Ķeceris

88

STĀVĒDAMS STARP SMILŠAKMEŅIEM un vērdamies binoklī, Bigejs pārlaida skatienu tumšajam apvārsnim. Bija pus- trīs naktī.

- Lūk, kur ir! Sapulcējušies ar zāli apaugušajā līdzenumā, pār­biedēti līdz nāvei.

Zirgi - tumši apveidi uz sarkano debesu fona - satraukti riņ­ķoja.

- Ejam pakaļ, - Besenti ieteica.

Taču Bigejs nekustējās. Viņš bija pavērsis binokli uz austru­miem. Galdkalna austruma mala bija uzspridzināta. Zem saspri­dzinātā ieroba atradās vesels kalns nobiru, gruvešu, kūpošu ogļu, salocīta metāla un degoša šķidruma straumes, kas izpletās un te­cēja pa veco upju gultnēm kā lava no vulkāna. Visa galdkalna austrumu puse bija liesmās, no bedrēm zemē šāvās dūmi un uguns. Reizumis galdkalnā uzliesmoja kāds kadiķis vai priede, iedegoties kā vientuļa Ziemassvētku eglīte. Lai ari vējš pūta dū­mus prom, uguns strauji izplatījās abu indiāņu virzienā. Atska­nēja arī pa sprādzienam - gaisā uzvērpās putekļi un liesmas, zeme ieliecās un iebruka, uzšaujot melnu putekļu un dūmu stabus. Arī Nakajas ielejā plosījās ugunsgrēks, liesmas aprija tir­gotavu, mājas un arī skaisto papeļu birzi.

Pirms lielā sprādziena tajā vietā bija pulcējies vismaz tūksto­tis cilvēku. Tagad Bigejs, binokli pārlaizdams skatienu peklei līdzīgajai vietai, redzēja vienīgi dažus šoka pārņemtus cilvēkus klīstam cauri dūmiem un liesmām, tie klaigāja vai kā zombiji klusēdami steberēja pa drupām. Auto plūsma uz galdkalnu bija apsīkusi, dažas laukumā novietotās mašīnas bija aizdegušās, to degvielas tvertnes uzsprāgušas.

Villijs pašūpoja galvu.

- Beidzot Bilagaana ir nostrādājuši varenu joku.

Viņi nokāpa no klints, un Bigejs devās pie zirgiem, uzsvilp­dams Ziemai. Zirgs saslēja ausis un pēc brīža rikšoja šurp, pārē­jie sekoja viņam pa pēdām.

- Labs zirdziņš, Ziema. - Noglāstījis dzīvniekam kaklu, Bigejs piesprādzēja pavadu pie apaušiem. Vairāki zirgi pirms aizbēgša­nas bija apsegloti, un Bigejs iepriecināts konstatēja, ka tie nav at­brīvojušies no segliem. Pārcēlis Ziemai mugurā seglus no zirga, ar kuru bija atjājis šurp, Bigejs tos cieši savilka un uzlēca zirgam mugurā. Villijs uzkāpa mugurā citam zirgam bez segliem, un abi sāka dzīt nervozos dzīvniekus uz Pusnakts takas pusi, kas atra­dās galdkalna otrā malā, deši iepredm trakojošajam ugunsgrēkam. Viņi virzījās lēni, pieraudzīdami, lai zirgi nesatrakojas un turas augstākās vietās, kur zeme bija cietāka un drošāka. Bariņam šķēr­sojot klints virsotni, Besend, kurš jāja pirmais, apstājās.

- Kas tad tas, velns parāvis?

Bigejs zirga mugurā piesojoja blakus un pielika pie acīm bi­nokli. Pārsimts jardu attālumā smilšainā klajumiņā bija sapulcē­jušies vairāki vīri. Visi bija nosmulējušies un nokvēpuši, it kā tik­ko izlīduši no iebrukušas pazemes ejas, un stāvēja ap dažiem netīriem un noplukušiem gūstekņiem. Varēja dzirdēja, kā tos ap­smej.

- Rādās, linča tiesa, - Besend noteica.

Bigejs cauri liektajiem stikliem uzmanīgi nopētīja gūstekņus un, sev par lielu pārsteigumu, vienā no dem pazina Keitu Merse- ru, zinātnieci, kura viņu apciemoja. Netālu no viņas stāvēja Vai­mens Fords, balsddams kādu ievainoto.

- Man tas nepadk, - Bigejs novilka un kāpa nost no zirga.

- Ko tu dari? Mums jālaižas prom.

Bigejs piesēja zirgu pie koka.

- Viņiem mūsu palīdzība var noderēt, Villij.

Villijs Besend smīnēdams nolēca no zirga muguras.

- O, to es saprotu!

Indiāņi zagās tuvāk cilvēku bariņam, patverdamies aiz klints- akmeņiem. Abi atradās nepilnu simts pēdu attālumā, tumsas ap­slēpti. Bigejs saskaitīja divdesmit četrus vīrus ar šaujamieročiem. Visi bija melnu ogļu putekļu klāti. Ellīgas sejas.

Forda seja asiņoja - izskatījās, ka viņš ir piekauts. Pārējos gūs­tekņus indiānis nepazina, taču, ieraugot laboratorijas virssvārčus, sprieda, ka arī viņi droši vien ir "Izabellas" zinātnieki. Fords bal­stīja kādu biedru, apmetis tā roku sev ap pleciem. Ievainotajam bija smags kājas lūzums. Pūlis lamāja un apspļaudīja gūstekņus, ņirgājās par tiem. Visbeidzot kāds vīrs iznāca priekšā un pacēla rokas, likdams pūlim apklust.

Bigejs gandrīz neticēja savām acīm. Sludinātājs Edijs no Blū- gepas misijas - taču viņš bija pārvērties. Mācītājs Edijs, kuru pa­zina viņš, bija ērmots, pusjucis neveiksminieks, kas izdāļāja ve­cas drēbes un bija palicis parādā sešdesmit dolāru. Bet šim Edijam piemita aukstasinīga valdonība, un pūlis tai pakļāvās.

Bigejs pieliecās un vēroja, Besenti piemetās turpat līdzās.