Ķeceris

41

BLEKHORSA IZSKATĪJĀS VĒL DRŪMĀK nekā Forda pirma­jā ierašanās reizē pirmdien - tas bija vientuļš putekļiem klātu trei­leru puduris, iekārtojies starp Sarkanā galdkalna klints sienu un zemiem dzelteniem pakalniem. Gaisā vēdīja čūskuzāles smarža. Zemes pleķītī, kurā todien bija rotaļājušies bērni, šūpoles vientu­ļas zvārojās vējā. Fords ieprātojās, kur atrodas skola. Droši vien Blūgepā, trīsdesmit jūdžu attālumā.

Tad nu gan īstā vieta bērnu audzināšanai! Tomēr navahu ap­metnei piemita zināms askētisms, kas atgādināja klostera dzīvi, un Fordu tas saistīja. Navahi nemēdza apaugt ar mantu kā citas tautas. Pat viņu mitekļi bija necili.

Jādams garām aplokam, Fords pamanīja Nelsonu Bigeju ap- kaļam sarkanbrūnu zirģeli, kas bija piesiets pie ciedra koka sta­ba. Viņš ar precīzi mērķētiem vesera sitieniem locīja un dauzīja nesakarsētu pakavu, novietojis to uz laktas. Belzieni atbalsojās no galdkalna sienas.

Bigejs ar klaudzienu nolika veseri un pakavu, tad iztaisnojās, gaidīdams, lai viesi pienāk tuvāk.

Fords ar Keitu apstājās, nokāpa un piesēja zirgus pie aploka žoga. Fords sveicināja, paceldams roku, un Bigejs pamāja, aici­nādams abus nākt pie viņa.

- Tā ir doktore Keita Mersera, projekta "Izabella" direktora asistente.

Bigejs viegli pacēla cepures apmali pret Keitu. Viņa pienāca klāt un paspieda indiānim roku.

- Jūs būtu fiziķe? - Bigejs noprasīja, neticīgi nopētīdams sie­vieti.

-Jā, esmu.

Bigejs tikko manāmi parāva augšup uzacis, tad ceremoniāli lēni uzgrieza muguru, piespieda plecu zirga sānam, pacēla tā pakaļkāju un sāka piemērīt pakavu. Tad, novietojis pakavu uz laktas, viņš vēl dažas reizes uzsita pa to ar veseri.

Kamēr Fords stāvēja un apcerēja navahu kultūras nianses, Kei­ta uzrunāja Bigeja zili rūtaino muguru:

- Mēs bijām iecerējuši ar jums aprunāties.

- Tad runājiet.

- Man diez ko nepatīk sarunāties ar cilvēka muguru.

Bigejs nometa pakavu un iztaisnojās.

- Redzat, kundzlt, es neesmu jūs šurp saucis. Un taisni tagad esmu dikti aizņemts.

- Nesauciet mani par kundzīti. Es esmu zinātņu doktore.

Bigejs nokāsējās, nolika darbarīkus un pagriezās pret sievieti.

Viņa sejā bija neizdibināma izteiksme.

- Nu? - viņa ieprasījās. - Nīksim karstajā saulē? Vai jūs tomēr ieaicināsiet mūs uz kafiju?

Bigeja sejai pārslīdēja izmisums, kas jaucās ar uzjautrinājumu.

- Labi jau, labi. Nāciet iekšā.

Fords jau otro reizi attapās patukšajā dzīvojamā istabā ar ar­mijnieku fotogrāfijām pie sienām. Kamēr Bigejs salēja kafiju, Fords ar Keitu apsēdās uz brūnā dīvāna. Kad krūzītes bija pilnas, Bi­gejs iekārtojās salauztajā Barcalounger atpūtas krēslā.

- Vai visas zinātnieces ir tādas kā jūs?

- Kā es?

- Kā mana vecmāmiņa. Jūs iebildumus neuzklausāt, vai ne? Jūs pat varētu būt D/ne [5] . Patiesībā… - viņš paliecās uz priekšu un vērīgi nopētīja sievietes seju, - …vai jūs neesat…

- Pa pusei japāniete.

- Skaidrs. - Viņš atliecās. - Tā. Nu, esam apsēdušies.

Fords vilcinājās, ļaudams, lai Keita sāk runāt pirmā. Viņai bija ķēriens nodibināt saikni ar cilvēkiem, kā pati nupat pierādīja. Viņš ziņkāri gaidīja, kādu pieeju sieviete izvēlēsies.

