Ķeceris

15

AGRI OTRDIENAS RĪTĀ VĒL PIRMS BROKASTĪM Fords sē­dēja savā namiņā pie virtuves galda un blenza uz dosjē kaudzi. Protams, augsts IQ vien nepasargātu cilvēkus no dzīves likstām, taču šiem ļautiņiem, pēc visa spriežot, ticis vairāk nekā vidusmē­ram - te bija gan grūtas bērnības, gan disfunkcionālas ģimenes, gan seksuālās identitātes krīzes, milzu nepatikšanas personiska­jā dzīvē, pat daži bankroti. Tibodo jau kopš divdesmit gadu vecu­ma regulāri apmeklējusi psihoterapeitu - viņai bijuši diagnosti­cēti robežpersonības traucējumi, par ko Fords jau iepriekš bija lasījis. Cečīni pusaudža gados bija sapinies ar kādu reliģisku sek­tu. Edelšteins bija mocījies ar depresijas lēkmēm. Sentvinsents ir izbijis alkoholiķis. Vorldo pārcietis pēc traumatisko stresu pēc tam, kad Torabora kalnu alā Afganistānā bija redzējis, kā lādiņš sašķaida galvu vienības komandierim. Trīsdesmit četrus gadus vecā Korkorana bija divreiz precējusies un izšķīrusies. Inesam fik­sēti aizrādījumi par intīmiem sakariem ar pacientēm.

Tikai Rejas Cenas pagātni nešķita aptumšojam nekādas nelai­mes - viņa bija no pirmās paaudzes ķīniešu ģimenēm, kas apme­tās Amerikā, un viņas vecākiem piederēja restorāns. Arī Dolbijs likās visumā normāls cilvēks, ja nu vienīgi fakts, ka viņš izau­dzis Votsā, vienā no baisākajiem Dienvidlosandželosas rajoniem, un viņa brālis, kuram bandu apšaudes laikā trāpījusi nomaldīju­sies lode, bija piekalts ratiņkrēslam.

Keitas dosjē pavēstīja visvairāk. Viņš to izlasīja ar slimīgu aiz­rautību, tomēr juzdamies vainīgs. Keitas tēvs neilgi pēc viņu iz­šķiršanās bija izdarījis pašnāvību - neveiksmes darījumos bija pa­mudinājušas viņu nošauties. Māti drīz sākušas vajāt veselības likstas, un septiņdesmit gadu vecumā, kad sieviete vairs nepazi­na pati savu meitu, viņu ievietoja veco ļaužu namā. Pēc mātes nā­ves ieraksti aprāvās uz diviem gadiem - Keita bija nomaksājusi sava Teksasas dzīvokļa īri divus gadus uz priekšu un pazudusi, bet pēc šā laika sprīža atkal atgriezusies. Fakts, ka ne FIB, ne CIP nebija varējuši noskaidrot, kur viņa bijusi un ar ko nodarbojusies, uz Fordu atstāja milzīgu iespaidu. Sieviete bija atteikusies atbil­dēt uz iestāžu jautājumiem pat tad, kad viņai piedraudēts neiz­sniegt drošības atļauju, kas nepieciešama, lai kļūtu par projekta "Izabella" direktora asistenti. Taču bija iejaucies Hazēliuss, un šāda soļa iemesls nebija grūti nojaušams - abu starpā bija nodi­binājušās attiecības. Tiesa, to pamatā drīzāk gan bija draudzība, nevis siltas jūtas, un abi pēc laika draudzīgi izšķīrās.

Viņš nokrāva mapes malā. Fordam derdzās šāda ielaušanās privātajā dzīvē, varas iestāžu īstenotā pilsoņu izsekošana, kuras rezultād atspoguļojās dosjē materiālos. Viņš brīnījās, kā varējis to visu paciest, ilgus gadus strādādams CIP Laikam gan klosterī pa­vadītais laiks viņu bija mainījis vairāk, nekā viņš pats domāja.

