Ķeceris

2

BIJA AIZRITĒJUŠAS PIECAS STUNDAS un izdzertas tikpat krūzes sliktas kafijas. Dolbijs stāvēja pie liela plakanā ekrāna. Tas bija tumšs - vielas un antivielas protonu kūļi vēl nebija savirzīti klāt viens otram. Kamēr palielināja jaudu un atdzesēja "Izabel­las" supravadītāju elektromagnētus, lai varētu novadīt nepiecie­šamos ārkārtīgi lielos strāvas apjomus, pagāja vesela mūžība. Pēc tam diezgan ilgu laiku prasīja stara spožuma palielināšana ik pa pieciem procentiem, staru fokusēšana un pielāgošana, suprava­dītāju magnētu pārbaude un dažādu pārbaudes programmu iz­pilde pirms jaudas palielināšanas par kārtējiem pieciem procen­tiem.

- Jauda - deviņdesmit procentu, - Dolbijs skanīgi pavēstīja.

- Kristus vārdā, nolāpīts! - kaut kur aiz muguras iesaucās Vol­konskis un ieblieza Sunbeam kafijas automātam tā, ka tas nogra­bēja kā Dzelzs Malkascirtējs. - Jau tukšs!

Dolbijs apspieda smaidu. Šo divu nedēļu laika, kamēr viņi at­radās šajā plakankalnē, Volkonskis bija izrādījies īsts prātvēders. Sakumpis, noskrandis eiropietis ar gariem, taukainiem matiem, ieplīsušu tenisa kreklu un plānu bārdas skrandiņu pie zoda. Pui­sis drīzāk atgādināja narkomānu, nevis ģeniālu programminže- nieri. Taču tā izskatījās daudzi šā amata pārstāvji.

Pulkstenis turpināja vienmērīgi tikšķēt klusumā.

- Kūļi savirzīti un nostādīti, - paziņoja Reja Čena. - Spožums četrpadsmit triljoni elektronvoltu.

- "Izabella" darbojas labi, - Volkonskis piebilda.

- Mums visas sistēmas funkcionē, - atsaucās Cečīni, daļiņu fiziķis.

- Drošība, mister Vord lo?

No apsardzes posteņa atsaucās vecākais izlūkdienesta virs­nieks Vordlo:

- Tikai kaktusi un koijoti, ser!

- Lieliski, - teica Hazēliuss. - Ir laiks.

Viņš ieturēja teatrālu pauzi.

- Ken, salaid kūļus kopā!

Dolbijs manīja sirdi salecamies. Ar saviem zirnekļa kājām lī­dzīgajiem pirkstiem viņš noglauda sviras un pieregulēja tās liegi kā pianists. Pēc tam viņš, klikšķinot pa klaviatūru, ievadīja vai­rākas komandas.

- Nodibināts kontakts!

Lielie, plakanie ekrāni visriņķī piepeši atdzīvojās, gaisā ievirmojās dziedoša sanoņa, kas šķita plūstam no visām pusēm, bet tās avots nebija nosakāms.

- Kas tad tas? - Mersera satraukta jautāja.

- Triljons daļiņu, kas traucas cauri detektoriem, rada zināmu vibrāciju, - norādīja Dolbijs.

- Ak kungs, izklausās kā monolīts filmā "2001".

Volkonskis ieūjinājās kā pērtiķis. Neviens nelikās to dzirdam.

Uz vidējā paneļa parādījās attēls - vizualizētājs. Dolbijs kā ap­burts blenza tajā. Tas izskatījās pēc milzīga zieda - no punkta pašā vidū izpletās mirguļojošas, krāsainas švīkas, kas locījās un šaudījās, it kā pūlēdamās izrauties no ekrāna. Viņš stāvēja un kā apburts nespēja atraut acis no šā žilbinošā skaistuma.

- Kontakts nodibināts veiksmīgi, - bilda Reja Čena. - Stari no­stādīti un pieregulēti. Dieviņ tētīt, ideāls stāvoklis.

Atskanēja ovācijas, šur tur kāds aplaudēja.

- Dāmas un kungi, esiet sveicināti Jaunās pasaules krastos, - ierunājās Hazēliuss un norādīja uz vizualizētāju. - Jūs savā priek­šā redzat enerģijas blīvumu, kāds Visumā nav novērots kopš Lie­lā sprādziena. - Viņš pagriezās pret Dolbiju. - Ken, lūdzu, palie­lini jaudu ik pa procentam līdz deviņdesmit deviņiem procentiem.

