Ķeceris

66

STĀVĒDAMS BĀZES KLAJUMA malā ar Douku pie sāniem, Edijs vēroja plūstam šurp transportu. Stundas laikā Renesceļu bija mērojuši vairāki simti spēkratu - vispirms krosa motocikli, kvadricikli un džipi, tad pikapi, šosejas motocikli, apvidus auto un citas mašīnas. Jaunatnācēji atnesa ziņas par radītiem šķēršļiem un kavēkļiem. Uz četrdesmitās starpštatu šosejas, astoņdesmit de­vītā ceļa cauri Pelēkajam kalnam un simt sešdesmit devītā ceļa pie Kauspringsas policija bija uzstādījusi posteņus un nelaida ne­vienu cauri, taču dcīgie bija atraduši izeju un braukuši pa rezer­vāta zemes ceļu labirintu.

Transporta līdzekļi bija novietoti, kur pagadās Renesceļa galā, taču Edijs sprieda, ka tam nav nozīmes. Tāpat neviens vairs ne­brauks ar tiem mājās. Viņi dosies mājās - augšup, pretī Dievam.

Brīžam jaunatnācēju masas šķita anarhijas pārņemtas - bija dzirdamas skaļas balsis un zīdaiņu raudas, daži bija iedzēruši, pat salietojušies narkotikas. Taču agrīnie atbraucēji sveica un or­ganizēja jauniņos ar lūgšanām, Bībeles pantiem un Dieva Vārdu. Vismaz tūkstoš dievlūdzēju pulcējās klajumā kalniņa pakājē, gai­dīdami turpmākās norādes. Daudziem rokās bija Bībeles un kru­cifiksi. Daži nesa šaujamieročus, cid bija paķēruši pirmo, kas ga­dījies pa rokai, sākot no dzelzs pannām un virtuves dunčiem līdz veseriem, cirvjiem, mačetēm un dārza krūmu cērpamajiem sirp­jiem. Zēni dižojās ar lingām, gaisa šautenēm un beisbola nūjām. Daži bija atveduši rācijas, kuras Edijs pievāca un izdalīja neliela­jai grupiņai, kuru bija izvēlējis par komandieriem, paturēdams vienu arī sev.

Ediju pārsteidza tas, cik daudz bērnu bija paņemts līdzi; netrūka pat zīdaiņu. Bērni Armagedonā? Taču, ja tā labi padomā, tas ir loģiski. Šī bija pastardiena. Viņi visi pacelsies debesis kopā.

- Ei! - Douks iebaksdja Edijam. - Kruķu autiņš.

Edijs ar skatienu sekoja viņa rokai. Satiksmes plūsmā bija re­dzams policijas patruļauto, kas, bākugunīm zibsnījot, sprīdi pa sprīdim virzījās augšup pa Renesceļu.

Viņš pagriezās pret savu jauno draudzi. Pūlis te uzplūda, te atplūda. Balsis murmināja un čaukstēja kā lietus. Kabatas luktu­rīšu stari mirgoja. Viņš dzirdēja klinkšķam metālu - tur pielādēja pistoles un bises. Kāds vīrs no sausu pinjonu zariem gatavoja lāpas un izdalīja pārējiem. Lejā valdīja neparasta kārtība.

- Es pūlos izdomāt, ko lai viņiem saku, - Edijs bilda.

- Runājot ar kruķiem, jābūt uzmanīgam, - Douks piekodināja.

- Nē, es domāju savu sprediķi Tā Kunga armijai, pirms dosi­mies ceļā, - Edijs paskaidroja.

-Jā, bet ko iesāksim ar kruķi? - Douks vaicāja. - Autiņš tikai viens, bet tam ir rācija. Var sanākt ziepes.

Edijs vēroja mirgojošās ugunis, brīnīdamies, ka dažas priekšā braucošās mašīnas platākos ceļa posmos pabrauca malā, lai pa­laistu patruļauto garām. Vecie paradumi - paklausība valstij un tās varai - neiznīkst. Tāds varētu būt viņa sprediķa temats - ta­gad un turpmāk viņiem jāklausa dkai Dievam.

- Viņš brauc augšup pa Renesceļu, - Douks norādīja.

Drīz galdkalna virsmu sasniedza sirēnas kaukoņa, sākumā tik tikko saklausāma, bet pēc laika tā kļuva skaļāka. Kūsājošais pū­lis sabiezēja, izpletās viņam priekšā un gaidīja rīkojumus. Dau­dzi skaitīja lūgšanas, un viņu vārdi lidoja augšup nakts gaisā. Vairāki stāvēja aplīšos, sadevušies rokās un noliekuši galvu. Šur tur bija dzirdama dziedāšana. Tas Edijam atgādināja - šādu viņš iztēlojās pūli, kas noklausījās Kalna sprediķi. Pareizi! Tieši ar to viņš sāks savu sprediķi. Svētīgi miera nesēji, jo tie tiks saukti par

Dieva bērniem. Nē, tas nebija labs sākums sprediķim. Vajadzēs kaut ko sparīgāku. Vai zemei un jūrai! Jo velns nonācis pie jums lielās dus­mās, zinādams, ka tam maz laika atlicis. Antikrists. Lūk, kas būs viņa sprediķa galvenais temats. Antikrists. Daži vārdi, un viņš vedis savu armiju kaujā.

Reneceļa galā parādījās policijas patruļauto. Citu automašīnu ieskauts, tas nonāca uz šosejas un, nobraucis dažus simtus jardu, apstājās ceļa malā. Edijs pamanīja uz durvīm navahu nācijas cilts policijas emblēmu. Prožektors uz jumta apmeta loku, un auto dur­vis atvērās. Izkāpa gara auguma indiānis, navahu policists. Pat stāvēdams simts jardu attālumā, Edijs redzēja, ka tas ir Bia.

Policistu nekavējoties apleca ļaudis. Cik varēja saprast, stāvot kalnā, bija aizsācies strīds.

- Ko tagad iesāksim, sludinātāj Ras? - sauca ticīgie.

- Nogaidīsim! - Edijs atbildēja dobjā, stingrā balsī, kas tik ļoti atšķīrās no viņa parastās balss, ka mācītājs nebija pārliecināts, vai to ir teicis viņš. - Dievs mums rādīs ceļu.