Ķeceris

90

AUGOŠU DUSMU PĀRŅEMTS, NELSONS BIGEJS lūkojās uz sārtu. Sadedzināt cilvēku dzīvu! Tā spāņi bija izrīkojušies ar viņa senčiem, kas bija atteikušies pieņemt ticību. Tagad vēsture atkār­tojās.

Taču viņš nezināja, kā tam darīt galu.

Liesmas traucās augšup un aizsvilināja nodriskāto laborato­rijas virssvārci. Tās aizsedza vīrieša seju un švirkstēdamas ieme­tās viņam matos.

Vīrietis stāvēja.

Liesmas rēkdamas kāpa augstāk. Apģērbs nomelnēja un kā ugunīgs konfed atlobījās un krita.

Vīrieds pat nesarāvās.

Krācošā uguns aprija viņa drēbes. Liesmās melnēja un atlobī­jās āda. Acis kusa un izlija no dobumiem. Tomēr vīrietis nepa­kustējās, nesarāvās, un skumjais, vieglais smaidiņš ne uz brīdi nepameta seju pat tad, kad tā pārogļojās. Uguns iemetās virvēs, kas turēja degošo cilvēku, un nosvilināja tās pa dro, taču viņš vēl aizvien stāvēja taisni, stingri kā klints. Kā tas varēja notikt? Kāpēc viņš nenogāzās zemē? Pat tad, kad nokaltušo koku, pie kura bija piesiets Hazēliuss, pārņēma uguns stabs, un liesmas šāvās div­desmit vai trīsdesmit pēdu augstumā, viņš palika stāvam, līdz pil­nībā pazuda ugunī. Pat atrazdamies simts pēdu attālumā, Bigejs juta uguni svilinām seju, dzirdēja to rēcam kā nezvēru, un gari koka zari sniedzās debesīs kā degošas ķetnas. Tad liesmu pār­ņemtais koks sabruka milzīgā dzirksteļu birumā, kas uzšāvās tik augstu, ka šķita saplūstam ar zvaigžņu jumu.

No Hazēliusa nepalika pāri nekas. Viņš bija pilnībā izplēnējis.

Pārējie gūstekņi, kurus, piedraudot ar ieročiem, sadzina kopā, stāvēja turpat tuvumā un, neiedomājamu šausmu pārņemd, blen­za uz notikuma vietu. Daži raudāja, citi bija sadevušies rokās vai aplikuši rokas viens otram ap pleciem.

Tie būs nākamie, bija pārliecināts Bigejs. Tā bija neizturama doma.

Douks jau bāza roku somā pēc otras pudeles.

- Pie velna! - Besenti pusbalsī novilka. - Vai tad mēs to pie­ļausim?

Bigejs pavērsās pret biedru.

- Nē, Villij. Dieva vārds, neļausim.