Ķeceris

59

BĒRNIJS VULFS PIELIECIES TUPĒJA helikoptera kabīnes aiz­mugurē, nervozi viļādams pa muti košļājamās gumijas pikuci, un vēroja vienpadsmit melnā tērptus bruņotus vīrus iekāpjam lidapa­rātā un klusuciešot iekārtojamies sēdekļos. To vienīgās atšķirības zīmes bija neliela FIB zīmotne uz krūtīm. Vulfs savā maskēšanās tērpā, bruņuvestē un ķiverē jutās neērd. Viņš neveiksmīgi mēģi­nāja izstaipīt garos, kalsnos locekļus kaut cik ērtās pozās, aizkai­tināts iegrozījās, kā varēja, un sakrustoja rokas uz krūtīm. Nelie­lā zirgastē sasietie mati spraucās ārā no ķiveres apakšas, un nebija nemaz jālūkojas spogulī, lai zinātu, cik smieklīgi tas izska­tās. Galva svīda, un pēc pirmā ceļojuma posma ausīs zvanīja.

Kolīdz vīri bija piesprādzējušies, helikopters pacēlās naksnī­gajās debesīs, pagriezās un uzņēma ātrumu. Bija uzlēcis izliekts mēness, pārplūdinādams tuksneša klaju ar sudrabainu gaismu.

Vulfs nemitējās košļāt. Velns parāvis, ko tas nozīmē? Viņu bez paskaidrojumiem izrāva no mājas, aizvilka uz Losalamosas lid­ostu un iegrūda helikopterā. Neviens neko neteica, ne pušplēsta vārda. Gluži kā sliktas filmas sākuma aina.

Iluminatorā varēja redzēt tālumā slejamies Sanhuanas kalnu virsotnes Kolorādo pavalstī. Helikopters pārlaidās pāri zemāka­jiem kalniem to pakājē, un Vulfs paguva lejā saskatīt devu, spožu lenti, kurā spoguļojās saules gaisma. Tā bija Sanhuanas upe.

Lidaparāts sākotnēji ieturēja kursu gar upi, paslīdēja garām gaismiņu puduriem, pametot aiz sevis Blūmfīldas un Fārmingto- nas pilsētiņas, un iegrima dziļā tumsā. Helikopters pagriezās uz dienvidiem. Tajā mirklī Vulfs tālumā ieraudzīja Navahu kalna melno kupri un nosprieda, ka tas būs lidojuma galamērķis - pro­jekts "Izabella".

Domās iegrimis, viņš joprojām valstīja pa muti košļājamo gu­miju. Elementārdaļiņu fizikas aprindās par "Izabellas" kļūmīgo darbību bija dzirdēts daudz baumu, un viņu, kā arī daudzus ci­tus bija satriekusi kolēģa Pītera Volkonska pašnāvība. Lai arī neloloja siltas jūtas pret krievu, Vulfs augstu vērtēja viņa spējas programmēšanā. Interesanti, kas tur atgadījies? Ja reiz nepiecie­šama melnā ģērbtu muskuļmaisu vienība…

Pēc piecpadsmit minūtēm priekšā izauga tikko saskatāms Sar­kanā galdkalna tumšais apveids. Spilgtu gaismiņu kopa galdkal­na malā norādīja uz "Izabellas" atrašanās vietu. Helikopters slī­dēja lejup, šāvās pāri galdkalnam, virs lidlauka, kur skrejceļu iezīmēja divas garas zilu gaismiņu rindas, palēnināja gaitu, pa­griezās un nosēdās helikopteru nolaišanās laukumā.

Rotori griezās aizvien lēnāk, viens karavīrs izslīdēja no sēdek­ļa un atvēra kravas nodalījuma durvis. Vulfa pavadonis uzlika viņam roku uz plecu un ar žestu pavēlēja nogaidīt. Durvis atslī­dēja vaļā, FIB vīri cits pakaļ citam izlēca no lidaparāta, pieliecās un skrēja zem rotora, it kā grasīdamies aplenkt nosēšanās lau­kumu.