- Es gribēju noskaidrot, - Keita ieteicās, - kas īsti ir šamanis?

- Es esmu tāds kā ārsts.

- Kādā ziņā?

- Es veicu ceremonijas. Es dziedēju cilvēkus.

- Kādas ceremonijas?

Bigejs neatbildēja.

- Piedodiet, ja šķietu okšķerīga, - Keita veltīja indiānim žilbi­nošu smaidu. - Tas piederas pie manas profesijas.

- Man nav nekas pret jautājumiem, ja vien tos nevada dīkdie- nīga ziņkāre. Es veicu dažādas ceremonijas - "Svēttšanas ceļu", "Ienaidnieka ceļu" un "Krītošās zvaigznes ceļu".

- Kāda ir šo ceremoniju nozīme?

Bigejs norūcās, iedzēra malku kafijas un atgāzās krēslā.

- "Svētīšanas ceļš" atjauno cilvēka dzīvē līdzsvaru un skais­tumu, teiksim, pēc nepatikšanām ar narkotikām, alkoholu vai cie­tumā pavadīta laika. "Ienaidnieka ceļš" ir domāts karavīriem, kas atgriežas no kara, un šajā ceremonijā noņem nogalināšanas zīmi. Tas tāpēc, ka nonāvējot cilvēkam pielīp maza drusciņa ļaunuma; tas nekas, ka tas notiek karā un pastrādātās slepkavības ir liku­mīgas. Tos, kuri neiziet "Ienaidnieka ceļa" ceremoniju, ļaunums vienkārši saēd no iekšienes.

- Mūsu ārsti to sauc par pēctraumatiskā stresa traucējumiem, - Keita piebilda.

- Jā, - Bigejs piekrita. - Piemēram, mans brāļadēls Lorenco, kurš karoja Irākā… Viņš vairs nebūs tāds kā agrāk.

- Vai "Ienaidnieka ceļš" dziedē pēctraumatiskā stresa traucē­jumus?

- Lielākoties, jā.

- Ārkārtīgi interesanti. Un "Krītošās zvaigznes ceļš"?

-Šo ceremoniju mes neapspriežam, - Bigejs strupi atmeta.

- Vai esat jelkad apsvēris iespēju veikt ceremoniju cilvēkam, kas nav jūsu ciltsbrālis?

- Kas nu? Jums sagribējies?

Keita iesmējās.

- Man nemaz nekaitētu kārtīgs "Svētīšanas ceļš".

Bigejs izskatījās aizvainots.

- Tā nav nekāda štrunta lieta. Šai ceremonijai ir labi jāsagata­vojas, un tā izdosies vienīgi tad, ja cilvēks tai dc. Daudziem Bila- gaatia ir grūti nodcēt tam, ko de neredz paši savām acīm. Un tie var būt New Age piekritēji, kuri izvairās no apgrūtinošajiem saga­tavošanās darbiem - karsēšanās mūsu sviedrēšanās pirtiņās, ga­vēņa, atturēšanās no seksa. Taču es neatteiktu veikt ceremoniju Bilagaana tikai tamdēļ, ka tie ir baltie cilvēki.

- Negribēju izklausīties vīzdegunīga, - Keita ierunājās. - Es tikai jau sen lauzu galvu, kāda tam jēga. Tam, kāpēc mēs esam uz šīs zemes.

Viņš pamāja.

- Jūs neesat vienīgā.

Ilgo klusumu, kas pēc tam sekoja, pārtrauca Keita.

- Paldies, ka pastāstījāt to visu.

Bigejs, to dzirdot, atslējās krēslā un novietoja plaukstas uz ceļ­galiem.

- Dinč kultūrā pieņemts dalīties ar informāciju. Es jums pa­stāstīju šo to interesantu par savu darbu, tāpēc tagad gribu pa­klausīties par jūsējo. Misters Fords man mēģināja iegalvot, ka pro­jektā "Izabella" jūs izmeklējat kaut kādu Lielo sprādzienu.

- Tā ir.

- Es par to drusku aizdomājos. Ja Visumu radīja Lielais sprā­dziens, kas bija pirms tā?

- To neviens nezina. Daudzi fiziķi uzskata, ka nebija nekā. Pa­tiesību sakot, nebija tāda "pirms tam". Pad eksistence ir sākusies ar Lielo sprādzienu.

Bigejs nosvilpās.

- Un kas izraisīja sprādzienu?

- Šādu jautājumu grūd izskaidrot cilvēkam, kas nav fiziķis.

