Ķeceris

82

TELPU SATRICINĀJA SLĀPĒTS KLAUDZIENS, un spēcīgais trieciens pa metāla durvīm atbalsojās visapkārt. Fords maldījās cauri dūmiem, līdz atrada Dolbiju un sagrāba zinātnieku aiz. pleca.

- Lūdzu, Ken! - viņš sauca. - Dieva dēļ, nāc mums līdzi!

- Neiešu. Piedod, Vaimen, - atvēcinājās Dolbijs. - Es palieku. Es varu… Es varu izglābt "Izabellu".

Fords dzirdēja pūļa kliedzienus un bļāvienus. Ārpusē esošie skaļi dauzīja durvis. Tās padevās, un viena eņģu tapa nokrita uz grīdas.

- Tu nepaspēsi. Vairs nav laika.

Aiz durvīm atskanēja pūļa rēciens:

- Hazēlius! Andkrist!

Dolbijs no jauna iegrima drudžainā darbā.

Pie Forda pieskrēja Keita.

- Mums jāiet tūlīt.

Fords pagriezās, un abi ar Keitu iesteidzās datortelpā. Zināt­nieki drūzmējās ap avārijas izeju, kamēr Vordlo pūlējās akdvizēt ieejas paneli, ar vienu roku nepārtraukti ievadīdams kodu, otru turēdams piespiestu pie plaukstu nospieduma lasītāja ekrāna bla­kus durvīm. Taču lasītājs nedarbojās.

Bum! Durvis uz komandtiltiņu atsprāga vaļā un grabēdamas nozvēlās uz grīdas. Cauri telpai izšāvās ložu krusa. Dolbijs ieklie­dzās un kā nopļauts sabruka pie savas darbstacijas.

- Kur ir Antikrists? - auroja kāds vīrietis. Fords pieskrēja pie datortelpas durvīm un aizslēdza tās.

Vordlo izņēma atslēgu, atrāva vaļā otras tastatūras paneli, kas ari atradās blakus durvīm, un steigšus ievadīja kodu. Velti.

- Viņi ir tālākajā istabā!

- Laužam ārā durvis!

Otrais mēģinājums bija veiksmīgs, durvis ar vieglu klikšķi at­vērās, un zinātnieki sabira drēgnajā, melnajā ogļraktuvju tumsā, kur oda pēc pelējuma. Fords izgāja pēdējais, pastumdams Keitu sev pa priekšu. Tālumā aizstiepās garš, plats tunelis, nostiprināts ar aprūsējušām tērauda sijām, kas, izvietotas netālu cita no citas, balsdja pusiegruvušos, ieplaisājušos griestus. Te valdīja mitruma un puvuma smārds gluži kā vecumvecā purvā - kādreiz tāds šeit bijis. No griestiem pilēja ūdens.

Vordlo aizcirta durvis un mēģināja tās aizslēgt, taču elektrī­bas padeve bija traucēta un elektroniskās slēdzenes nedarbojās.

Datortelpā nodārdēja varens blīkšķis, un pūļa auri kļuva ska­ļāki. Tarāns bija izgāzis datortelpas durvis.

Vordlo pūlējās iedarbināt slēdzenes vispirms ar magnētisko karti, tad - ievadīdams kodu, spēcīgi spaidot taustiņus.

- Ford, šurp!

Vordlo izvilka aiz jostas aizbāzto otro ieroci un pasniedza For­dam. Tā bija Sig Sauer P229 pistole.

- Es mēģināšu viņus te aizkavēt. Šīs ir tās saucamās kameru sistēmu raktuves ar stabu stiprinājumu, un visas telpas ir savie­notas. Steidzieties uz priekšu, turieties kreisajā pusē, paejiet ga­rām strupceļiem, līdz nonāksiet plašajā zālē, kur ogļu slānis iz­sīkst. Tas ir apmēram trīs jūdžu attālumā. Šahta atrodas tās kreisajā tālākajā kaktā. Ārā tiksiet caur to. Mani negaidiet. Ātri ved visus ārā! Paķer arī šo.

Viņš iegrūda Fordam rokā Maglite kabatas lukturīti.

- Viens jūs neatkausieties, - Fords aizrādīja. - Tā ir tīrā paš­nāvība.

- Es viņus aizkavēšu. Tā ir jūsu vienīgā iespēja.

- Tonij… - Hazēliuss iesāka.

- Glābieties!

- Nonāvēt Antikristu! - aiz durvīm slāpēti bauroja. - Nonāvēt!

- Bēdziet! - Vordlo ierēcās.

Viņi skrēja pa tumšo tuneli. Fords noslēdza gājienu, šļakstīda­mies cauri peļķēm, kas bija sakrājušās uz raktuvju grīdas, un taus­tījās ar lukturīti. Vēl aizvien varēja dzirdēt dauzīšanos pa dur­vīm, brēcienus un vārdu "Antikrists!" atbalsojamies cauri tuneļiem. Pēc brīža atskanēja vairāki šāvieni. Pūlis turpināja au­rot un šaudīties, grimstot juceklī un panikā.

Tunelis bija garš un taisns, ik pēc piecdesmit pēdām labajā sie­nā pavīdēja ejas uz citu tuneli, kas stiepās paralēli. Bitumena ogļu slānis kreisajā pusē bija pamests, vēl pilnībā neiztukšots, atstājot daudzus aklos tuneļus, cirtnes un tumšu ogļu slāņu tiklus.

Aizmugurē atskanēja šāvieni, trokšņi slēgtajā telpā vēlās šurp un turp kā neprātīgi. Gaiss šeit bija nekustīgs un smagnējs, sie­nas klāja balta salpetra kārta un valgums. Tunelī sākās plats pa­grieziens. Fords pieskrēja pie Džūlijas Tibodo, kura sāka atpalikt, aplika viņai roku ap vidu un palīdzēja skriet tālāk.

Apšaude turpinājās. Vordlo ir devies savā pēdējā cīņā kā Leo­nīds Termopilu kaujā, Fords ieprātojās, apsarga drosmes un zie­došanās pārsteigts.

Tunelis pārauga plašā telpā ar zemiem griestiem - te bija gal­venais slānis, kuru balstīja masīvi monolīta stabi, domāti griestu nostiprināšanai. Tie bija divdesmit pēdas plati, to ogļu melnās skaldnes vizēja lukturīšu gaismā, un zāle atgādināja labirintu, kurā juceklīgi izvietoti resni stabi un kameras. Fords apstājās, lai izņemtu magazīnu, un konstatēja, ka tā ir pilnībā pielādēta ar de­viņu milimetru patronām. To bija trīspadsmit. Viņš iegrūda ma­gazīnu pistolē.

- Turēsimies kopā! - Hazēliuss uzsauca, mazliet iepalikdams. - Džordž un Alan, jūs abi nāciet talkā Džūlijai. Viņai ir grūti. Vai­men, tu uzkavējies. Tev būs mūs jāpiesedz.

Hazēliuss satvēra Keitu aiz abiem pleciem un ieskatījās viņai sejā.

- Ja ar mani kaut kas atgadās, tu esi manā vietā. Skaidrs?

Keita pamāja.