Ēteriskā sīkoņa kļuva mazliet skaļāka, kad Dolbijs ķērās pie klaviatūras.

- Deviņdesmit seši, - viņš pavēstīja.

- Spožums - septiņpadsmit, komats, četri triljoni elektronvoltu, - ziņoja Čena.

- Deviņdesmit septiņi… Deviņdesmit astoņi…

Vienība iegrima saspringtā klusumā, ko pārtrauca vienīgi zu- mēšana, kas piepildīja pazemes galveno telpu; sajūta bija tāda, it kā kalns visapkārt būtu sācis dziedāt.

- Stari ir fokusēti, - Čena sacīja. - Spožums - divdesmit divi triljoni elektronvoltu.

- Deviņdesmit deviņi.

"Izabellas" sīkšana kļuva spalgāka, tīrāka.

- Vienu mirkli! - iesaucās Volkonskis, salīcis pār superdatora darbstaciju. - "Izabella" ir… lēna.

Dolbijs apcirtās.

- Iekārtai nav nekādas vainas. Noteikti kārtējā kļūme program­matūrā.

- Programmatūrā nav problēmu, - Volkonskis atcirta.

- Iespējams, vajadzētu apstāties, - Mersera ierosināja. - Vai ir kāda liecība par miniatūru melno caurumu rašanos?

- Nav, - Čena attrauca. - Nav nekādās Houkinga radiācijas pēdas.

- Deviņdesmit deviņi, komats, pieci, - Dolbijs sacīja.

- Redzu lādētu daļiņu plūsmu, divdesmit divi, komats, sep­tiņi triljoni elektronvoltu, - Čena norādīja.

- Kāda tipa? - taujāja Hazēliuss.

- Rezonanse nav zināma. Paskatieties paši.

Abpus ziedam uz vidējā ekrāna bija izveidojušās sarkanas daivas, kas atgādināja traka klauna ausis.

- Grūti izkliedējama, - sprieda Hazēliuss. - Varbūt gluoni. Tās var būt Kalucas-Kleina gravitonu pēdas.

- Nu nē! - Čena nepiekrita. - šādā spožumā tas nav iespē­jams.

- Deviņdesmit deviņi, komats, seši.

- Gregorij, es uzskatu, ka mums jāaptur jaudas palielināšana, - Mersera iejaucās. - Pārāk daudz notiek vienlaikus.

- Tas, ka mēs novērojam nepazīstamas rezonanses, ir tikai da­biski, - ierunājās Hazēliuss. Viņa balss nebija skaļāka par citām, taču nez kāpēc bija dzirdama vislabāk. - Mēs esam ielauzušies nezināmā teritorijā.

- Deviņdesmit deviņi, komats, septiņi, - Dolbijs skaļi uzsau­ca. Paša radītajai iekārtai viņš uzticējās pilnībā. Viņš varētu tās jaudu palielināt līdz simts procentiem un vēl vairāk, ja nepiecie­šams. No domas, ka šajā pašā brīdī "Izabellas" elektrības patē­riņš ir ceturtā daļa no Hūvera dambja elektrostacijas saražotā daudzuma viņam pārskrēja līksmas tirpas. Tāpēc iekārtu darbi­nāja nakts vidū, kad elektrību apkaimē patērēja vismazāk.

- Deviņdesmit deviņi, komats, astoņi.

- Šeit ir kāda vērienīga nezināma mijiedarbība, - neatlaidās Mersera.

- Kas par lietu, maita! - Volkonskis uzbrēca datoram.

- Es jums saku, mēs bakstām pirkstu Kalucas-Kleina telpā, - apgalvoja Čena. - Neiedomājami!

Uz lielā, plakanā ekrāna vienlaikus ar ziedu parādījās arī snie- dziņam līdzīga ņirba.

- "Izabella" uzvedas dīvaini, - sprieda Volkonskis.

- Kā tā? - Hazēliuss taujāja no sava posteņa komandtiltiņa vidu.

- Kaut kas neiet, kā nākas.

Dolbijs pārgrieza acis. Volkonskis bija tīrā sodība. - Manā pa­neli visas sistēmas darbojas.

Volkonskis drudžaini klabināja taustiņus, tad izlamājās krie­viski un uzplāja ar plaukstu pa monitora augšu.

- Gregorij, vai tiešām nevajadzētu samazināt jaudu? - Merse­ra neatkāpās no savas prasības.

- Vēl vienu minūti, - Hazēliuss neatlaidās.