- Jūs tomēr pamēģiniet.

- Kvantu mehānikas teorija apliecina, ka dažreiz šis un tas no­tiek tāpat vien, bez iemesla.

- īsi sakot, jūs iemeslu nezināt.

- Nē, es saku, ka šāda iemesla nav. Tikpat labi iespējams, ka pēkšņā Visuma rašanās tukšā vietā nav ne pretdabiska, ne nezi­nātniska. Pirms tam nebija pilnīgi nekā. Ne telpas, ne laika, ne pastāvēšanas. Un tad tas vienkārši nodka - un radās pastāvēšana.

Bigejs pablenza uz sievieti un pašūpoja galvu.

- Nu jau jūs maļat kā mans brāļadēls Lorenco. Gudrs puisis, pilna stipendija Kolumbijas universitātē, studēja tur matemātiku. Tas viņam sagrozīja prātu - tā visa Bilagaana pasaule viņu sa­maitāja. Izstājās no augstskolas, aizskrēja uz Irāku un pārradās mājās, vairs neticēdams nekam. Tieši tā arī ir - nekam. Tagad viņš pelna iztiku, slaukot sasodītu baznīcu. Vismaz to viņš darīja ag­rāk, līdz nesen aizšmauca.

- Vai jūs tajā vainojat zinātni? - Keita vēlējās precizēt.

Bigejs papurināja galvu.

- Nē, nē, es nevainoju zinātni. Tomēr jūsu runas par to, ka pa­saule radusies no nekā, man atgādināja tos niekus, ko viņš brī­žam izspļauj… Kā pasaules radīšana var vienkārši notikt?

- Mēģināšu izskaidrot. Stīvens Houkings izvirzīja ideju, ka pirms Lielā sprādziena laiks nepastāvēja. Ja nav laika, nav iespē­jams noteikt nekā pastāvēšanu. Houkingam izdevās matemātiski pierādīt, ka nebūtībai tomēr piemīts kāds telpisks potenciāls un kaut kādos noteiktos dīvainos apstākļos telpa var pārvērsties lai­kā un otrādi. Viņš pierādīja, ka tad, ja sīka sīciņa telpa pārtop lai­kā, šī laika parādīšanās var izraisīt Lielo sprādzienu. Tas tāpēc, ka pēkšņi rastos kustība, būtu cēloņi un sekas un rastos īsta tel­pa, īsta enerģija. Laiks spētu to visu izveidot. Mums Lielais sprā­dziens šķiet kā laika, telpas un vielas eksplozija no viena vienīga punktiņa. Taču te ir kāds pagalam savāds āķis. Ielūkojoties tajā pirmajā sekundes daļiņā, var redzēt, ka sākuma nav vispār - laiks, šķiet, pastāvējis vienmēr. Tādējādi mūsu rīcībā ir Lielā sprādzie­na teorija, kas šķietami izvirza divas pretrunīgas tēzes - pirmkārt, laiks nav eksistējis vienmēr; otrkārt, laikam nav sākuma. Tas no­zīmē, ka laiks ir mūžīgs. Abi apgalvojumi ir patiesi. Padomājiet labi - ja laiks nepastāv, tad nav nekādas atšķirības starp mūžību un vienu sekundi. Tātad, tiklīdz radās laiks, tas vienmēr bija pastāvējis. Nekad nav bijis laiks, kad tas nepastāvētu.

Bigejs nogrozīja galvu.

- Tas nu ir tīrais neprāts.

Paplukušajā dzīvojamā istabā nolaidās neveikls klusums.

- Vai navahiem ir savi pasaules radīšanas mīti? - Keita taujāja.

- Ir. Mēs to dēvējam par Dinč Bahanč. Tas nav pierakstīts. Tas ir jāatceras no galvas. Paiet deviņas naktis, līdz to noskaita. Tas ir "Svētīšanas ceļš", par kuru jums stāstīju, tas ir skandējums, kas vēsta par pasaules radīšanu. To skaita slima cilvēka klātbūtnē, un stāsts viņu izdziedē.

- Jūs to zināt no galvas?

- Protams, zinu. Tēvocis man to iemācīja. Piecu gadu laikā.

- Aptuveni tik ilgi, cik man aizņēma zinātņu doktora grāda iegūšana, - Keita piezīmēja.

Bigeja sejā varēja redzēt, ka šāds salīdzinājums viņam ir tī­kams.

- Vai nolasīsiet dažas rindiņas?

Bigejs bija izvairīgs.