Fords izķeksēja no kaudzītes Hazēliusa dosjē un atvēra to. Viņš bija iepriekš to aši pārskatījis un tagad vēlējās izlasīt rūpīgāk. Ziņas bija sakārtotas hronoloģiskā secībā, un Fords lasīja visu pēc kārtas, lai labāk iztēlotos šā cilvēka dzīves ritumu. Hazēliuss nāca no pārsteidzoši ikdienišķas vides - viņš bija vienīgais bērns kār­tīgā skandināvu izcelsmes Minesotas vidusšķiras ģimenē, tēvs bijis veikalnieks, māte - mājsaimniece. Tie bija šķīsti, garlaicīgi, dievbijīgi ļautiņi. Neiedomājami, ka tāda vide spējusi radit šādu pārdabisku ģēniju. Hazēliuss ātri bija apliecinājis sevi kā īstu brī­numbērnu - septiņpadsmit gadu vecumā ar izcilību absolvējis Džonsa Hopkinsa universitāti Baltimorā, divdesmit gadu vecu­mā Kalifornijas Tehnoloģiju institūtā ieguvis doktora grādu, div­desmit sešu gadu vecumā kļuvis par pilntiesīgu Kolumbijas uni­versitātes profesoru un trīsdesmit gadu vecumā saņēmis Nobela prēmiju.

Acīm redzama ģenialitāte, taču citā ziņā grūti izprotams cilvēks - viņš nebija tipisks šaurpierains zinātnieks. Kolumbijas universi­tātes studenti dievināja viņa sauso humoru, rotaļīgo temperamen­tu un pārsteidzošo noslēpumainību. Krodziņā 110. ielā viņš spēlēja klavieres bugi-vugi un straiddžeza grupā Quarksters, pul­cēdams apbrīnotājus no universitātes pēdējiem kursiem. Viņš veda studentus uz striptīzbāriem. Viņš izstrādāja "dīvainas pie­vilkšanās" teoriju akciju tirgū un rauša miljonus, līdz pārdeva šo sistēmu kādam drošības fondam.

Ieguvis Nobela prēmiju par darbu kvantu sasaistes jomā, Ha­zēliuss drīz tika saukts par fizikas superzvaigznes Ričarda Fein- mana mantinieku. Viņš sarakstījis ne mazāk kā trīsdesmit teorē­tisku publikāciju par kvantu teoriju nepilnīgumu, satricinot šīs zinātnes nozari līdz pašiem pamatiem. Pierādījis Laplasa trešo pieņēmumu, viņš ieguva Fīldsa medaļu matemātikā un kļuva par vienīgo cilvēku, kas saņēmis gan Nobela prēmiju, gan Fīldsa balvu. Trofeju sarakstam viņš drīz piepulcināja Pulicera balvu par savu dzejoļu grāmatu - tie bija savdabīgi, skaisti dzejoļi, kuros ekspresīva valoda jaucās ar matemātiskiem vienādojumiem un zi­nātniskām teorēmām. Hazēliuss bija nodibinājis glābšanas pro­grammu Indijā ar mērķi sniegt medicīnisku palīdzību meitenēm reģionos, kur ierasts ļaut slimām meitenēm nomirt. Programmā bija iekļauta ari neuzkrītoša, tomēr neatlaidīga apmācība ar no­lūku mainīt sabiedrības attieksmi pret meitenēm. Viņš bija ziedo­jis miljoniem dolāru kustībai, kas mēģināja darīt galu sieviešu ģenitāliju kropļošanas tradīcijai Āfrikā. Viņš bija patentējis - For­dam tas šķita komiski - humānāku un iedarbīgāku peļu slazdu.