- Deviņdesmit deviņi, komats, deviņi, - Dolbijs nolasīja. Pēdē­jo piecu minūšu laikā telpā bija pagaisusi parastā miegainība un valdīja ellīgs saspringums. Tikai Dolbijs palika mierīgs.

- Es piekrītu Keitai, - Volkonskis ierunājās. - Man nepatikt, kā "Izabella" uzvedas. Sāksim izslēgšanas procedūru.

- Es uzņemos pilnu atbildību, - pieteicās Hazēliuss. - Viss ir normas robežās. Droši vien nelaime tāda, ka datu plūsma - des­mit terabitu sekundē - sāk spraukties rīklē.

- Rīklē? Ko nozīmē - spraukties rīklē?

- Jauda - simts procentu, - sacīja Dolbijs, viņa rimtajā balsī ieskanējās neslēpts apmierinājums.

- Stara spožums - divdesmit septiņi, komats, viens astoņi divi astoņi triljoni elektronvoltu.

Datoru monitorus pildīja ņirba. Dziedošā dūkoņa skanēja visā telpā kā balss no viņpasaules. Zieds vizualizētajā locījās un ple­tās. Tā vidū parādījās melns punktiņš - kā sprauga.

- Oho! - iesaucās Čena. - Zūd visi nulles koordinātas dati!

Zieds mirguļoja. Tam cauri šāvās tumšas švīkas.

- Vājprāts! - Čena nerimās. - Es nejokoju! Dati izgaist!

- Nav iespējams, - Volkonskis iebilda. - Dati neizgaist. Izgaist daļiņas.

- Liecies mierā! Daļiņas nevar izgaist.

- Es nejokoju! Daļiņas izgaist.

- Kāda programmatūras kļūme? - Hazēliuss jautāja.

- Nav programmatūras kļūmes! - Volkonskis skaļi atcirta. - Aparatūras kļūme!

- Ej dillēs, - Dolbijs noburkšķēja.

- Gregorij, "Izabella", iespējams, plēš nost membrānu, - Mer­sera norādīja. - Es nudien domāju, ka tūlīt pat jāsamazina jauda.

Melnais punktiņš auga, izpletās un sāka nomākt attēlu uz ek­rāna. Gar tā malām mežonīgi mirguļoja spilgtas krāsas.

- Kaut kādi ārprātīgi skaitļi! - Čena iesaucās. - Tieši pie nulles koordinātas sākusies spēcīga telpas un laika deformācija. Kaut kas līdzīgs singularitātei. Man liekas, mēs radām melno caurumu.

- Tas nav iespējams, - iejaucās Alans Edelšteins, projekta ma­temātiķis, paceldams galvu telpas stūrī, kur visu šo laiku stāvēja, noliecies pār darbstaciju. - Nav nekādu Houkinga radiācijas pa­zīmju.

- Es zvēru pie Dieva! - Čena skaļi, iecirtīgi atmeta. - Mēs iz­raujam caurumu telpā un laikā!

Ekrānā, kurā bija redzams programmas kods reālā laikā, sim­boli un cipari šaudījās kā ātrvilciens. Uz lielā ekrāna mirguļojošais zieds bija pazudis, tā vietā melnēja tukšums. Pēkšņi šajā tuk­šumā kaut kas sakustējās - rēgaini kā sikspārnis. Dolbijs izbrī­nīts blenza tajā.

- Nolādēts, Gregorij, samazini jaudu! - Mersera sauca.

- "Izabella" neļauj ievadīt datus! - Volkonskis auroja. - Es zaudēju pamata programmu!

- Turieties vēl kādu brīdi, lai varam noskaidrot, kas īsti no­tiek, - Hazēliuss lūdza.

- Nav! "Izabellas" nav! - iesaucās krievs, pasvieda rokas gai­sā un atzvēlās krēslā ar riebuma pilnu izteiksmi kalsnajā sejā.

- Man uz paneļa viss notiek, - Dolbijs aizrādīja. - Nav šaubu, ka mums gadījusies apjomīga programmatūras avārija.

Viņš pievērsās vizualizētajam. Tukšumā veidojās kāds attēls, tik dīvains un skaists, ka viņš iesākumā pat īsti to nepiefiksēja. Zinātnieks pavērās apkārt, taču izrādījās, ka pārējie bija iegrimu­ši katrs savā datorā un uz ekrānu neskatījās.

- Klau, atvainojiet! Vai kāds saprot, kas redzams ekrānā? - Dolbijs taujāja.

