Ķeceris

13

EDIJS STĀVĒJA PIE TREILERA, turēdams rokā auksta ūdens glāzi, un vēroja sauli slīgstam aiz tālā apvāršņa. Lorenco nekur nemanīja - viņš bija nozudis apmēram pusdienlaikā, izgaisis tik­pat klusi kā ieradies, nepabeidzis uzdotos darbus. Uz galda mē­tājās nesašķiroti apģērba gabali, un smiltis ap baznīcu nebija sa­slaucītas. Edijs vērās apvārsnī, un viņā verda aizvainojums. Nevajadzēja ļauties, lai viņu pierunā pieņemt Lorenco darbā. Jau­neklis bija sēdējis cietumā par netīšu slepkavību - viņš bija vaļsir­dīgi atzinies otrās pakāpes slepkavībā, lai izvairītos no bargākas apsūdzības. Puisis dzērumā kādu bija nodūris kautiņa laikā Gelupā. Nosēdējis tikai pusotru gadu. Kādas vietējās ģimenes lūgts, Edijs bija piekritis pieņemt viņu darbā, lai palīdzētu izpil­dīt Lorenco priekšlaicīgās atbrīvošanas prasības.

Liela kļūda.

Edijs iemalkoja vēso ūdeni un pūlējās apvaldīt kvēlojošās dus­mas un aizvainojumu, kas bangoja viņā. Blūgepas tirgotājs vēl ne­bija piezvanījis, taču Edijs nešaubījās, ka tas notiks drīz. Tad būs nepieciešamie pierādījumi, un viņš varēs atbrīvoties no Lorenco uz visiem laikiem - indiānis nonāks aiz restēm, kur ir viņa īstā vieta. Pusotrs gads par slepkavību - nav brīnums, ka noziedzī­bas līmenis rezervātā bija tik mežonīgi augsts.

Edijs iedzēra vēl vienu malku un uz rietošās saules fona pār­steigts pamanīja izplūdušas cilvēka aprises uz ceļa; nācējs palē­nām tuvojās misijai. Viņš samiedza acis.

Lorenco.

Vīrietim nākot tuvāk, nedrošā gaita liecināja, ka indiānis ir pie­dzēries. Edijs sakrustoja rokas uz krūtīm un gaidīja. Sirds sitās aizvien straujāk gaidāmās smagās sarunas priekšnojautās. Šoreiz viņš neļaus, lai viņam staigā pa galvu.

Lorenco piegāja pie vārtiem, uz bridi atspiedās pret stabu un tad ienāca iekšā.

- Lorenco?

Navahs lēni pagrieza galvu. Acis bija asiņu pielijušas, muļķī­gās bizītes pa pusei atpinušās, galvas lakatiņš sašķiebies uz vie­nas auss. Viņš izskatījās šausmīgi, sagumis un saliecies, it kā uz pleciem būtu uzkrautas visas pasaules sāpes.

- Nāc, lūdzams, šurp. Gribu ar tevi drusku parunāt.

Lorenco tikai skatījās.

- Tu mani nedzirdi, Lorenco?

Indiānis pagriezās un slāja drēbju kaudzes virzienā.

Edijs ātri pieskrēja un nostājās Lorenco ceļā. Indiānis apstājās un pacēla galvu, ielūkodamies Edijam acīs. No viņa plūda sīva burbona dvaka.

- Lorenco, tu ļoti labi zini, ka alkoholisko dzērienu lietošana ir priekšlaicīgas atbrīvošanas noteikumu pārkāpums.

Lorenco blenza, neteikdams ne vārda.

- Un tu aizgāji, nepabeidzis darbu. Man tavam uzraugam po­licijā jāatskaitās, vai tu veic savu darbu pienācīgi, un es viņam nemelošu. Es nemelošu. Es tevi atlaižu no darba.

Lorenco nokāra galvu. Edijs uz brīdi to noturēja par nožēlas izpausmi, bet tad izdzirdēja vieglu krekšķi. Lorenco sasmalstīja kaklā krēpas un pārslidināja pāri lūpām. Tās noplakšķēja smiltīs Edijam pie kājām kā gluma austere.

Edijs juta sirdi dauzāmies. Viņš bija pārskaities līdz neprātam.

- Tu te nespļaudies, kad es ar tevi runāju, kundziņ! - viņš pa­cēla balsi.

Lorenco paspēra soli sāņus, mēģinādams paiet garām Edijam, taču mācītājs strauji nostājās viņam ceļā. - Tu mani dzirdi? Vai tu esi tā piedzēries, ka nedzirdi?

Indiānis stāvēja un nekustējās.

- Kur tu dabūji naudu alkoholam?

Lorenco pacēla roku un ļāva tai noslīgt gar sāniem.

- Es tev uzdevu jautājumu.

- Man viens vīrs bija parādā. - Balss bija aizsmakusi.

- Ak tā gan? Kurš?

- Nezinu viņa vārda.

- Tu nezini viņa vārda, - Edijs atkārtoja.