Hazēliuss bieži rēgojās Washington Post sestajā lappusē, kur bija iemūžināts, biedrojamies ar bagātajiem un slavenajiem, ģēr­bies sev ierastajā septiņdesmito gadu stila uzvalkā ar platajiem žaketes atlokiem un milzīgu kaklasaiti. Viņš pats plātījās, ka pērk tos Pestīšanas armijas bodītēs un nemaksā vairāk par pieciem do­lāriem. Viņš laiku pa laikam tika aicināts uz Deivida Letermana sarunu šovu, kur allaž nāca klajā ar politiski nekorektiem pazi­ņojumiem, pats tos dēvēdams par "nepatīkamām patiesībām", un daiļrunīgi klāstīja savus utopiskos projektus un plānus.

Trīsdesmit divu gadu vecumā Hazēliuss visus apstulbināja, apprecēdams supermodeli un bijušo Playboy meiteni Astrīdu Gundu, desmit gadus jaunāku sievied, kas bija leģendāra ar savu jautro dabu un pilnīgi tukšo galvu. Viņa kopā ar viru ieradās visur, pat uz sarunu šovu televīzijā, kur Hazēliuss dievinādams vērās jaunajā sievā, kamēr tā jautri čaloja par saviem baltajiem un pūkainajiem politiskajiem uzskatiem un reiz diskusijā par vienpadsmitā septembra notikumiem paziņoja: "Nu, kāpēc de cil­vēki nevar sadzīvot, ko?" To atcerējās ilgi.

Jau ar to būtu gana. Taču tolaik Hazēliuss pamanījās izmest tādu frāzi, kas laikabiedros izraisīja svelošu sašutumu - līdzīgi kā pēc bītlu apgalvojuma, ka viņi ir populārāki par Jēzu. Repor­tieris pajautāja fiziķim, kāpēc viņš apprecējis sievieti ar "tik zemu intelektuālo līmeni". Hazēliuss par to bija aizsvilies ne pa jokam.

- Ko tad, jūsuprāt, man vajadzēja precēt? - viņš uzbrēca žur­nālistam. - Intelektuālajā ziņā man nav līdzinieku. Astrīda vis­maz spēj mīlēt, un to nevar vis apgalvot par jums, pārējiem debi- lajiem cilvēciņiem.

Planētas gudrākais cilvēks bija nozākājis visus pārējos sugas- brāļus par debiliķiem. Skandāls bija neaptverams. Washington Post virsraksts nākamajā dienā bija kļuvis par klasiku:

HAZĒLIUSS PASAULEI: JŪS VISI ESAT DEBILI

Radio sarunu šovu vadītāji - tautvaldības aizstāvji - un viņu klausītāji uzkurināja sevī paštaisnu niknumu. Hazēliusu aprēja no visām Amerikas kancelēm un tribīnēm, lika pie kauna staba kā pretamerikāniski, andreliģiski, nepatriotiski noskaņotu mizan- tropu, kas pieder pie visnicināmākās sugas - Austrumkrastā mī­tošajiem elitārajiem valdošo aprindu pārstāvjiem, kas pastāvīgi sūc šeriju un dzīvo savās gaisa pilīs.

Fords pastūma papīrus sāņus un ielēja vēl vienu kafijas tasi. Pagaidām dosjē materiāli neatbilda viņa priekšstatam par Hazē­liusu, kurš, pēc Forda novērojumiem, izsvēra katru teikto vārdu un šeit darbojās samierinātāja, diplomāta un vienības vadoņa amatā. Viņš no šā cilvēka vēl ne reizi nebija dzirdējis nevienu po­litiski iekrāsotu izteikumu.

Pirms dažiem gadiem Hazēliuss bija piedzīvojis traģēdiju. Iespējams, tā viņā bija izraisījusi šīs pārmaiņas. Fords ātri pārskatīja mapes saturu, kamēr atrada.

