Ķeceris

31

KENS DOLBIJS VĒROJA LIELĀS TITĀNA durvis noslīgstam lejup un ar dobju būkšķi noslēdzam ieeju bunkurā. Sejā ievējoja mikls gaiss, kas oda pēc alām, mitriem akmeņiem, sasilušas elek­tronikas, mašīneļļas un ogļu putekļiem. Viņš ieelpoja. Piesātinā­ta, reibinoša smarža - "Izabellas" smarža.

Zinātnieki rindā gāja uz komandtiltiņa pusi. Dolbijs uzrunāja garāmejošo Hazēliusu.

- Simt četrdesmitajam magnētam deg sarkanā lampiņa, - viņš ieteicās. - Atskanēja brīdinājuma signāls. Tas gan nav nekas no- pietns.'Es pārbaudīšu.

- Cik ilgu laiku tas aizņems? - Hazēliuss apprasījās.

- Nepilnu stundu.

Hazēliuss maigi paplikšķināja zinātniekam pa muguru.

- Kad pabeigsi, Ken, ziņo. Neļaušu ieslēgt "Izabellu", pirms nebūsi ar mums sazinājies.

Dolbijs pamāja. Viņš stāvēja plašajā alā, kamēr visi pārējie sa­gāja komandtiltiņā, un durvis aizvērās ar klaudzienu, kas atbal­sojās angāram līdzīgajā pazemes telpā.

Troksnis pamazām noklusa. Dolbijs atkal ievilka plaušās gaisu. Viņš bija "Izabellas" izstrādes projektēšanas grupas vadī­tājs. Grupā ietilpa ducis inženierzinātnes doktoru un teju simts nolīgtu projektētāju, kas rasēja un veidoja konkrētas apakšsistē­mas un superdatoru. Lai ari darbā bija iesaisttti daudzi cilvēki, Dolbijs nepārprotami bija tā vadītājs un pielika savu roku it vi­sur. Viņš pārzināja katru "Izabellas" kvadrātcollu, katru izlocīju- mu un katru pagarinājumu, katru izliekumu un katru iedobumu. "Izabella" bija viņa radītais bērns, viņa aparāts.

Ovālā atvere, kas veda "Izabellas' tunelī - un atgādināja vir- tuļa šķēli - mirdzēja maigi zilā gaismiņā. No vārtejas izplūda tvaika strūklas, kas kā čūskas izlocījās virs grīdas, līdz izgaroja. Tunelī tūlīt aiz ieejas varēja redzēt masīvo zilpelēko sienu - vāji­nāta urāna vairogu, aiz kura atradās K-nulle, "Izabellas" sirds.

K-nulle. Nulles koordināta. Tas bija punkts, ne lielāks par kniepadatas galviņu, kurā vielas un antivielas stari, kas traucas ar gaismas ātrumu, saduras un anihilējas tīras enerģijas eksplo­zijā. Kad "Izabella" darbojās ar simts procentu jaudu, tā bija kar­stākā un spožākā vieta visā izplatījumā. Simts triljoni grādu. Ja nu vienīgi, Dolbijs smaidīdams pieļāva, pastāvēja cita saprātiga būtņu rase, kas uzbūvējusi vēl lielāku daļiņu paātrinātāju.

Viņš gan sliecās tādu varbūtību apšaubīt.

Lielākā daļa vielas un antivielas sprādzienā radītās enerģijas nekavējoties pārvērtās atpakaļ masā saskaņā ar slaveno Einštei- na formulu E=mc2 un pašķīda kolosālā eksotisku subatomāru daļiņu šaltī; dažas no tām nebija manītas izplatījumā kopš paša Lielā sprādziena laikiem pirms trīspadsmit, komats, septiņiem miljardiem gadu.

Dolbijs aizvēra acis un iztēlojās, ka ir protons, kas riņķo pa apli, supermagnētu dzīts, traucas apkārt, līdz sasniedz 99,999 procentus no gaismas ātruma. Sekundes laikā viņš apskrēja četr­desmit septiņas jūdzes garo apli četrus tūkstošus reižu. Viņš iztē­lojās sevi šaujamies apkārt liektajam tunelim neiedomājamā āt­rumā, katra magnēta pagrūsts, saņemot trīs miljonus šādu grūdienu sekundē, riņķojot aizvien straujāk un straujāk… No domām vien viņam sareiba galva. Caurulē, kas atradās dkai pus- collas attālumā, pretējā ātrumā riņķoja antiprotonu kūlītis - tas šāvās garām tādā pašā neaptveramā ātrumā.

Dolbijs iztēlojās sadursmes brīdi. Viņa kūli pavirzīja pretī pre­timnākošajam kūlim, izraisot tiešu sadursmi nulles koordinātā.

Viela saduras ar antivielu, ceļojot gaismas ātrumā. Daļiņai nonā­kot K-nullē, viņš juta sadursmi, tīro, absolūto, satriecošo anihilā- ciju. Viņš pārdzima dīvainās jaunās daļiņās, kas izsprāga uz vi­sām pusēm, ietriekdamās daudzajos detektoru slāņos, kas katru daļiņu piefiksēja, skaitīja un izpētīja.

Desmit triljoni daļiņu sekundē.