vismaz stunda, līdz lieldatoru pārlādēsim no jauna un pārkonfigurēsim.

Vordlo nolamājās.

- Labs ir, tad es uzbraukšu augšā un pats visu izskaidrošu. - Viņš pagriezās pret durvīm.

- Neko tamlīdzīgu tu nedarīsi, - Hazēliuss neļāva.

Vordlo blenza uz direktoru.

- Ser, es nesaprotu.

Hazēliuss uzgrieza muguru Vordlo postenim un mēmi parā­dīja uz lielo ekrānu. Tajā bija parādījies jauns paziņojums.

Mums ir ļoti maz laika. Tas, ko grasos jums pavēstīt, ir neizmērojami svarīgs.

Vordlo paskatījās uz Hazēliusu, viņa panikas pilnās acis šau­dījās no direktora uz apsardzes monitoriem.

- Mēs nevarēsim ilgi noturēties te, ser. Man jāatver nodrošinā­tās durvis.

- Tonij, - Hazēliuss steidzīgi ierunājās klusā balsī, - kaut uz brīdi padomā, kas šeit notiek. Ja atvērsi durvis, šai sarunai ar Dievu… vai vienalga, kas tas ir… pienāks gals.

Vordlo ādamābols sakustējās, vīrieds norīstījās.

- Ar Dievu?

- Tieši tā, Tonij. Ar Dievu. Šāda iespējamība ir pavisam tica­ma. Mēs esam nodibinājuši sakarus ar Dievu, vienīgi šis Dievs ir daudzkārt varenāks un neizdibināmāks, nekā cilvēkam jebkad rā­dījies sapņos.

Neviens nebilda ne vārda.

Hazēliuss turpināja pārliecināt:

- Tonij, mēs varam mazliet novilcināt laiku, turklāt bez tālejo­šām sekām. Mēs tikai pateiksim, ka durvis nedarbojās, sakaru sistēma bija atslēgta un dators izgājis no ierindas. Un visi gali ūdeni. Tici man, gan izmanīsimies tikt vaļā bez nopietnām apsū­dzībām ari tad, ja neatvērsim durvis.

- Viņiem līdzi ir sprāgstvielas. Viņi uzspridzinās durvis, - ne­daudz spalgā, aizžņaugtā balsi norādīja Vordlo.

- Lai! - Hazēliuss atmeta, satvēra Vordlo aiz pleca un maigi sapurināja, it kā pūlēdamies viņu pamodināt. - Tonij, Tonij, ja nu mēs runājam ar Dievu? Vai tu nesaprod?

- Es saprotu, - Vordlo pēc brīža izgrūda.

Hazēliuss paraudzījās apkārt.

- Vai mēs esam vienisprātis?

Skadens slīdēja pa telpu un apstājās pie Forda. Direktors lai­kam bija saskatījis Forda acīs neticību.

- Vaimen?

- Brīnos par jums, - Fords bilda. - Jūs pieļaujat iespēju, ka mēs sarunājamies ar Dievu?

- Ja tas nav Dievs, kas tad tas ir? - taujāja Hazēliuss.

Fords lūkojās uz pārējiem, prātodams, kuram vēl ir skaidrs, ka Hazēliuss pamazām šķiras no prāta.

- Tas, ko jūs skandinājāt pirmīt. Tā ir krāpšana. Sabotāža.

Pēkšņi iejaucās Melisa Korkorana.

- Ja tu tiešām esi tādās domās, Vaimen, man tevis žēl.

Fords izbrīnīts pagriezās pret sievieti, bet sastinga, ieraudzījis viņas sejas izteiksmi. Viņa priekšā vairs nestāvēja jauna gaišma­taina būtne, kas, nejuzdamās par sevi pārliecināta, bez mitas mek­lēja uzmanības apliecinājumus. No Korkoranas staroja rāmums, acīs zibēja pašapziņa.

- Tavuprāt, tas ir Dievs? - Fords skeptiski vaicāja.

- Nesaprotu, par ko tu brīnies, - viņa attrauca. - Vai tad tu netici Dievam?

- Ticu, bet ne jau šim.

- Kā tu zini?

Fords pa vilcinājās.

- Liecieties mierā! Dievs nemūžam neizvēlētos tādu saziņas ceļu.

- Tu domā, tas, ka Dievs padarīja grūtu jaunavu, kuras dēls atnesa Viņa vēsd uz zemi, ir mazāks trakums?

Fords nedcēja savām ausīm.

- Es jums saku, tas nav Dievs.

Korkorana pašūpoja galvu.

- Vaimen, vai tiešām tu neapjēdz, kas te noticis? Tev nudien nepielec? Mēs esam izdarījuši dižāko, vissvarīgāko zinātnisko at­klājumu. Mēs esam atklājuši Dievu.

Fords pārlaida skatienu zinātnieku grupiņai, līdz acis apstā­jās pie Keitas, kas stāvēja viņam blakus. Labu brīdi abi lūkojās viens otrā. Vai tiešām viņš redz pareizi? Draudzenes acis saviļ­ņojumā dzirkstīja. Viņa saspieda Forda roku, palaida to vaļā un pasmaidīja.

- Piedod, Vaimen. Tu jau zini, ka mēs ar Melisu ne vienmēr saprotamies. Taču šajā gadījumā… redzi… - Viņa pasniedzās un satvēra Korkoranu aiz rokas. - Mēs esam vienisprātis.

Fords blenza uz abām bijušajām ienaidniecēm, kas tagad at­radušas kopīgu valodu.

- Kā gan loģiski domājošs cilvēks spētu pieņemt, ka tas… tas tur, - viņš norādīja uz ekrānu, - ir Dievs?