- "Svētīšanas ceļu" nedrīkst skandēt ikdienā.

- Nedomāju, ka mēs pašlaik risinām ikdienišķu sarunu.

Viņš vērīgi paskatījās uz sievieti.

-Jā, tas tā varētu būt.

Bigejs aizvēra acis. Kad viņš atvēra muti, balss bija trīcoša un augsta, un viņš skandēja vārdus nepierastā piecu toņu gammā. Rietumu cilvēku ausīm nepierastās harmonijas un navahu valo­das skaņas - daži vārdi bija pazīstami, tomēr lielākā daļa bija sve­ši - pildīja Fordu ar ilgām pēc kaut kā nezināma, vārdā nenosau­cama.

Pēc piecām minūtēm Bigejs apklusa. Acīs bija iezadzies val­gums.

- Tas ir sākums, - viņš klusi sacīja. - Tā ir visskaistākā dzeja, kāda vien jebkad uzraksdta. Vismaz pēc manām domām.

- Vai varat to pārtulkot? - Keita lūdza.

- Cerēju, ka neprasīsiet man to. Labi, lai notiek. - Viņš dziļi ieelpoja.

Par to viņš domā, viņš domā.

Sensenos laikos par to viņš domā.

Par to, kā tumsa pastāvēt nāks, viņš domā.

Par to, kā Zeme pastāvēt nāks, viņš domā.

Par to, kā zilā debess pastāvēt nāks, viņš domā.

Par to, kā dzeltenā ausma pastāvēt nāks, viņš domā.

Par to, kā vakara krēsla pastāvēt nāks, viņš domā.

Par tumšās sūnas rasu viņš, par zirgiem viņš domā.

Par kārtību viņš domā, par skaistumu viņš domā.

Par to, kā viss palielināsies un vairs nesamazināsies, viņš domā.

Bigejs rimās skandēt.

- Angliski tas īpaši labi neizklausās, tomēr tāda ir aptuvenā nozīme.

- Kas ir tas "viņš"? - Keita prašņāja.

- Radītājs.

Keita smaidīja.

- Sakiet, mister Bigej - kas radīja Radītāju?

Bigejs paraustīja plecus.

- To mīd mums nevēsta.

- Kas bija pirms Viņa?

- Kas to lai zina!

- Tā vien šķiet, ka mūsu abu pasaules radīšanas mīdem ir vie­na un tā pati nepilnība - de noklusē to, kas bijis pirms tam, - Kei­ta secināja.

Klusumā virtuves izlietnē skaļi noplaukšķēja ūdens pilīte, tai sekoja vēl vairākas. Bigejs beidzot piecēlās un aizkliboja pagriezt krānu ciešāk.

- Saruna bija interesanta, - viņš atgriežoties ieteicās. - Taču aiz šīm sienām ir īstā pasaule, un tajā mīt zirgs, kuram nepiecie­šami jauni pakavi.

Viņi iznāca spožajā saulē. Ejot uz aploka pusi, ierunājās Fords:

- Mister Bigej, vēl mēs gribējām jums pastāstīt, ka rīt darbinā­sim "Izabellu". Visi atradīsies pazemē. Kad ieradīsieties jūs ar jāt­niekiem, es būšu vienīgais, kas jūs sagaidīs.

- Mēs nerīkojam nekādu iepazīšanās vakaru.

- Es negribēju, lai jūs domājat, ka mēs izrādām necieņu.

Bigejs paplikšķināja un paglāstīja zirgam sānu.

- Paklau, mister Ford, mums ir pašiem savi plāni. Mēs uzstādī­sim savu sviedrēšanās pirtiņu, veiksim ceremoniju, aprunāsimies ar zemi. Mēs būsim mierīgi. Kad ieradīsies policija mūs arestēt, mēs tai bez ierunām pakļausimies.

- Policija neieradīsies, - Fords aizrādīja.

Bigeja sejai pārslīdēja vilšanās.

- Policijas nebūs?

- Vai mums tai piezvanīt? - Fords sausi noprasīja.

Bigejs smaidīja.

- Es laikam biju sacerējies, ka policija mani aizturēs par savas lietas aizstāvēšanu.

Viņš uzgrieza muguru, saņēma zirga kāju vienā rokā, otrā tu­rēdams nazi.

- Rāmi, rāmi, zirdziņ, - viņš burkšķēja, sākdams apgriezt un apvīlēt dzīvniekam nagus.

Fords paskatījās uz Keitu. Atpakaļceļā viņš visu izstāstīs.