Ķeceris

64

DIVOS NAKTĪ MĀCĪTĀJS DONS SPEITSS sēdēja savā birojā aiz Sudraba katedrāles. Pirms dažām stundām viņš bija piezva­nījis Čārlzam un sekretārei uz mājām un licis ierasties, lai atbil­dētu uz tālruņu zvaniem un e-pasta vēstulēm. Viņam priekšā uz rakstāmgalda bija nokrautas e-pasta vēstules, kuras Čārlzs bija paguvis izdrukāt, pirms pasta serveris atteicās darboties. Otrajā kaudzītē bija tālruņa zvanu transkripcijas. Birojā aiz sienas ne­mitīgi zvanīja tālrunis.

Speitss mēģināja aptvert šo notikumu būdskumu.

Pie durvīm viegli pieklauvēja, ienāca sekretāre ar tikko uzvā­rītu kafiju un novietoja uz galda tasīd un porcelāna šķīvīti ar ma- kadēmijas riekstu cepumu.

- Es negribu cepumu.

- Labi, mācītāja kungs.

-Vairs neatbildi uz tālruņu zvaniem. Nocel klausuli.

- Labi, mācītāja kungs.

Šķīvītis ar cepumu pazuda reizē ar sekretāri. Speitss īgni vēroja sievied aizejam - viņas mati nebija tik kupli un spoži kā parasti, kleita bija saburzīta, un bez kosmētikas kārtas bija labi redzams viņas prastums un noplukums. Speitsa zvans droši vien bija izcē­lis viņu no gultas, taču sievietei tik un tā vajadzētu pacensties.

Kad durvis aizvērās, viņš atslēdza atvilktni, izņēma degvīna pudeli, ielēja mazliet no tās savā kafijā un no jauna pievērsās da­toram. Arī viņa interneta vietne milzīgās pārslodzes dēļ bija at­teikusies darboties, un tā vien šķita, ka viss internets palicis lē­nīgs. Viņš gausi izskatīja zināmākās kristīgās vietnes. Dažas lielākās un debesbraukšanai veldtās arī nedarbojās. Citas vilkās tik lēni kā sīrups Aļaskā. Edija vēstule bija radījusi pārsteidzošu jezgu. Dažas krisdgās tērzētavas, kas vēl darbojās, bija pārpildī­tas ar histēriskiem ļautiņiem. Daudzi solījās tūlīt pat atsaukdes aicinājumam.

Lai arī telpā bija vēsi, Speitss bija noplūdis sviedriem, un ap­kaklīte kairināja kaklu. Edija vēstule, kuru Speitss bija izlasījis rei­zes divdesmit, viņu biedēja. Tā saturēja pamudinājumu veikt var­darbīgu uzbrukumu ASV valsts struktūrai, un vēstulē bija minēts Speitsa vārds. Skaidrs, ka visu vainu uzvels viņam. No otras pu­ses, Speitss sprieda, ka šāda vispārēja kristīgās varas un kristie­šu taisno dusmu izpausme nāktu par labu. Pārāk ilgi kristieši paši savā zemē ir diskriminēti, ignorēti, atstumti un apsmieti. Sāda kņada - taisnīga vai nē - uzmodinās no snaudas visu Ameriku. Politiķi un valdība beidzot redzēs, kāds spēks ir kristīgajam vai­rākumam. Un viņš, Speitss, bija iekustinājis šo revolūciju. Ne Ro- bertsons, ne Falvels, ne Svogarts visu savu sprediķošanas gadu laikā nebija panākuši neko tamlīdzīgu, pat ne ar savu naudu un varu.

Speitss sērfoja internetā, meklēdams informāciju, bet atrada vie­nīgi naidīgumu, dusmas un histēriju. Un tūkstošiem vēstules ko­piju.

Piepeši, kārtējo reizi parlasot vēstuli, viņam prata iezagas kada satraucoša doma.

Ja nu Edijam ir taisnība?

Pārskrēja saltas tirpas. Speitss nebija gatavs atteikties no šīs dzīves. Viņš nepieļāva domu, ka visām viņa bagātībām, varai, ka­tedrālei, televīzijas baznīcai pienāks gals, ka viss būs beidzies, vēl īsti nepaguvis sākties.

Tai pa pēdām sekoja cita, vēl nejaukāka doma - kā viņš tiks tiesāts šajā dižajā un godpilnajā Tā Kunga dienā? Vai viņš patie­si bija labs Dieva acīs? Visi Speitsa grēki iznira acu priekšā un nedeva mieru. Meli, dzeršana, nodevības sievietes un krāšņās dā­vanas, kuras viņš bija tām pasniedzis, pircis par ticīgo naudu. Visšausmīgākās bija atmiņas par to, kā viņš vairākas reizes bija pieķēris sevi iekārojam kādu puisēnu uz ielas. Visi šie grēki, gan lieli, gan mazi, spiedās augšup no prāta dzīlēm, saukdami un pie­vērsdami sev uzmanību, prasīdami, lai tos pārskata no jauna.

