Ķeceris

61

STENTONS LOKVUDS ATBĪDĪJA piedurkni, lai ieskatītos savā Rolex. Bez piecpadsmit minūtēm divi naktī. Prezidents bija pavē­lējis FIB ķīlnieku glābšanas vienībai doties ceļā pusnaktī, un pat­laban operācija ritēja pilnā sparā. Pirms dažām minūtēm vienība bija nolaidusies lidlaukā un pašlaik pārvietoja ekipējumu Hum- vee automašīnās, kas aizvedīs uz pusjūdzi attālo norobežoto zonu klints malā, tieši virs ieejas bunkurā.

Ovālajā kabinetā valdīja nervoza gaisotne. Prezidenta sekre­tāre Džina purināja no saspringtās raksdšanas nogurušo roku.

- Pirmais Humvee ir piekrauts, - FIB direktors, kurš komentēja notikumu gaitu, paziņoja prezidentam. - Joprojām neviens nav redzams. Kā jau mēs domājām, visi ir lejā, bunkurā.

- Un nav izdevies ar viņiem sazinādes?

- Nekādi. Sakari starp lidlauku un bunkuru ir pilnībā atslēgti.

Lokvuds paknosījās krēslā un raudzīja atrast kādu loģisku iz­skaidrojumu šiem notikumiem. Velti.

Atvērās Ārkārtas situāciju istabas durvis, ienāca Rodžers Mor­tons, turēdams rokā vairākas papīra lapas. Lokvuds sekoja viņam ar acīm. Šis cilvēks Lokvudam nekad nebija licies padkams, taču tagad viņš to necieta no galvas līdz kājām - gan raga brilles, gan nevainojamo uzvalku un kaklasaiti, kas izskatījās kā pielīmēta krekla priekšai. Mortons bija Vašingtonas manipulatora iemieso­jums. Šādu drūmu domu pārņemts, Lokvuds vēroja, kā Mortons un prezidents, sabāzuši galvas kopā, apspriežas un rūpīgi pēta vienu lapu. Viņi paaicināja Geldonu, un visi trīs labu brīdi lasīja.

Prezidents pacēla acis pret Lokvudu.

- Sten, nāc un apskaties!

Lokvuds piecēlās un piegāja klāt trijotnei. Prezidents pasnie­dza viņam e-pasta vēstules izdruku. Lokvuds sāka lasīt:

Mani draugi iekš Kristus…

- Tā ir izpladjusies visā internetā, - Mortons sāka runāt, pirms Lokvuds bija pabeidzis lasīt. - Burtiski visās malās.

Lokvuds pakradja galvu un nolika vēstuli uz galda.

- Nomācoši, ka Amerikā divdesmit pirmajā gadsimtā pastāv šāda viduslaiku domāšana.

Prezidents stingri lūkojās viņā.

- Vēstule nav dkai nomācoša, Sten. Tā aicina uz bruņotu uz­brukumu ASV valsts īpašumam.

- Prezidenta kungs, es personīgi izvairītos to uztvert nopietni. Vēstulē nav ne norādījumu, ne rīcības plāna, nav minēta ari tik­šanās vieta. Tā ir tukša muca, kas tālu skan. Tādi aicinājumi klīst dmeklī katru dienu. Padomājiet, cik cilvēku ir lasījuši grāmatu sē­riju "Atstāts uz Zemes", un viņi taču neiziet ielās ar visādiem uz­saukumiem.

Mortons pablenza viņā ar apvaldītu naidīgumu.

- Lokvud, šī vēstule ir publicēta desmidem tūkstošos interneta vietņu. Tā izplatās neprātīgā ātrumā. Mums tā jāuztver nopietni.

Prezidents izgrūda smagu nopūtu.

- Kaut nu es, Sten, varētu būt tāds optimists kā tu. Taču šī vēs­tule… un sprediķis pirms tam… - viņš nogrozīja galvu. - Jāgata­vojas ļaunākajam.

Geldons nokremšļojās.

- Cilvēki, kuri gaida pasaules galu, ir spējīgi uz neapdomīgu rīcību. Pat varētu ķerties pie vardarbīgiem līdzekļiem.

- Kristietībai taču it kā jābūt nevardarbīgai reliģijai, - Lokvuds iebilda.

- Mēs neaizskaram neviena reliģiskos uzskatus, Sten, - prezi­dents noskaldīja. - Mums visiem jāņem vērā, ka tas ir vārīgs temats un var viegli aizvainot kāda jūtas. - Viņš nometa papīra lapu uz galda un pagriezās pret Iekšzemes drošības departamenta direktoru. - Kur dislocēti tuvākie nacionālo gvardu spēki?

- Navahu nometnē Belmonā, Flagstafas ziemeļu nomalē.

- Cik tālu no Sarkanā galdkalna?

- Apmēram simt divdesmit piecas jūdzes.

- Mobilizējiet vienību un lieciet ar helikopteru lidot uz Sarka­no galdkalnu. Tie būs rezerves spēki.

- Klausos, ser. Diemžēl puse vienības atrodas ārzemēs, turklāt tās ekipējums un lidaparāti nav gluži piemēroti šādai operācijai.

- Cik ilgā laikā varētu sapulcināt vienību pilnā sastāvā?

- Mēs varam atgādāt ekipējumu un personālu no Fīniksas un Nellisas gaisa kara spēku bāzēm. Tas varētu aizņemt trīs līdz pie­cas stundas, ja krietni pacenšas.

- Piecas ir par ilgu. Dariet, ko varat, bet trīs stundu laikā tas ir jāpaspēj. Četros četrdesmit piecās helikopteriem jābūt gaisā.

- Četros četrdesmit piecās, - atkārtoja Iekšzemes drošības de­partamenta direktors. - Klausos, prezidenta kungs.

- Paklusām lieciet Arizonas pavalsts policijai divkāršot pat­ruļu skaitu un ziņot par katru neparastu kustību uz starpštatu šosejām un otršķirīgiem ceļiem ap navahu indiāņu rezervātu. Lai policija ir gatava īsā laikā uzstādīt posteņus un aizšķērsot ceļus.

- Klausos, prezidenta kungs.

Ierunājās Lokvuds:

- Pinjonā, kas atrodas tikai divdesmit jūdžu no Sarkanā gald­kalna, ir neliels navahu cilts policijas iecirknis.

- Lieliski. Lai policisti nosūta patruļu uz Sarkanā galdkalna ceļu un visu apskata.

- Labi, ser.

- Tas viss ir jāpaveic klusi. Ja sāksim trakot, labējā spārna kris­tieši mūs izspārdīs kā futbolbumbu, saukās mūs par antikristie- šiem, Jēzus nīdējiem, liberāliem bezdievjiem. Šādi cilvēki ir spējī­gi izspļaut visu, kas uz mēles.

Prezidents pārlaida skatienu telpai.

- Vai ir vēl kādi ieteikumi? Tādu nebija.

Viņš pagriezās pret Lokvudu.

- Ceru, ka tev taisnība. Lai Dievs nedod, ka uz Sarkano gald­kalnu patlaban dodas desmitiem tūkstoši pamuļķu.