Lorenco vēlreiz kūtri mēģināja paiet garām, un Edijs atkal aiz­šķērsoja ceļu. Viņam drebēja rokas.

- Bet es, redz, zinu, kur tu dabūji naudu. Tu to nozagi. No ko­lektes.

- Nekā.

- Jā gan. Tu to nočiepi. Tur bija vairāk nekā piecdesmit dolāru.

- Nemuldi.

- Nerunā man pretī, Lorenco. Es redzēju, kā tu to paņēmi. - Meli paspruka, pirms viņš paguva apķerties. Taču tam nebija no­zīmes. Tikpat labi Edijs būtu viņu pieķēris nozieguma vietā - vai­nas apziņa indiānim bija rakstīta sejā.

Lorenco klusēja.

- Tie bija piecdesmit misijai ārkārtīgi nepieciešami dolāri. Taču tu nenozagi tos vienīgi misijai. Tu nenočiepi tos vienīgi man. Tu nozagi tos Tam Kungam.

Atbildes nebija.

- Ko, tavuprāt, par to teiks Kungs? Vai tu, Lorenco, padomāji par to, kad pievāci to naudu? Un, ja tava labā roka tevi apgrēci­na, tad nocērt to un met prom; jo tas tev labāk, ka viens no taviem locekļiem pazūd, nekā ja visa tava miesa nāk ellē.

Lorenco sparīgi apcirtās un devās pretējā virzienā, uz pilsētas pusi. Edijs piesteidzās klāt un satvēra indiāņa kreklu pie pleca. Lorenco izrāvās no tvēriena un turpināja iet. Piepeši viņš pagrie­zās uz treilera pusi.

- Kur tu sataisījies? - Edijs sauca. - Tur neej!

Lorenco iegāja treileri. Edijs metās viņam pakaļ un apstājās pie durvīm. Viņš vilcinājās ieiet, baidīdamies, ka indiānis var viņam uzklupt.

- Tu esi zaglis! - viņš sauca pa durvīm! - Nekas cits! Prasts zaglēns. Tūda) pat velcies ārā no manas mājas! Citādi izsaukšu policiju!

Virtuvē atskanēja šķindoņa, un pāri istabai aizlidoja sudrab­lietu atvilktne.

-Tu samaksāsi par postījumiem! Visu līdz pēdējam centam!

Atkal šķindoņa, atkal izkaisīti galda piederumi. Edijs izmisīgi alka ieiet treileri, taču viņu kavēja bailes. Labi vismaz, ka iedzē­rušais indiānis atradās virtuvē, nevis guļamistabā, kur bija Edija dators.

- Lasies ārā, žūpa! Atkritums tāds! Tu Jēzus acīs esi puteklis! Es visu izstāstīšu tavam policijas uzraugam, un tevi atkal ietupi­nās! Es tev to apzvēru!

Negaidot durvīs parādījās Lorenco ar garu maizes nazi rokā.

Edijs atkāpās un nokāpa no sliekšņa.

- Lorenco… Nē!

Lorenco nedroši stāvēja uz sliekšņa, vicinādams nazi un mieg­dams acis rietošās saules gaismā. Tālāk viņš negāja.

- Met nazi zemē, Lorenco. Met nost!

Viņš nolaida roku.

- Met nost tūlīt pat! - Edijs redzēja, ka Lorenco bald sažņaug­tie pirkstu kauliņi atslābst.

- Met nost, citādi Jēzus tevi sodīs!

Lorenco piepeši izspļāva dusmu pilnu gārdzienu.

- Es to tavu Jēzu piedrāžu šitā te!

Viņš saniknots enerģiski trieca nazi gaisā tā, ka gandrīz zau­dēja līdzsvaru.

Edijs attenterēja atpakaļ, šādi vārdi viņam bija kā spēriens pa pakrūti.

- Kā… tu… uzdrošinies… zaimot mūsu Pestītāju? Tu - slimais… Tu - ļaunais! Sātans tāds, tu degsi pekles liesmās! Tu… - Edija spal­gā balss histērijā aizžņaudzās.

Lorenco rīklē raisījās aizsmakuši, ķērcoši smiekli. Plati smai­dīdams, it kā izbaudīdams Edija šausmas, viņš pavēzēja nazi.

- Kā ta'. Taisni pakaļā piedrāžu.

- Tu degsi pekles ugunīs! - Edijs ieaurojās, juzdams drosmes uzplūdus. - Tu piesauksi Jēzu, lai slacina tavas izkaltušās lū­pas, bet Viņš tevī neklausīsies. Jo tu esi mēsls. Ne cilvēks, bet atkritums!

Lorenco atkal nospļāvās.

- Nūja!

- Pār tevi kritīs Dieva dusmas, piemini manus vārdus! Viņš tevi satrieks pīšļos un nolādēs tevi, zaimotāj. Tu zagi no Viņa, ne­tīrais indiāni, zagli!

