Ķeceris

4

BUKERS KROLIJS ATZVĒLĀS savā Grundlich priekšnieka krēslā un nopētīja piecus vīriešus, kas bija sasēdušies ap Āfrikas rožkoka konferenču galdu. Savas garās un auglīgās lobēšanas karjeras laikā Krolijs bija nācis pie slēdziena, ka vīru, vismaz vairākumā gadījumu, tomēr var vērtēt pēc cepures. Viņš apskatīja pretī sēdošo vīrieti ar nejēdzīgo vārdu Delberts Jazijs, nopētīja tā ūdeņainās acis un skumjo seju, veikalā pirkto gatavo uzvalku, sudrabaini tirkīzzilo, vismaz pusmārciņu smago bikšu siksnas sprādzi un kovboju zābakus, kuriem, pēc visa spriežot, vairākas reizes mainītas zoles. īsi sakot, ar Jaziju varēs tikt galā. Viņš bija lauķis, pāķis, kovbojs, kas sadomājis tēlot indiāni un sazin kā attapies tā saucamās Navahu nācijas padomes priekšsēdētāja amatā. Iepriekšējā darbavieta - skola, apkopējs. Būs jāieskaidro Jazijam, ka Vašingtonā pieņemts iepriekš sarunāt tikšanos. Nevar tā nokrist no zila gaisa - īpaši jau svētdienas rītā.

Vīrieši, kas sēdēja abpus Jazijam, bija tā saucamās cilts pado­mes locekļi. Viens izskatījās pēc īsta indiāņa, tam bija krellīšu vir­tene ap galvu, garie mati saņemti mezglā, mugurā indiāņu stila zamša krekls ar sudraba pogām un tirkīza kaklarota ap kaklu. Diviem mugurā bija ]CPenney uzvalki. Piektais vīrietis, kuram bija aizdomīgi gaiša ādas krāsa, dižojās Armani uzvalkā. No šā gan būs jāpiesargās.

- Tā! - Krolijs izsaucās. - Priecājos tikties ar jauno Navahu nācijas padomes vadītāju. Nezināju, ka esat ieradies Vašingtonā. Apsveicu ar ievēlēšanu! To pašu saku ari jums, cilts padomes lo­cekļiem. Laipni lūgti!

- Mēs priecājāmies ierasties, mister Krolij, - klusā, neizteiksmī­gā balsī ierunājās Jazijs.

- Lūdzu, uzrunājiet mani par Bukiju!

Jazijs piešķieba galvu, taču nepiedāvāja sevi saukt vārdā. Nav brīnums, Krolijs nodomāja. Kurš tad grib, lai viņu sauc par Delbertu?

- Varbūt kāds vēlas kaut ko iedzert? Kafiju? Tēju? Pellegrino?

Visi pasūtīja kafiju. Krolijs nospieda zvana pogu, izrīkoja sek­retāri, un pēc dažām minūtēm viņa padotā ienāca kabinetā, stum­dama ratiņus, uz kuriem bija izvietota sudraba tējkanna, saldā krējuma trauciņš, cukurtrauks un tasītes. Krolijs noskurinādamies vēroja, kā Jazija kafijas melnajās dzīlēs pazūd cukura kristāliņi - kopā piecas tējkarotes.

- Man personīgi allaž sagādājis prieku sastrādāties ar Navahu nācijas padomi, - Krolijs turpināja. - "Izabella" kuru katru bridi tiks iedarbināta, un tas nudien ir atzīmēšanas vērts. Mēs augstu vērtējam mūsu attiecības ar navahu cilts ļaudīm un izsakām cerī­bu, ka mūsu sadarbība turpināsies vēl ilgi.

Draudzīgi smaidīdams, viņš atgāzās krēslā un gaidīja.

- Navahu nācija jums pateicas, mister Krolij.

Galvas mājieni un piekrītoša murmināšana.

- Mēs esam pateicīgi par jūsu paveikto, - Jazijs turpināja. - Navahu nācija ir ārkārtīgi apmierināta par iespēju sniegt tādu nozīmīgu ieguldījumu Amerikas zinātnē.

Viņš runāja lēni, viegli uzsvērdams vārdus, it kā būtu iepriekš izmēģinājis šo tekstu, un Krolijam pakrūtē sažņaudzās salts mezgls. Vai tikai šie nav sadomājuši apcirpt viņa honorārus? Nu, mēģināt viņi var - šiem acīmredzot nebija ne jausmas, ar ko te darīšana. Atradusies smilšmērkaķu varza.

- Jūs esat lieliski pastrādājis, panākdams, ka "Izabellu" ierīko uz mūsu zemes un spēdams panākt godīgu vienošanos ar valsti, - Jazijs turpināja, pacēlis miegaino skatienu pret Kroliju, taču iz­vairīdamies no acu kontakta. - Jūs paveicāt visu, kā bijāt solījis.

Tas mūsu attiecību vēsturē ar Vašingtonu ir kaut kas jauns. Jūs turējāt savus solījumus.