Aizritēja piecas minūtes. Pavadonis norādīja, ka ļauts izkāpt. Vulfs uzmeta somu plecā un pavisam lēnām rāpās ārā - viņš ij negrasījās trakot, varbūt vēl salauzt kāju. Ārkārtīgi piesardzīgi iz­kāpis no lidaparāta, Vulfs steigšus izmuka no rotora lāpstiņu sa­celtā vēja apļa. Pavadonis viegli pieskārās viņa elkonim un norā­dīja uz ēciņu ar pusapaļu skārda jumtu. Abi piegāja pie tās, un pavadonis palaida viņu pa priekšu. Ēkā valdīja svaigi cirsta koka un līmes smarža, telpa bija gandrīz tukša, tajā bija tikai rakstām­galds un lētu krēslu rinda.

- Apsēdieties, doktor Vulf.

Vulfs nometa mugursomu uz krēsla, kas atradās pie rakstām­galda, un nošļuka uz krēsla tai līdzās. Neērtāku sēdekli grūti iedomāties, īpaši šādā brīdī, kad spilvens un gulta, kur patlaban pienāktos gulēt, atradās tik tālu. Kad ienāca kāds vīrietis, viņš vēl arvien trīņājās sēdeklī. Vīrietis pastiepa roku.

- īpašais atbildīgais aģents Dērflers.

Vulfs to negribīgi paspieda, nepiecēlies no krēsla.

Dērflers apsēdās uz galda malas un centās izturēties draudzī­gi un nepiespiesti. Mēģinājums gan izgāzās - vīrieds bija uzvilkts kā Duracell zaķīds.

- Jūs noteikti lauzāt galvu, kāpēc esat šurp atvests, doktor Vulf.

- Kā jūs uzminējāt?

Viņš neuzticējās tādiem kā Dērflers - ar gaišiem matiem, Dien­vidu akcentu un gludu valodu. "Izabellas" projektēšanas laikā viņš tādus bija sastapis lērumiem vien.

Dērflers ieskatījās pulkstenī.

- Mums nav daudz laika, tāpēc runāšu īsi. Man apgalvo, dok­tor Vulf, ka jūs pārzināt "Izabellu".

- Domāju gan, - viņš pikti attrauca. - Es biju projektēšanas vienības vadītāja vietnieks.

- Vai esat te bijis arī agrāk?

- Nē, es veicu tikai darbu ar papīriem.

Dērflers pieliecās, atbalstījies uz elkoņa, un nopietnu seju tur­pināja:

- Tur kaut kas atgadījies, bet mēs nezinām, kas. Zinātnieki ir iebarikādējušies kalnā un atslēguši visus sakarus ar ārpasauli. Galvenais dators ir izslēgts, un "Izabella" darbojas ar pilnu jau­du, izmantojot rezerves datorsistēmu.

Vulfs aplaizīja lūpas. Tam bija grūti noticēt - nudien neiedo­mājami.

- Mums nav ne jausmas, kas tur īsti lēcies. Varbūt tur sagrābti ķīlnieki, varbūt sācies dumpis, varbūt noticis kāds negadījums vai neparedzama kjūme aparatūrā vai elektrības padevē.

- Kāda ir mana loma?

- Pēc brīža pie tā nonāksim. Vīri, ar kuriem kopā jūs atlidojāt, ir FIB ķīlnieku glābšanas vienība. Elitāra ātrās reaģēšanas koman­da. Tas uzreiz nenozīmē, ka tur sagrābti ķīlnieki, taču, plānojot operāciju, jāparedz arī šāda varbūtība.

- Vai jūs sakāt, ka tur ir teroristi?

- Tas nav izslēdzams. Vienība iekļūs telpās, veiks ķīlnieku glābšanu, ja tas būs nepieciešams, neitralizēs nevēlamās perso­nas, izolēs zinātniekus un izvedīs viņus ārā.

- Neitralizēs nevēlamās personas? ļūs domājat - nošaus?

- Ja nepieciešams.

- Jūs ņirgājaties ar mani?

Dērflers sarauca pieri.

- Nē, ser.

- Jūs uzrāvāt mani augšā, lai es piedalītos desantnieku uzbru­kumā? Atvainojiet, mister Dērfler, jums trāpījies nepareizais Bēr- nijs Vulfs.

- Neraizējieties, doktor Vulf. Esmu nozīmējis jums pilnībā uz­ticamu pavadoni - aģentu Milleru. Viņš turēsies jums līdzās un vadīs jūs uz katra soļa. Tiklīdz telpas būs ieņemtas, viņš ievedīs jūs iekšā, un jūs veiksiet paredzēto uzdevumu.

- Kāds tas būtu?

-Jūs izslēgsiet "Izabellu".