Pirms desmit gadiem, kad Hazēliusam bija trīsdesmit seši gadi, Astrīda bija pēkšņi nomirusi no asinsizplūduma smadze­nēs. Sievas nāve Hazēliusu pilnībā satrieca. Viņš vairākus gadus bija nodzīvojis savrupi - gluži kā Hovards Hjūzs. Bet tad pēkšņi fiziķis parādījās atklātībā ar ieceri par projektu "Izabella". Viņš nudien bija citāds - vairs neapmeklēja sarunu šovus, nemētājās ar apvainojošiem paziņojumiem, utopiskiem plāniem un bezjē­dzīgiem mērķiem. Viņš izvairījās no augstākās sabiedrības un ne­glītajiem uzvalkiem. Gregorijs Norts Hazēliuss bija kļuvis pie­audzis.

Likdams lietā savas neparastās spējas, pacietību un taktu, Ha­zēliuss bīdīja projektu "Izabella", iegūdams sabiedrotos zinātnes aprindās, piesaistīdams lielos fondus un lencot varas pārstāvjus. Viņš nepalaida garām nevienu izdevību atgādināt amerikāņiem, ka Savienotās Valstis kodolfizikas izpētes jomā ir palikušas tālu iepakaļ eiropiešiem. Viņš daudzināja, ka ar "Izabellas" palīdzī­bu varētu rast lētu risinājumu pasaules enerģijas vajadzībām, tur­klāt amerikāņu rokās ir visi patenti un tehnoloģiskās prasmes. Bruņojies ar šādiem argumentiem, viņš sasniedza neiespējamo - budžeta deficīta laikos manīgi izdabūja no Kongresa četrdesmit miljardus dolāru lielu finansējumu.

Pēc visa spriežot, viņš ir augsti izkopis pārliecināšanas māku, nemanāmi darbojas aizkulisēs, tomēr vienlaikus nebaidās riskēt, ja vien ir visu pienācīgi aplēsis. Lūk, šādu Hazēliusu Fords bija iepazinis projekta laikā.

"Izabella" bija Hazēliusa iecere, viņa izauklēts lolojums. Viņš bija apbraukājis visu valsti un pats personīgi izveidojis darbinie­ku grupu no izcilākajām fiziķu, inženieru un programmētāju ap­rindām. Viss bija noritējis kā pa diedziņu. Līdz šim.

Fords aizvēra mapi un iegrima apcerē. Viņam joprojām šķita, ka nav izdevies nolobīt visas kārtas no šā cilvēka, atklājot tā īsto būtību. Ģēnijs, ārišķīgs tēlotājs, mūziķis, utopists un sapņotājs, uzticīgs vīrs, uzpūtīgs, elitārs zinātnieks, lielisks fiziķis, pacietīgs lobists. Kurš no tiem patiesībā bija viņš? Vai arī aiz visām šīm maskām ēnās slēpās īstais cilvēks, kurš ar tām visām manipulēja?

Daļēji Hazēliusa dzīve bija samērā līdzīga Forda dzīvei. Abi bija zaudējuši sievas baismīgos negadījumos. Līdz ar sievas bo­jāeju uzsprāga arī visa Forda pierastā pasaule, atstājot viņu krās­matās un gruvešos. Turpretim Hazēliuss pēc līdzīga zaudējuma bija rīkojies pavisam pretēji - sievas nāve šķita viņu nostādām uz pareizā ceļa dzīvē. Fords bija zaudējis dzīves jēgu, Hazēliuss to bija atradis.

Vīrietis aizdomājās, kāds izskatītos viņa paša dosjē. Par tā pa­stāvēšanu nebija šaubu - nedz arī par to, ka Lokvuds to izlasījis, tāpat kā viņš patlaban lasa citu dosjē. Kā tas izskatītos? Bērns no elitāras ģimenes, Čoutas pamatskola, Hārvarda universitāte, Ma- sačūsetsas Tehnoloģiju institūts, CIP, laulība. Un tad - sprādziens.

