Ķeceris

63

RASS EDIJS BIJA PIETUPIES aiz kadiķa un blenza uz nožogo­to teritoriju. Viri melnā bija izgāzuši žogu un pašreiz rosījās, uzstādīdami prožektorus un izkraudami ekipējumu no diviem Humvee apvidus auto. Nebija šaubu, ka vienība atsūtīta apsargāt projektu "Izabella", reaģējot uz viņa vēstuli - skaidrs, ka tā nav vienkārša sakridba. Paramilitārie spēki no Jaunās pasaules kārti- bas ieradušies melnos helikopteros - gluži kā Marks Kernke bija pareģojis [6] .

Edijs saprata, ka vēstule ir nonākusi pie varasvīriem.

Viņš rūpīgi izskaitīja atbraukušos, nopētīja, kādi tiem ir ieroči un ekipējums, un visas ziņas aši pierakstīja piezīmju grāmatiņā.

Karavīri pabeidza uzstādīt pārnēsājamos prožektorus, un kla­jums iegaismojās spoži baltā gaismā. Edijs ierāvās ēnā un atgrie­zās uz ceļa. Viņš bija gana redzējis. Dieva armija drīz ieradīsies, un viņam bija jāsāk to organizēt.

Ejot uz galdkalna tālāko malu, kur virsotnē uzvijas Renesceļš, plāns viņam prātā sāka iezīmēties arvien skaidrāk. Pirmām kārtām būs jāierīko bāze un stāvvieta piedekami tālu no "Izabellas", lai va­rētu pulcēties nemanīti. Viņiem jāsadalās grupās, jāorganizējas un jādodas uzbrukumā. Par laimi, Renesceļa pašā galā, kas atradās ap­tuveni trīs jūdžu attālumā no "Izabellas", bija izveidojies plašs, at­klāts gludas klints klajums, un tas šim nolūkam bija kā radīts.

Viņš ieskatījās pulksteni. Bez piecpadsmit divpadsmit. Kopš e-pasta vēstules nosūtīšanas pagājušas divas stundas. Kuru kat­ru brīdi sāks ierasties aicinātie. Edijs metās vieglā riksī pa ceļa vidu, apņēmies sagaidīt visus, kas brauks garām.

Atrazdamies apmēram pusjūdzi no Renesceļa, Edijs izdzirdēja motocikla rūkoņu. Galdkalna virsotnē iemirdzējās luktura gaisma un strauji tuvojās. Kad staru kūlis apspīdēja Ediju, braucamrīks palēnināja gaitu un mācītāja priekšā apstājās krosa motocikls, uz kura sēdēja muskuļains virs ar gariem, gaišiem, zirgastē sasietiem madem, līdz jostasvietai kailo augumu sedza atpogāta džinsa jaka ar noplēstām piedurknēm. Vīrietim bija satriecoši sejas vaibsd, glīti kā filmzvaigznei, un dievišķīgs augums. Ap kaklu metāla ķēdītē tam karājās smags dzelzs krusts, kas piekļāvās spalvaina­jām krūtīm.

Kad motocikls apstājās, vīrietis izstiepa kājas, atspiedās uz ādas zābaku pazolēm un pasmaidīja:

- Vai sludinātājs Edijs?

Sirdij skaļi dauzoties, Edijs paspēra soli uz priekšu.

- Esi sveicināts Jēzus Kristus vārdā.

Vīrietis atbalstīja motociklu, piecēlās kājās - izrādījās, ka viņš ir īsts milzis, - un, atplētis rokas, devās pie Edija. Viņš saņēma mācītāju putekļaino roku savās, apvēdinādams viņu ar savu sīvo ķermeņa aromātu, un tad atkāpās, sagrābdams mazo vīriņu aiz pleciem.

- Rendijs Douks. - Viņš vēlreiz apskāva Ediju. - Ei, vai patiesi esmu pirmais?

- Esat gan.

- Jānudien, grūti noticēt, ka beidzot esmu klāt. Kad ieraudzīju jūsu vēstuli, uzlēcu savam Kaivasaki mugurā un drāzos šurp no pašas Holbrukas. Bliezu pāri laukiem un tuksnešiem, kā velna plēsts šāvos gar žogiem. Būtu atskrējis agrāk, bet pie Otrā gald­kalna nožāvos. Nevaru noticēt, ka esmu klāt. Baigi! Nē, es patie­šām nevaru noticēt.

Edijs juta ticības uzplūdus, enerģijas uzbangojumu.

Vīrietis pavērās apkārt.

- Nu, un ko tagad darām?

- Lūgsimies. - Viņš satvēra Douka raupjās plaukstas, un abi pielieca galvu.