Uzbangoja bailes, vainas apziņa un izmisums. Dievs redzēja visu. Visu. Lūdzu, Kungs, lūdzu, piedod man, Tavam nevērtajam kal­pam, viņš daudzināja, līdz, sakopojis visus garīgos spēkus, ar varu aizgrūda atmiņas par grēkiem tālā, tumšā prāta nostūri. Dievs viņam jau bija piedevis, un tālab nebija vērts bažīties.

Turklāt - diez vai tā ir Kristus otrā atnākšana. Ko gan viņš te sadomājies? Edijs taču ir ķerts. Skaidrs, ka tā. Speitss to bija aptvē­ris brīdī, kad izdzirdēja klausulē augsto, aizlūzušo balsi. Ikviens, kurš mitinājās tuksneša vidū kopā ar indiāņu bariņu, simts jūdžu attālumā no normāla restorāna, bez šaubām, bija izkūkojis prātu.

Vīrietis atkal izlasīja vēstuli, meklēdams tekstā kādas ārprāta pazīmes, un pēkšņi uzbrāzās vēl viens baiļpilns vilnis. Vēstulē raksdtais bija sakarīgs. Spēcīgs. Tie nebija vājprātīgā murgi. Vis­vairāk viņu biedēja tas, ka ARIZONA un ISABELLA katrs veido skaitli 666.

Ak kungs, šito svīšanu!

Speitss atvēra ķirškoka grāmatu skapja stikla durtiņas, izņē­ma biezu grāmatu un pašķirstīja, līdz atrada gematrijas tabulas. Tajās viņš uzmeklēja senebreju burtus un uz lapiņas aši pierak- sdja tiem atbilstošos skaitļus. Saskaņā ar tabulu Edijs bija dažus senebreju burtus pieraksdjis nepareizi un citiem piešķīris nepa­reizos skaitļus.

Mācītājs sakārtoja pareizi un ar trīcošu roku saskaitīja. Ne vie­na, ne otra vārda burtu skaitļu kopsumma nebija 666.

Atvieglod noelsies, viņš atgāzās krēslā. Pilnīgs farss, taisni tā, kā Speitss bija domājis. Viņš jutās tā, it kā no debesīm būtu no­laidies eņģelis un izcēlis viņu no liesmojoša ezera. Izrāvis no ka­batas lina kabatlakatiņu, viņš noslaucīja sviedrus no pieres.

Atgriezās drūmās priekšnojautas. Dievs varbūt viņu ir saudzē­jis, taču vai žurnālisti būs tikpat līdzcietīgi? Un valdība? Vai vi­ņam nevar piesiet kūdīšanu uz vardarbību? Vai ko ļaunāku? Būs jārauj advokāts no gultas, kamēr vēl var. Gan viņi izdomās, kā piešūt visu vainu Krolijam. Galu galā to visu iesāka deši viņš.

Speitss paraustīja apkaklīd, gribēdams pavēdināt sakarsušo, lipīgo kaklu. Iesaistīt to sasodīto ķerto sludinātāju Ediju bija kļū­da. Tas džeks nebija valdāms. Stulbi, stulbi, stulbi!

Viņš piespieda iekšējā selektora podziņu.

- Cārlz, tu man esi vajadzīgs.

Parasd tik paklausīgais vīrietis lika uz sevi gaidīt.

- Čārlz? Tu man esi vajadzīgs.

Bet durvīs parādījās sekretāre. Viņa izskatījās vēl izmocītāka nekā jebkad agrāk.

- Čārlzs aizgāja, - viņa neskanīgā balsī paskaidroja.

- Es katrā ziņā viņam to neesmu ļāvis.

- Viņš devās uz "Izabellu".

Speitss blenza uz sievied un neticēja savām ausīm. Čārlzs?

- Viņš devās prom pirms desmit minūtēm. Viņš teicās paklausīt Dieva aicinājumam un izgāja pa durvīm.

- Dieva dēļ! - Speitss trieca plaukstu pret galda virsmu. Tajā brīdī viņš pamanīja, ka sieviete uzvilkusi mēteli un tur rokās so­miņu. - Nesaki, ka tu taisies tam ēzelim sekot.

- Netaisos, - viņa attrauca. - Es braucu mājās.

- Piedod, tas neies cauri. Tev pietiks darba visai naktij. Sazva­ni manu advokātu Ralfu Dobsonu un pasaki, lai nesas šurp, ko kājas nes. Gadījumā, ja neesi ievērojusi, man uz kakla sakritušas dažas nelaimes.

-Nē.

- Nē? Kas par nē? Kas tas vēl nozīmē?

- Es vairs negribu pie jums strādāt, mister Speits.

- Kā lai to saprot?

Viņa satvēra somiņu abās rokās sev priekšā, it kā sargādamās.

- Jo jūs esat nicināms cilvēks.

Sieviete stīvi pagriezās un aizgāja.

Durvis klusi aizcirtās, un birojā iestājās klusums.

Palicis viens, Speitss sēdēja pie galda, sviedriem noplūdis un gaužām pārbijies.