Ķeceris

38

AŠI NOSNAUDIES UN IETURĒJIS vēlas pusdienas, Fords kā­jām devās uz staļļiem. Viņam bija jānokārto svarīgas darīšanas ar Keitu. Viņa Fordam nebija slēpusi patiesību par notiekošo. Tagad pienācis laiks atmaksāt viņai ar līdzīgu atklātību.

Viņš atrada sievieti lejam zirgu silēs ūdeni no šļūtenes. Viņa pacēla galvu. Raižpilnā seja joprojām bija bāla, gandrīz caurspī­dīga.

- Paldies, ka galvoji par mani tobrīd, - Fords uzrunāja bijušo draudzeni. - Piedod, ka nostādīju tevi neērtā situācijā.

Viņa pašūpoja galvu.

- Lai nu paliek. Es priecājos, ka man no tevis nekas vairs nav jāslēpj.

Fords stāvēja durvīs, pūlēdamies saņemt dūšu, lai visu izstās­tītu. Bija skaidrs, ka Keitai tas būs pamatīgs trieciens. Drosme pie­peši izplēnēja. Viņš nolēma pastāstīt vēlāk, pa ceļam.

- Melisas dēļ visi tagad domā, ka mēs esam mīļākie, - Keita paskatījās uz vīrieti. - Viņa ir neciešama. Vispirms skrēja pakaļ Inesam, tad Dolbijam, visbeidzot tev. Viņai vienkārši vajadzētu kārtīgu veci. - Keita izmocīja smaidu. - Jūs varētu vienreiz sapul­cēties kopā un vilkt salmiņus.

- Paldies, es atteikšos. - Fords nosēdās uz siena ķīpas. Stallī bija vēss, un gaisā virmoja puteklīši. No skaļruņiem atkal plūda kāda Blondie dziesma.

- Piedod, Vaimen, ka nebiju īpaši pretimnākoša tobrīd, kad tu ieradies. Tomēr gribu pateikt, ka priecājos par tavu atbraukšanu. Mūsu šķiršanās nenotika tā, kā es būtu vēlējusies.

- Jā, iznāca visai nejauki.

- Mēs bijām jauni un dumji. Es kopš tā laika esmu krietni pie­ņēmusies prātā. Diezgan daudz, dci man.

Fords vēlējās, kaut nebūtu lasījis Keitas dosjē un nezinātu par sāpēm, kuras viņa piedzīvojusi šo gadu laikā.

- Es ari.

Keita pacēla rokas un ļāva tām noslīgt gar sāniem.

- Un te nu mēs atkal esam.

Stāvēdama putekļainajā stallī ar sienu matos, viņa izskatījās tik cerību pilna. Un tik elpu aizraujoši skaista.

- Negribi dodes izjādē? - Fords piedāvāja. - Es gribu vēlreiz apciemot Bigeju.

- Man ir daudz darba…

- Pagājušajā reizē mēs tīri labi sadarbojāmies.

Viņa atglauda matus un pētoši, uzmanīgi noskatīja vīrieti, tad bija ar mieru.

Viņi apsegloja zirgus un devās dienvidrietumu virzienā - pre­tī smilšakmens klintīm ielejas malā. Keita jāja pirmā, slaidais au­gums nosvērti turējās zirga mugurā, šūpodamies līdz ar to vieno­tā, gluži vai erodskā ritmā. Galvā viņa bija uzmaukusi nobružātu austrāliešu kovboja cepuri, un melnie mati plīvoja vējā.

Dievs tētīt, kā lai es to pastāstu?

Tuvojoties galdkalna malai, kur cauri klints plaisai lejup iz­lauzās Pusnakts taka, Fords piesteidzās viņai blakus. Abi jātnie­ki apstājās divdesmit pēdu attālumā no klints malas. Keita norai­zējusies vērās apvārsnī. Vējš cēlās augšup, ik pa laikam uzbrāzdams neredzamu smilšu mākoni. Fords nospļāvās smiltīs un ērtāk iekārtojās seglos.

- Vai tu joprojām domā par iepriekšējā vakara notikumiem? - viņš taujāja.

- Es par to vien domāju. Vaimen, kā tas varēja uzminēt skaitļus?

- Nezinu.

Viņa lūkojās pāri plašajam, sarkanajam tuksnesim, kas aizstie­pās līdz zilajiem kalniem un mākoņos ietītajai bezgalībai.

- Redzot šādu ainavu, nav grūti ticēt Dievam, - viņa klusi sa­cīja. - Galu galā - kas zina, varbūt mēs patiesi runājām ar Dievu.

Viņa atglauda matus no sejas un skumīgi uzsmaidīja ceļabied­ram.

Fords bija izbrīnīts. Šī Keita stipri atšķiras no skarbas sportis­tes, kādu viņš atcerējās no studiju laikiem. Viņš atkal sevi pieķēra gudrojam, kas gan ar Keitu atgadījies šajos divos gados, par ku­riem nebija nekādu ziņu.