Lorenco metās virsū, bet mācītājs bija maza auguma un ašs, un, kad nazis plašā, gausā vēzienā krita viņa virzienā, Edijs pa­spruka malā un ar abām rokām satvēra indiāņa apakšdelmu. Na- vahs cīnījās, mēģinādams pavērst nazi pret ienaidnieku, taču Edijs bija iekampies ar abām rokām spītīgi kā terjers, viņš grozīja un lauzīja indiāņa roku, pūlēdamies izkratīt nazi no tās tvēriena.

Lorenco iekunkstējās, piepūlē pūzdams, taču dzērumā pietrū­ka spēka. Roka piepeši tapa ļengana, bet Edijs neatlaidās.

- Met nost nazi!

Lorenco grīļīgi stāvēja. Manīdams, ka izdevība pati iekrīt ro­kās, Edijs ar plecu atgrūda Lorenco, kurš atklunkurēja uz sāniem, un paķēra nazi. Zaudējis pamatu zem kājām, Edijs krita atmugu­riski, un Lorenco gāzās viņam virsū. Tajā brīdī Edijs bija satvēris nazi aiz spala, un Lorenco uzkrita tam virsū. Nazis iztriecās cauri viņa sirdij. Edijs juta uz plaukstām uzšļācamies karstu asiņu strūklu, iekliegdamies palaida ieroci vaļā un izspraucās no indi­āņa apakšas. Nazis bija iedūries Lorenco krūtīs tieši virs sirds.

' -Nē!

Neticamā kārtā Lorenco vēl spēja pierausties kājās. No krūtīm rēgojās nazis. Attenterējis atpakaļ, viņš ar beidzamajiem spēkiem apvija plaukstas ap naža spalu. Indiānis bridi tā stāvēja, ar strauji zūdošajiem spēkiem pūlēdamies izraut to no krūtīm. Sejā neat­spoguļojās nekādas emocijas, acis jau bija stiklainas. Sasvēries uz priekšu, viņš smagi nokrita smiltīs, un kritiena spēks izdzina naža asmeni cauri ķermenim.

Edijs blenza, bez skaņas vārstīdams muti. Zem gulošā ķerme­ņa izplūda asins lāma, tā sūcās izkaltušajā, alkainajā zemē, at­stājot uz tās virsmas želejai līdzīgus plankumus.

Pirmā doma Edija prātā bija - es vairs negribu būt upuris.

***

KAD EDIJS PABEIDZA RAKT BEDRI, saule jau sen bija norie­tējusi, gaisā jautās dzestrums. Smiltis bija mīkstas un sausas, un viņš bija to izracis dziļu, gaužām dziļu.

Mācītājs mitējās rakt, viņš bija izmircis sviedros un drebēja no aukstuma. Viņš izkāpa no bedres, izvilka trepes un ar kāju iegrūda līķi bedrē. Mirušā augums noplakšķēja, atsizdamies pret bedres dibenu.

Edijs ar lāpstu sastūma bedrē asiņainās smiltis, kuras bija rū­pīgi izracis notikuma vietā - tur viņš bija racis dziļi, un vērīgajai acij nebija paslīdējis garām neviens ar asinīm notraipītais smilšu graudiņš. Pēc tam mācītājs novilka drēbes un sameta tās bedrē. Visbeidzot tām sekoja asiņainā ūdens spainis, kurā viņš bija no­skalojis rokas, kopā ar dvieli, kurā bija noslaucījies.

Mācītājs pilnīgi kails trīcēdams stāvēja pie tumšās bedres ma­las. Vai būtu jānoskaita lūgšana? Tomēr šis zaimotājs nebija pel­nījis tādu godu, un kāds labums no lūgšanas par cilvēku, kurš jau šajā pašā brīdī lokās un kauc elles krāsnīs? Edijs pats bija tei­cis, ka Dievs viņu satrieks pīšļos, un nepagāja ne piecpadsmit se­kundes, kad Dievs piepildīja mācītāja vārdus. Dievs bija vadījis zaimotāja roku pašam pret sevi. Edijs pats savām acīm bija ska­tījis šo brīnumu.

Strādādams kails, Edijs aizbēra bedri, lāpstu pēc lāpstas sviezdams tajā smiltis un darbodamies enerģiski, lai nenosaltu. Ap pusnakti viņš bija darbu pabeidzis un nogrāba apkārtni, lai noslēptu notikušā pēdas, nolika vietā instrumentus un iegāja trei­leri.

Tonakt, atlaizdamies gultā, mācītājs Edijs skaitīja lūgšanas tik dedzīgi kā vēl nekad savā mūžā un ieklausījās vējā, kas, kā ierasts šajā laikā, pieņēmās spēkā. Tas gaudoja, kratīja un purināja veco treileri, smiltis šņāca gar logiem. Edijs prātoja, ka līdz rītam pa­galms būs nopūsts tīrs, visas liecības par notikušo būs izdzēstas, un notikuma vietā klāsies gluda, tikko sanestu smilšu kārta.

Tas Kungs notīra zemi tīru man, jo Viņš piedod man un izskalo manu dvēseli tīru no grēka.

Edijs drebēdams gulēja tumsā ar uzvarētāja smaidu sejā.