Neviens neatbildēja. Neviens nepacēla acis. Visi drudžaini ro­sījās. Aparāts uzņēma dīvainu dziedošu noti.

- Es esmu tikai inženieris, - Dolbijs ierunājās. - Varbūt kāds no jums, teorijas ģēnijiem, zinās, kas tas īsti ir? Alan, vai tas ir… normāli?

Alans Edelšteins izklaidīgi pacēla galvu no darbstacijas. - Kādi nejauši radīti dati.

- Kā tie var būt nejauši? Tiem ir noteikts apveids!

- Dators nobrucis. Tie var būt tikai nejauši dati, nekas cits.

- Man neliekas, ka tas varētu būt kas nejaušs. - Dolbijs uzma­nīgi lūkojās ekrānā. - Tas kustas. Es zvēru, tur kaut kas ir. Tas izskatās gandrīz vai dzīvs, it kā pūlētos izrauties. Gregorij, tu re­dzi?

Hazēliuss pacēla galvu, paskatījās uz vizualizētāju un sastin­ga. Sejā uzplauka pārsteigums. Viņš pagriezās.

- Reja? Kas vizualizētajā īsti notiek?

- Nav ne jausmas. No detektoriem saņemu vienmērīgu sakarī­gu datu plūsmu. Spriežot pēc tā, "Izabella" nemaz nav nobrukusi.

- Kā tu izskaidrotu to, kas redzams ekrānā?

Čena pacēla galvu un iepleta acis. - Johaidī! Neko nesaprotu.

- Tas kustas, - Dolbijs rādīja. - It kā celtos augšup.

Detektori iedziedājās, un visu telpu piepildīja to spalgā sīk­šana.

- Rej, tie ir atkritumdati, - Edelšteins neatlaidās. - Dators ir nobrucis - tas nevar būt nekas īsts.

- Es nemaz neesmu tik pārliecināts, ka tie ir atkritumdati, - Hazēliuss attrauca, cieši raugoties ekrānā. - Maikl, kādas ir ta­vas domas?

Daļiņu fiziķis kā nohipnotizēts blenza ekrānā. - Pilnīgi nesa­protami. Neviena krāsa, neviens apveids neatbilst daļiņu enerģi­jām, lādiņiem un grupām. Tas pat nav radiāli nocentrēts nulles koordinātā; tas izskatās pēc savāda, magnētiski saistīta plazmas mākoņa.

- Es jums saku, - Dolbijs atkārtoja, - tas kustas, tas tiecas ārā. Tas ir kā… Ak, kungs, kas tas īsti ir?

Viņš aizžmiedza acis, cenzdamies atgaiņāt noguruma izraisī­to smeldzi. Varbūt viņam tikai rādās. Atvēris acis, viņš tomēr ieraudzīja to pašu - un tas pletās aizvien platāks.

- Slēdziet ārā! Nekavējoties slēdziet "Izabellu" ārā! - Mersera sauca.

Piepeši ekrāns pildījās ar ņirbu un izdzisa, palikdams pilnīgi melns.

- Velns parāvis! - Čena kliedza, mežonīgi klabinādama taus­tiņus. - Man zūd jebkāda pieeja.

Ekrāna vidū nesteidzīgi iegaismojās viens vārds. Zinātnieki klusējot to vēroja. Pat Volkonskis, kurš vel pirmīt satraukumā bija pacēlis balsi, aprāvās pusvārdā. Neviens nekustējās.

Volkonskis iesmējās saspringtus, spiedzīgus smieklus, tie ska­nēja histēriski un izmisīgi.

Dolbijā spēji uzvirmoja dusmas. - Kuces dēls tāds, tu to izda­rīji?!

Volkonskis papurināja galvu, sašūpodams taukainās pinkas.

- Tev tas šķiet smieklīgi? - Dolbijs noprasīja un, rokas dūrēs sažmiedzis, cēlās no krēsla. - Tu uzlauz četrdesmit miljardus vēr­tu eksperimentu un tagad ņirdz mums sejā?

- Es nekur nav ielauzies, - Volkonskis atbrēca, noslaucīdams lūpas. - Tu aizver muti.

Dolbijs pagriezās pret zinātnieku grupiņu. - Kurš to izdarīja? Kurš sačakarēja "Izabellu"?

Viņš pievērsās vizualizētajam un skaļi nolasīja tur redzamo vārdu - izspļāva to nevaldāmās dusmās

sveicieni

Dolbijs atkal pagriezās pret pārējiem. - Es nositīšu to mērgli, kas to izdarījis.