Kas pēc sprādziena? Klosteris. Un visbeidzot Advanced Secu- rity and Intelligence, Inc., viņa jaundibinātās izmeklēšanas firmas nosaukums. Piepeši Fordam tas šķita pretenciozs. Vai tad kādu ar to varēja apmuļķot? Viņš bija nodibinājis uzņēmumu pirms čet­riem mēnešiem un šajā laikā saņēmis vienu uzdevumu. Nenolie­dzami, visai iekārojams norīkojums, taču viņš bija izvēlēts speci­fisku iemeslu dēļ. Un savā CV viņš to iekļaut nedrīkstēja.

Fords ieskatījās pulkstenī - brokasds jau sākušās, bet viņš te šķiež laiku, apcerēdams dzīvi un žēlodams sevi.

Iegrūdis dosjē portfelī, viņš to aizslēdza un devās uz ēdamzā­li. Saule bija nupat paslējusies virs sarkanajām klintīm, un cauri papeļu lapām lauzās zeltaini stari. Lapas mirdzēja kā zaļas un dzeltenas stikla lauskas.

Ēdamzālē virmoja sdpra kanēļmaizīšu un bekona smarža. Ha­zēliuss sēdēja savā pierastajā vietā galda galā, iegrimis sarunā ar Inešu. Otrā galda galā Keita blakus Vordlo lēja sev kafiju.

Sievied ieraugot, Fordam sažņaudzās kuņģis.

Viņš piemetās uz pēdējā brīvā krēsla līdzās Hazēliusam un uzkrāva uz šķīvja olu kulteni un bekonu.

- Labrīt, - Hazēliuss sasveicinājās. - Vai labi gulējāt?

- Labāk nekā jebkad.

Bija ieradušies visi, neredzēja vienīgi Volkonski.

- Tā, kur tad Pīters? - Fords uzdrošinājās apjautāties. - Viņa auto piebraucamajā ceļā nebija.

Sarunas pamazām apsīka.

- Doktors Volkonskis, šķiet, mūs ir atstājis, - atbildēja Vordlo.

- Atstājis? Kā tā?

Kādu bridi visi cieta klusu, līdz Iness nedabīgi skaļā balsī ieru­nājās:

- Būdams šīs grupiņas psihologs, es, domājams, varētu jūs ap­gaismot. Nepārkāpdams profesionālo klusēšanas zvērestu, es, vis­ticamāk, varu droši un bez iebildumiem apgalvot, ka Pīters šeit nejutās labi. Viņam bija grūti pielāgoties noslēgtajiem dzīves ap­stākļiem un stresa pilnajam darba grafikam. Viņš ilgojās pēc sie­vas un bērniem, kas dzīvo Brukheivenā. Nav brīnums, ka viņš no­lēmis ņemt kājas par pleciem.

- Jūs minējāt, ka viņš, šķiet, ir aizbraucis.

Hazēliuss atbildēja bez kavēšanās.

- Mašīnas nav, pazudis arī viņa koferis un lielākā daļa drēbju. Tāpēc mums radās tāds pieņēmums.

- Vai viņš nevienam neko nav teicis?

- Jūs šķietat uztraukts, Vaimen? - Hazēliuss bilda, zīmīgi viņā vērdamies.

Fords aprima. Viņš bija mazliet aizrāvies, un tas nebija paslī­dējis garām tik vērīgam cilvēkam kā Hazēliuss.

- Ne gluži uztraukts, - Fords izlaboja. - Drīzāk izbrīnīts.

- Diemžēl es jau labu brīdi gaidīju šādu pavērsienu, - Hazēli­uss atzina. - Pīters šādai dzīvei nebija radīts. Esmu pārliecināts, ka, aizbraucis mājās, viņš dos par sevi ziņu. Labi, Vaimen, pa­stāstiet, kā jums vakar veicās ar Bigeja apciemojumu.

Visi pievērsās Fordam un klausījās.

- Bigejs ir nikns. Viņš par projektu "Izabella" ir sagatavojis pa­matīgu sūdzību sarakstu.

- Piemēram?

- Teiksim tā - daudzi dotie solījumi nav izpildīti.

- Mēs nevienam neko neesam solījuši, - brīnījās Hazēliuss.