Vai tāds bijis šā brauciena mērķis?

- Pateicos, priekšsēdētāja kungs, jūs esat ļoti laipns. Mani jūsu uzslavas priecē. Mēs no tiesas turam savus solījumus. Esmu spiests atzīt, ka šajā projektā nudien bija smagi jāstrādā. Ja vien ļauts sevi nedaudz pacildināt, tas bija viens no grūtākajiem lobē- šanas projektiem, kādu esmu uzņēmies. Taču mēs spējām to iz­dabūt cauri, vai ne? - Krolija seja atplauka smaidā.

-Jā. Mēs ceram, ka saņemtais honorārs pietiekamā mērā kom­pensēja jūsu smago darbu.

- Patiesībā projekts izrādījās krietni dārgāks, nekā bija cerēts. Mans grāmatvedis jau vairākas nedēļas staigā nikns kā pūķis. Taču ne jau katru dienu mēs varam palīdzēt Amerikas zinātnei un vienlaikus sagādāt darba vietas un iespējas navahu nācijai.

- Un te mēs nonākam pie mūsu apciemojuma mērķa.

Krolijs iemalkoja no krūzītes.

- Jauki. Priecāšos to dzirdēt.

- Tā kā viss ir pabeigts un "Izabella" iedarbināta, mēs nere­dzam vajadzību turpmāk izmantot jūsu pakalpojumus. Kad ok­tobri beigsies mūsu līgums ar Crawley and Stratham, mēs to vairs neatjaunosim.

Jazijs to pateica tik sausi, tik bezkaislīgi, ka Krolijs tikai pēc brīža aptvēra saņemto triecienu, tomēr arī tad smaids viņa sejā neizdzisa.

- Ak tad tā, - viņš novilka. - Tā nav nekāda patīkamā ziņa. Vai esam kaut ko izdarījuši nepareizi? Vai varbūt kaut kas pali­cis nepaveikts?

- Tā nav. Bet es jau teicu - projekts ir pabeigts. Jums vairs ne­kas nav jālobē.

Krolijs dziļi ievilka elpu un nolika krūzīti uz galda.

- Mani neizbrīna tāds domu gājiens - galu galā Vindouroka ir tālu no Vašingtonas. - Viņš paliecās uz priekšu un iečukstējās: - Es jums ko pastāstīšu, priekšsēdētāja kungs, šajā pilsētā nekas nekad nav pabeigts. "Izabella" nedarbojas, kā nākas. Keistrītā* ir

* Keistrītā - iela Vašingtonā, kas daudzo tur izvietoto lobistu firmu dēļ kļuvusi par lobēšanas simbolu.

izplatīts kāds sens teiciens: "Nesaki hop, pirms neesi pārlēcis pāri grāvim." Mūsu ienaidnieki - jūsu ienaidnieki - nav metuši plinti krūmos. Daudziem kongresmeņiem tā vien niez rokas projektam apgriezt galvu. Tādi tikumi valda Vašingtonā - nekas netiek aiz­mirsts, nekas netiek piedots. Kaut vai rit kāds var nākt klajā ar likumprojektu, kas apcirps "Izabellas" budžetu. Tikpat labi var piedāvāt pārskatīt īres maksājumus. Mister Jazij, jums Vašingto­nā ir nepieciešams draugs. Un es esmu tas draugs. Es esmu cil­vēks, kurš tur solījumus. Ja gaidīsiet, līdz sliktās ziņas nonāk Vin- dourokā, tad būs par vēlu.

Viņš vēroja sarunu biedru sejas, taču tajās neatspoguļojās ne­kādas emocijas.

- Es no sirds iesaku pagarināt līgumu vismaz uz pusgadu, lai būtu kaut vai kāds nodrošinājums.

Šis Jazijs bija izrādījies neizdibināms kā tāds sasodīts ķīnie­tis. Krolijs vēlējās, kaut būtu iespēja sadarboties ar iepriekšējo priekšsēdētāju, kuram garšoja vāji izcepti steiki un sausi martīni un patika sievietes ar spilgtu lūpukrāsu. Žēl, ka to idiņu pieķēra, saimniekojot cilts krājkasītē.

Jazijs visbeidzot ierunājās:

- Mums ir daudz neatliekamu vajadzību, mister Krolij - sko­las, darbavietas, slimnīcas, atpūtas un izklaides vietas jaunatnei. Tikai seši procenti mūsu ceļu ir asfaltēti.

Krolijs nemitējās smaidīt, it kā atrastos televīzijas kameru priekšā. Nepateicīgie mērgļi. Šie sataisījušies ievākt sešus miljo­nus gadā līdz pat pastardienai, un viņam no tā neatlēks ne kri­patiņa. Taču vienā ziņā vašingtonietis nebija melojis - šis lobēša­nas uzdevums no sākta gala bijis viens ellīgs pasākums.

- Ja patiešām mēs būsim pateikuši hop, pirms pārlēcām pāri, - Jazijs turpināja runāt tajā pašā lēnīgajā, miegainajā balsi, - mēs atkal izmantosim jūsu pakalpojumus.

