Ķeceris

7

SVĒTDIENAS VAKARĀ GARĪDZNIEKS DONS SPEITSS uz­manīgi ielocīja augumu grimētavas krēslā tā, lai nesaburzītu bik­ses un pēc pasūtījuma gatavoto itāļu kokvilnas kreklu. Tas bija roku darbs. Apsēdies viņš, krēsla ādai čīkstot un šņirkstot, iekār­toja masīvo sēžamvietu, to grozīdams šurpu turpu. Tad uzmanī­gi atbalstīja galvu pret krēsla pagalvi. Blakus stāvēja Vanda, turē­dama friziera apmetni.

- Izdari visu, kā pieklājas, Vanda, - viņš piekodināja, aizvēr­dams acis. - Šī ir svarīga svētdiena. Patiešām svarīga svētdiena.

- Jūs izskatīsieties vareni, cienīgtēv, - Vanda solīja, uzklāda­ma vīrietim apmetni un sasiedama ap kaklu. Tad, klinkšķinot pu­deles, ķemmes un sukas, viņa ķērās pie darba, īpašu uzmanību pievēršot aknu slimības izraisītajiem plankumiem un zirnekļiem līdzīgajiem paplašināto asinsvadu zīmējumiem uz mācītāja vaigiem un deguna. Vanda savu darbu pieprata nevainojami un pati to apzinājās. Lai ko tērgātu citi, viņa uzskatīja mācītāju par smalku, glītu vīrieti.

Garās, baltās rokas darbojās lietpratīgi, ātri un precīzi, neiz­darot liekas kustības, taču mācītāja ausis pastāvīgi sagādāja pro­blēmas. Mazdrusciņ par daudz atkārušās, sarkanākas un gaišā­kas par apkārtējo ādu. Šad un tad, viņam pārvietojoties pa skatuvi, prožektora gaisma, kas krita no aizmugures, pārvērta au­sis rozā vitrāžā. Lai tām piešķirtu pienācīgo toni, viņa noklāja ausis ar biezu grima kārtu, kas bija trīs toņus tumšāka par seju, un virsū uzklāja sejas pūderi, padarot tās teju necaurspīdīgas.

Klādama, gludinādama, braucīdama un triepdama, viņa ik pa laikam iemeta acis videomonitorā, kurā bija redzams pret mācītā­ja seju pavērstas kameras raidītais attēls. Bija būtiski redzēt pa­veikto tā, kā tas izskatīsies ekrānā; tas, kas acij šķiet ideāls, televī­zijā var izrādīties rēgaini divkrāsains. Sieviete ar mācītāju šādi nodarbojās divreiz nedēļā - pirms viņa televīzijā pārraidītā svēt­dienas sprediķa un pirms viņa piektdienas sarunu šova kristīga­jā kabeļtelevīzijas kanālā.

Jā, cienīgtēvs bija smalks kungs.