- Kā rādās, Enerģētikas departaments ir solījis sagādāt darba­vietas un ekonomiskos labumus.

Hazēliuss riebumā pakratīja galvu.

- Pār Enerģētikas departamentu man nav teikšanas. Vai jums vismaz izdevās atrunāt viņu no protesta jājiena?

-Nē.

Hazēliuss sarauca pieri.

- Ceru, ka varēsiet panākt, lai tas nenotiktu.

- Varbūt labāk ļausim, lai tas nodek.

- Vaimen, pat visniecīgākās nepatikšanas var izskanēt ziņās pa visu valsti, - Hazēliuss aizrādīja. - Šāda publicitāte mums pat­laban nav vajadzīga.

Fords stingri lūkojās Hazēliusā.

- Jūs esat ierakušies šeit, galdkalnā, izstrādājat slepenu pro­jektu valsts uzdevumā un izvairāties no jebkādas saskarsmes ar vietējiem iedzīvotājiem. Pilnīgi dabiski, ka tas raisa nevalodas un aizdomas. Ko gan citu jūs gaidījāt?

Tas izskanēja asāk, nekā bija paredzēts. Zinātnieki blenza uz Fordu tā, it kā viņš būtu nolādējis mācītāju. Taču, kad Hazēliuss atslāba, arī telpā valdošais saspringums izplēnēja.

- Labs ir, pieņemsim, ka šāds pārmetums ir pelnīts. Ja godī­gi, tad godīgi. Iespējams, mēs tiešām šo jautājumu neesam no­kārtojuši, kā pienāktos. Tad nu tā… Kāds ir mūsu nākamais gā­jiens?

- Es došos draudzīgi aprunāties ar vietējās navahu kopienas prezidentu Blūgepā un pamēģināšu saorganizēt tikšanos ar pil­sētiņas iedzīvotājiem. Tajā piedalīsieties arī jūs.

- Ja vien varēšu atlicināt laiku.

- Baidos, jums nāksies to atlicināt.

Hazēliuss pavēcināja ar roku.

- Kad pienāks laiks, tad domāsim.

- Un es gribētu šodien ņemt līdzi kādu zinātnieku.

- Vai jums padomā kāds konkrēti?

- Keita Mersera.

Hazēliuss paraudzījās apkārt.

- Keita? Tev šodien nekas nav darāms, vai ne?

Keitai piesarka vaigi.

- Esmu aizņemta.

- Ja Keitai nav laika, es varu braukt, - piedāvājās Melisa Kor­korana, smaidot atmezdama matus. - Es ar lielāko prieku kaut uz dažām stundām notišos no šā nolāpītā galdkalna.

Fords žigli paskatījās vispirms uz Keitu, tad uz Korkoranu. Vi­ņam trūka drosmes paskaidrot, ka nebūtu vēlams ierasdes Blūge­pā ar sešas pēdas garu, zilacainu, gaišmatainu seksbumbu. Kei­tas tumšie mati un daļēji aziādskie vaibsti vismaz padarīja viņu daudzmaz līdzīgu indiāņiem.

- Vai tev nudien ir tik daudz darba, Keita? - Hazēliuss apvai­cājās. - Tu apliecināji, ka jaunās melnā cauruma aplēses ir gan­drīz pabeigtas. Šis uzdevums ir svarīgs, un tu taču esi direktora asistente.

Keita veltīja Korkoranai neizdibināmu skadenu. Korkorana at­bildēja ar saltu sejas izteiksmi.

- Droši vien varu pabeigt aprēķinus vēlāk, - Keita piekāpās.

- Lieliski, - Fords sacīja. - Pēc stundas piebraukšu pie tavas mājiņas džipu.

Viņš devās uz durvīm, savādā kārtā juzdamies pacilāts.

Ejot garām Korkoranai, Keita pagriezās un iesānis pavīpsnāja.

- Nākamreiz, - viņa solīja.