- Mister Jazij, mēs esam sīka lobēšanas firma, kurā strādāju tikai es un mans darījumu partneris. Mums ir tikai daži klienti, un uz brīvajām vietām ir garš gaidīšanas saraksts. Ja jūs atteik­sieties no mūsu pakalpojumiem, jūsu vietu nekavējoties ieņems citi. Ja kaut kas atgadīsies un jums atkal ievajadzēsies izmantot mūsu pakalpojumus, tad…

- Mēs atļausimies riskēt, - Jazijs noteica tik sausā balsi, kas Kroliju izprovocēja.

- Es gribētu ieteikt - nudien, es no sirds iesaku - pagarināt lī­gumu vismaz uz sešiem mēnešiem. Mēs pat varētu vienoties, ka šajā laikā maksājat pusi līdzšinējā honorāra. Tad jums vismaz ne­būtu jāzaudē vieta mūsu klientu sarakstā.

Cilts vadonis stingri paraudzījās uz Kroliju.

-Jūs saņēmāt bagātīgu kompensāciju. Piecpadsmit miljoni do­lāru ir pamatīga summa. Pārlūkojot jūsu iesniegto apmaksājamo stundu un izdevumu sarakstu, gluži neviļus rodas daži jautāju­mi. Taču pašreiz tas nav apspriežams - jūs paveicāt uzdoto, un mēs par to esam pateicīgi. Pie tā ari paliksim.

Jazijs piecēlās, un viņa paraugam sekoja pārējie.

- Jūs taču neatteiksieties papusdienot kopā, mister Jazij! Es, protams, maksāju par visu. Tepat pie Keistrītas nesen atvērts pa­sakains franču virtuves restorāns Le Zinc, kas pieder manam ve­cam korporācijas biedram. Tur prot iemaisīt vidēji stipru sauso martīni un gatavo lielisku piparu steiku.

Viņš nepazina nevienu indiāni, kas spētu noraidīt piedāvāju­mu iedzert uz cita rēķina.

- Tencinu, taču mums Vašingtonā ir daudz darba, tāpēc mēs jūsu piedāvājumam nevaram atlicināt laiku.

Krolijs neticēja savām acīm. Viņi patiešām dzirās pagriezties un aiziet.

Viņš piecēlās un ļengani paspieda aizejošajiem apmeklētājiem roku. Kad tie bija prom, Krolijs ar visu augumu atspiedās pret ka­bineta lielajām rožkoka durvīm. Viņu plosīja kaismīgas dusmas. Ne iepriekšēja brīdinājuma, ne vēstuļu, ne tālruņa zvana, pat ne iepriekšējas vizītes. Viņi vienkārši ienāca, uzteica darbu un izgā­ja - pilnīga izčakarēšana! Un vēl lika manīt, ka viņš šos apkrā­pis! Pēc četru gadu darba un piecpadsmit miljoniem dolāru ho­norāros viņš bija sagādājis šiem vistiņu, kas dēj zelta oliņas, un ko šie pretī? Noskalpēja viņu un pameta klijāniem. Tā Keistrītā nerīkojas, nudien. Te par draugiem rūpējas.

Viņš izslējās taisns. Bukers Hemlins Krolijs nekad negāzās pēc pirmā belziena. Viņš pretosies - un prātā palēnām dzima kāds plāns. Viņš iegāja savā kabinetā, aizslēdza durvis un no rakstām­

galda apakšējās atvilktnes izcēla tālruni. Tas bija fiksēto sakaru tālrunis, reģistrēts uz krietni padzīvojušas pusjukušas dāmas vārda, kas mitinājās veco ļaužu namā tepat aiz stūra, un sarunas tika apmaksātas ar kredītkarti, par kuras esamību sieviete pat ne­nojauta. Viņš reti pa to zvanīja.

Krolijs nospieda podziņu, bet tad sastinga - īsu brīdi acu priekšā pazibēja atmiņas par to, kā un kāpēc viņš jaunībā bija ieradies Vašingtonā, pārpilns iecerēm un cerībām. Kuņģi sagrāba nelabums. Taču jau nākamajā mirklī dusmas uzvirmoja no jauna. Viņš neļausies galvenajam nāves grēkam Vašingtonā - vājumam.

Krolijs nospieda pārējos taustiņus, sastādot numuru.

- Vai es varētu runāt ar mācītāju Donu Speitsu?

Saruna bija īsa un jauka, un tās laiks bija izvēlēts nevainoja­mi. Viņš nospieda atvienošanas pogu, juzdams uzbangojam uz­varošu jūsmu par savu attapību. Pēc mēneša tie mežoņi, prēriju jātnieki, kas seglus nav redzējuši, ielīdīs kabinetā un lūgsies, lai ņem viņus atpakaļ, piedāvājot divtik lielu honorāru.

Miklās, gumijai līdzīgās lūpas apmierinājumā un gaidās no­trīsēja.