- Mani savukārt izbrīna tas, - Keita mierīgā balsī atbildēja,

- ka tu to neredzi. Apskati visus pierādījumus! Telplaika caurums nav izdomājums. Es pati veicu aprēķinus. Tas ir kā ala vai eja, kas ved uz paralēlo pasauli - pasauli, kas pastāv blakus mūsē­jai, neiedomājami tuvu. Tās abas gandrīz vai saskaras un atgādi­na divas papīra lapas, kas saritinātas kopā bumbiņā. Mums atli­ka vienīgi izdurt caurumu mūsu papīra lapā, un atklājās, ka turpat līdzās ir cita lapa. Šajā paralēlajā pasaulē… mīt Dievs.

- Keita, tu taču to nedomā nopietni.

- Vaimen, aizmirsti visu un uzklausi, ko es saku. Tikai to. Es pirmo reizi dzīvē esmu dzirdējusi kādu paužam vienkāršas pa­tiesības. Tas līdzinās zvanu dimdoņai pēc gadiem ilgas klusēša­nas. Tas, ko… šis Dievs apgalvo, ir neaptverami patiesi.

Fords pārlaida skatienu apaļajai telpai un piekala skatu Edel- šteinam. Edelšteins, mūžīgais neticīgais. Viņam pretī vērās tum­šo acu uzvarošais skatiens.

- Alan, nāciet man talkā!

- Es nekad neesmu meklējis Dievu, - Edelšteins attrauca.

- Visu dzīvi esmu bijis nelokāms ateists. Man nevajag Dievu, ne­kad nav vajadzējis un nevajadzēs.

- Vismaz kāds, kurš man piekrīt, - Fords atviegloti noteica.

Edelšteins smaidīja.

- Tādējādi mana pievēršanās ticībai ir vēl jo iespaidīgāka.

- Pievēršanās ticībai?

- Tieši tā.

-Jūs… ticat Dievam?

- Protams. Es esmu matemātiķis. Par loģiku es stāvu un krītu. Un loģiski, ka būtne, kas ar mums sarunājas, ir kāda augstāka vara. Sauciet to par Dievu, sauciet to par galveno dzinējspēku, sau­ciet to par Lielo Garu - tam nav nozīmes.

- Es to saucu par krāpšanu.

- Kādi ir jūsu argumenti? Neviens programmētājs nav radījis programmu, kas būtu izturējusi Tjūringa testu. Nav arī uzbūvēts tāds dators ar mākslīgo intelektu - pat "Izabellas" superdatora smadzenēm tas nav pa spēkam. Jūs nevarat izskaidrot, kā šī būt­ne uzminēja Keitas iedomātos skaitļus vai Gregorija bērnu vār­dus. Vissvarīgākais ir tas, ka es tāpat kā Keita saskatu tās sludi­nāto dziļo patiesību. Ja tas nav Dievs, tā ir ar milzu intelektu apveltīta vienība no šīs vai citas pasaules, un tādējādi tā ir pār­dabiska būtne. Jā, es nemeklēju dziļāku jēgu. Jāizvēlas visvienkār­šākais skaidrojums. Okama bārdas nazis"'.

- Turklāt dati plūst tieši no nulles koordinātas, - iestarpināja Čena. - Kā jūs to izskaidrosiet?

Fords vērās visos pēc kārtas, redzēdams gan Dolbija smalko, tumšo, asaru samitrināto seju, gan Džūlijas Tibodo neprātīgu dre­buļu pārņemto augumu. Neticami, viņš prātoja. Palūk, šie visi tic. Maikls Cečīni, kura kokainā seja piepeši bija atdzīvojusies un sta­roja… Reja Čena… Hārlans Sentvinsents… Džordžs Iness… visi. Pat Vordlo nelikās manām apsardzes kameru raidītās satraucošās ai­nas, bet verdziskā, lišķīgā dievināšanā blenza uz Hazēliusu.

Fords nepārprotami bija palaidis garām biedējošo, satraucošo attieksmes maiņu projekta darbinieku vidū. Pat Keitā - īpaši viņā.

- Vaimen, Vaimen, - Hazēliuss mierinoši bilda. - Jūsos runā emocijas. Mēs domājam. Tas mums padodas vislabāk.

Fords soli atkāpās.

- Nav runas par Dievu. Kāds hakeris stāsta jums to, ko jūs vē­laties dzirdēt, un jūs tam ticat.

- Mēs ticam tālab, ka tā ir patiesība, - Hazēliuss neatlaidās. - Es to jūtu gan ar prātu, gan ar kaulu smadzenēm. Paskatieties

* Par "Okama bārdas nazi" (Viljams Okams bija 14. gs. angļu filozofs un loģiķis, franciskāņu mūks) sauc principu, ka pieņēmumu skaits jāsamazina līdz absolūtajam minimumam - gadījumā, kad visi aspekti ir vienādi, vis­noderīgākais ir vienkāršākais risinājums.

uz mums - es, Alans, Keita, Reja, Kens. Mēs visi - vai tiešām mēs visi maldāmies? Zinātniskā skepse mums ir asinis. Mēs burtiski tajā peldamies. Mūs neviens nevar apsūdzēt lētticībā. Kāpēc jums šķiet, ka esat gaišredzīgāks par mums?

Fordam nebija atbildes.

- Mēs zaudējam dārgo laiku, - Hazēliuss ieteicās, mierīgi pa­vērsās pret ekrānu un uzrunāja to: - Lūdzu, turpiniet. Mēs esam pati uzmanība.

Vai tiešām viņiem taisnība? Vai tas patiesi būtu Dievs? Ļaunu priekšnojautu mocīts, Fords pagriezās pret ekrānu, gaidīdams nā­kamo ziņu.