- Kungs Dievs Visvarenais, lūdzu, sūd mums savus eņģeļus, lai tie mūs aplenc, spārns pie spārna, ar saviem zobeniem augstu gaisā, lai de ved mūs, Tavus kalpus, pretī uzvarai pār Antikristu. Mūsu Kunga ļēzus Krishis vārdā - āmen.

- Āmen, brāl.

Vīriedm bija dobja, skanīga balss, kas Ediju nomierināja un piesaistīja. Šāds cilvēks neapjuks un zinās, kas jādara.

Douks piegāja pie motocikla, no ādas somiņas, kas karājās pie sēdekļa, izvilka šauteni un pārmeta to pār plecu. Izņēmis no so­miņas krietni piepildītu patronjostu, viņš pārmeta to pār otru plecu un tagad izskafijās pēc senlaiku partizāna. Vīrietis pazibi- nāja smaidu Edija virzienā un salutēja.

- Brālis Rendijs ziņo, ka ieradies dienēt Dieva armijā!

Lēni, nedroši tuvojās citu transporta līdzekļu gaismas. Blakus abiem vīriešiem apstājās noputējis džips ar nolaistu jumtu, un no tā izkāpa pāris, abi apmēram trīsdesmit gadus veci. Edijs atpleta rokas un apskāva vispirms vīrieti, pēc tam sievieti. Abi atbraucēji sāka raudāt, asaru lāsēm iezīmējot taciņas pāri putekļiem klāta­jiem vaigiem.

- Topiet sveicināti Kristus vārdā!

Vīriedm mugurā bija putekļains uzvalks. Rokās viņam bija Bī­bele, aiz jostas aizbāzts prāvs virtuves tutenis. Sieviete bija pie­spraudusi pie blūzītes papīra lapiņas, kas vējā plivinājās un ča­bēja. Edijs ievēroja, ka uz tām sarakstīti citāti no Bībeles. Tici un paklausi… Eita pa visu pasauli… Un redzi, Es esmu pie jums ikdienas līdz pasaules galam.

- Tās mums bija pielīmētas pie ledusskapja durvīm, - sieviete paskaidroja, noliecās džipa salonā un izņēma beisbola nūju.

- Lai kā lūdzāmies, tomēr netikām gudri, - vīrieds ierunājās. - Dievs grib, lai cīnāmies ar Viņa Vārdu? Vai arī Viņš vēlas, lai mēs liekam lietā īstus ieročus?

Viņi stāvēja, skatījās Edijā un gaidīja pavēles.

- Esiet droši - mūs gaida cīņa, - viņš atzina. - īsta cīņa.

- Tad labi, ka paķērām līdzi šos.

- Pa šo ceļu ieradīsies daudzi, - Edijs norādīja. - Varbūt pat tūkstošiem cilvēku. Mums nepieciešama vieta, kur pulcēdes, kur sagatavoties. Kaut kas līdzīgs bāzei. Un tā būs tajā klajumā laba­jā pusē. - Viņš norādīja uz plašo, gludeno, smiltīm nobārsttto klints klaju. Tas baloja nesen uzlēkušā mēness sirpja gaismā, kura lējās pāri galdkalna virsmai.

- Rendij, ne jau velti Dievs tevi atsūtīja pirmo. Tu būsi mana labā roka. Mans ģenerālis. Mēs abi sapulcēsim tur visus un iz­plānosim mūsu… mūsu uzbrukumu.

Bija grūd izrunāt šo vārdu tagad, kad tas pa īstam sākās.

Rendijs klusēdams strauji palocīja galvu. Edijs ievēroja, ka ari milža acis bija miklas, un jutās aizkustināts līdz sirds dziļumiem.

- Jums ar džipu jāaizšķērso ceļš gabaliņu tālāk, lai neviens ne­tiek klāt "Izabellai". Mums nepieciešams pārsteiguma elements. Novirziet visus no ceļa uz to atklāto laukumu. Mēs ar Rendiju būsim tajā kalnā. Nogaidīsim. Mēs nedosimies uz "Izabellu" ar pārāk niecīgiem spēkiem.

Renesceļa galā atkal parādījās ugundņas.

- "Izabella" atrodas šā ceļa galā trīs jūdžu attālumā. Līdz brī­dim, kad dosimies turp, mums jāizturas klusi un nemanāmi. Pie- raugiet, lai neviens nesāk rīkoties pārsteidzīgi un nedodas ceļā nesagatavojies. Mēs negribam, lai Antikrists zina par mūsu esa­mību, līdz mūsu spēki ir lieli.

- Āmen! - atsaucās pārējie.

Edijs pasmaidīja. Āmen.