Ķeceris

84

HAZĒLIUSS VEDA ZINĀTNIEKUS pa platiem maslvajā ogļu slāni izcirstiem tuneļiem. Fords gāja pēdējais. Viņš raudzījās tumsā un ieklausījās. Apšaude starp Vordlo un pūli bija beigu­sies, taču vajātāju kliedzienus varēja skaidri dzirdēt - tie bija metu­šies zinātniekiem pa pēdām.

Klausot Vordlo ieteikumam, viņi turējās kreisajā pusē, brīžiem nonākot strupceļā un kādā aklajā ejā, un tad bija spiesti griezties atpakaļ. Raktuves bija milzīgas, lielais bitumena ogļu slānis stie­pās trijos virzienos un šķita bezgalīgs. Slānī bija izcirsts līkloču tuneļu labirints, šur tur atstājot stāvam četrstūrainus ogļu stabus, un šāda sistēma veidoja neparedzamu, neiedomājamu telpu jeb kameru virteni un mudžekli. Zemē bija iestrādātas vagonešu sliedes, kas palikušas vēl no divdesmitā gadsimta piecdesmita­jiem gadiem. Vietumis mētājās sarūsējušas metāla vagonetes, pūstošas virves, salauzd motori un pamestu ogļu kaudzes. Zemā­kās vietās nācās laipot starp gļotaina ūdens lāmām.

Skrienot cauri tuneļiem, viņi dzirdēja "Izabellas" dobjos rēcienus, kas atgādināja nāvīgi ievainota zvēra pirmsnāves baurus. Ikreiz apstājies un ieklausījies, Fords dzirdēja arī vajātā­ju saklaigāšanos.

Pēc minūtēm divdesmit Hazēliuss atvēlēja īsu atpūtas brīdi. Visi sabruka uz miklās zemes, nelikdamies zinis par melnajiem, glumajiem ogļu dubļiem.

Keita notupās blakus Fordam, un viņš aplika tai roku ap ple­ciem.

- "Izabella" jebkurā brīdī var uziet gaisā, - Hazēliuss brīdi­nāja. - Nav zināms, kāds būs sprādziens - vai kā milzīga paras­ta bumba, vai kā neliela atombumba.

- Ak, ļēzus, - Iness nopūtās.

- Vēl nejaukāk ir tas, ka daži detektori ir pildīti ar šķidro ūdeņ­radi, tas ir ugunsnedrošs, - Hazēliuss turpināja. Vienā neitrīno detektorā ir piecdesmit tūkstoši galonu* perhloretilēna, otrā - simts tūkstoši galonu alkānu. Tie ir viegli uzliesmojoši. Paraugie- ties apkārt - raktuvēs palicis papilnam viegli degošu ogļu. Tik­līdz "Izabella" eksplodēs, viss kalns drīz būs vienās liesmās. Un to nekādi nevarēs apturēt.

Klusums.

- Sprādziens var arī sagraut raktuvju šahtas un ejas.

No tuneļiem atbalsojās vajātāju pūļa saceltā kakofonija, kurā ik pa brīdim ieskanējās kāds šāviena blīkšķis. Tā uz laiku nomāca "Izabellas" čerkstošo, drebelīgo, vibrējošo dūkoņu.

Fords saprata, ka pūlis pamazām tuvojas.

- Es mazliet atpalikšu un raidīšu viņu virzienā pa kādai lodei, - viņš pieteicās. - Lai patraucētu medības.

- Lieliski, - atsaucās Hazēliuss. - Tikai iztiksim bez slepkavo­šanas.

Viņi devās tālāk. Fords iegāja kādā sānu tunelī, izslēdza luk­turīti un vērīgi klausījās. Cauri alām šurp vēlās pūļa saceltais tracis.

Turēdams roku uz sienas, Fords taustījās pa tuneli, iegaumē­dams ceļu. Troksnis pamazām auga augumā, un drīz viņš tālu­mā varēja izšķirt tikko manāmus šaudīgus kabatas lukturīšu sta­rus. Viņš izņēma ieroci, notupās aiz ogļu staba un pavērsa to ieslīpi pret griestiem.

Gūstītāji nāca tuvāk. Fords nospieda mēlīti, citu aiz citas iz­šaudams trīs lodes no deviņu milimetru Parabellum revolvera, šā-

* 189 270,6 litri

vieni ierobežotajā telpā nodārdēja kā pērkona grāvieni. Edija orda atkāpās, mežonīgi šaudīdamies tumsā.

Pieliecies un ieskrējis tumšā ejā, Fords sataustīja tālāko sienu un, pie tās turēdamies, steigšus pagāja garām vēl divām ejām. Šurp nāca cita meklētāju grupiņa - acīmredzot vajātāji bija sada­lījušies bariņos. Šāvienu dēļ tā tagad virzījās piesardzīgāk. Viņš izšāva piecas reizes, lai kaut uz brīdi tos aizkavētu.

Atkāpdamies, taču neatraudams plaukstu no sienas, viņš sa­skaitīja trīs stabus, līdz atļāvās ieslēgt lukturīti. Fords skrēja vieg­lā riksī, mazliet pieliecies, cerēdams drīz panākt biedrus. Taču skriedams viņš izdzirdēja dīvainu troksni, kas atgādināja skaļu kāsu, un apstājās. "Izabellas" rūkšana pēkšņi mainīja tonalitāti, vienā mirklī spalgi iespiedzās, līdz pārvērtās ausis plosošā kau­cienā. Baismīgais rēciens kļuva aizvien skaļāks un skaļāks, kal­nu satricināja kreščendo. Aptvēris, kas tūlīt notiks, Fords nome­tās uz zemes.

Rēciens pārgāja zemestrīcē - zeme iedrebējās. Atskanēja vis­aptverošs blaukšķis, cauri raktuvēm izbrāzās pārspiediena vilnis, kas cilvēku pacēla kā lapu un ietrieca ogļu stabā. Pērkona dār­dam aizplūstot tālāk alās, tam pa pēdām traucās spēcīgs vējš, kaukdams kā sirēna. Fords sarāvās ogļu staba aizvējā un pielie­ca galvu. Garām lidoja ogļu gabaliņi un akmeņi.

Tad viņš apvēlās un pacēla acis. Tuneļa griesti sprēgāja un plaisāja, bira javas atlūzas un ogļu krikumi. Viņš pielēca kājās un metās skriešus, mēģinādams aizbēgt no brūkošā tuneļa, kas rēkdams tuvojās.