Ķeceris

56

LOKVUDS BIJA PĀRSTEIGTS par Baltajā namā ierīkotās Ār­kārtas situāciju istabas necilumu un askētisko funkcionalitāti. Tā oda pēc sen nevēdinātas atpūtas telpas pagrabā. Sienas bija nokrāsotas dzelteni oranžā krāsā. Telpas vidū atradās sarkan­koka galds, kurā bija iebūvēti mikrofoni. Pie sienām izvietoti pla­kani ekrāni. Gar garajām sienām cieši klāt cits pie cita rindojās krēsli.

Neglīts, bezpersonisks pulkstenis galda galā rādīja tieši pus­nakti.

Prezidents lieliem soļiem iegāja telpā, viņš savā pelēkajā uzvalkā un gaišsārti violetajā kaklasaitē, ar atpakaļ atsukātajiem sirmajiem matiem izskatījās diezgan mundrs. Viņš pagriezās pret jūras kara flotes virsnieku, kurš acīmredzot atbildēja par elektronisko pusi.

- Savieno ar Štāba priekšnieku komitejas vadītāju, manu pa­domdevēju valsts drošības jautājumos, Iekšzemes drošības depar­tamenta direktoru, FIB direktoru un CIP direktoru.

- Klausos, prezidenta kungs.

- Ā, un neaizmirsti arī Senāta Izlūkošanas komitejas priekš­nieku, lai viņam nav vēlāk jāsūkstās, ka atstāts novārtā.

Prezidents apsēdās galda galā. Štāba priekšnieks, aristokrātis­kais un piesardzīgais Rodžers Mortons, ieņēma vietu no viņa pa labi. Priekšvēlēšanu kampaņas vadītājs Gordons Geldons, plats un savazāts kā nesaklāta gulta, ar brūnu, Wal-Mart pirktu uzval­ku mugurā, apsēdās krēslā prezidentam pie kreisās rokās. Džīna piemetās uz krēsla pie sienas stūri, aiz prezidenta, klīrīgi novie­tojusi stenogrāfijas bloknotu sev uz ceļiem.

- Sāksim darbu. Pārējie piebiedrosies tad, kad varēs.

- Klausos, ser.

Daži monitori ieslēdzās, tajos parādījās videokonferences da­lībnieki. Pirmais iegaismojās FIB direktors Džeks Strends. Viņš sē­dēja savā Kvantiko birojā ar milzīgu FIB ģerboni aiz muguras, un, no ekrāna nenovērsdamās, viņos lūkojās policista seja ar stūrai­nu žokli un vecām piņņu rētiņām. Šādi lūkojas cilvēks, kas spēj vai vismaz mēģina iedvest uzticību.

Nākamais no sava Neatkarības avēnijas biroja parādījās Ener­ģētikas departamenta sekretārs - vīrs, vārdā Hols, cilvēks, kurš šķietami bija atbildīgs par "Izabellu". Taču viņš, būdams labti­cīgs formālais projekta vadītājs, tā arī nebija uzņēmies vadību, un tagad vērās no ekrāna, manāmi satriekts un sakrities, tuklā seja bija sviedru klāta, gaiši zilā kaklasaite sasieta tik cieši, ka izskatī­jās - viņš nupat mēģinājis tajā pakārdes.

- Labs ir! - prezidents uzsauca, sasizdams plaukstas un sa­spiezdams tās kopā. - Sekretār Hol, jūs esat atbildīgs par šo pro­jektu. Kas tur, velns parāvis, nodek?

- Piedodiet, prezidenta kungs, man nav ne jausmas, - Hols stostījās. - Tas ir bezprecedenta gadījums. Pat nezinu, ko teikt…

Nenoklausījies līdz galam, prezidents pievērsās Lokvudam.

- Kurš pēdējais sazinājās ar projekta "Izabella" darbiniekiem? Tu zini, Sten?

- Droši vien es. Septiņos vakarā pēc vietējā laikā es runāju ar savu cilvēku. Viņš apgalvoja, ka viss ir kārdbā. Vakarā esot pare­dzēts iedarbināt "Izabellu", un viņš astoņos nobraukšot lejā, lai piebiedrotos pārējiem. Viņš ne ar vārdu nelika manīt, ka būtu at­gadījies kas neikdienišķs.

- Vai ir kādas versijas?

Lokvuds šajā laika sprīdī bija zibenīgi izsvēris visdažādākās varbūtības, taču neviena nelikās īpaši dcama. Viņš apvaldīja sevī % briestošo paniku, un balss ari turpmāk skanēja gausi un mierīgi.

- Neesmu pārliecināts, vai esmu lietas kursā.

- Vai mums būtu darīšana ar kādu iekšējo dumpi? Vai sabotāžu?

- Tas nav izslēdzams.

Prezidents pagriezās pret Štāba priekšnieku komitejas vadītā­ju, kas saburzītā uniformā sēdēja savā Pentagona birojā.

- Ģenerāl, jūsu pakļautībā ir ātrās reaģēšanas vienības. Kur atrodas tuvākā?

- Nellisas gaisa kara spēku bāzē Nevadas pavalstī.

- Un nacionālo gvardu vienība?

- Flagstafā.

- FIB, kur atrodas jūsu tuvākā nodaļa?

Atbildēja FIB direktors Džeks Strends.

- Arī Flagstafā.

Prezidents sarauca uzacis un iegrima domās, bungodams ar pirkstu pa galdu.

- Ģenerāl, pavēliet nosūdt vistuvāko esošo helikopteru izlū­kos.

To dzirdēdams, priekšvēlēšanu kampaņas vadītājs Gordons Geldons sakustējās, nopūtās un piespieda pirkstu pie mīkstajām lūpām.

Tūlīt runās orākuls, Lokvuds skāņi nodomāja.

- Prezidenta kungs? - Geldona balss bija piesātināta un piln- skanīga - kā Orsonam Velsam tolaik, kad režisors jau bija apvē­lies un tukls.

- ļā, Gordon?

- Vai drīkstu aizrādīt, ka šī nav tikai zinātniska vai militāra problēma? Tā ir politiska problēma. Žurnālisti un arī citi jau ne­dēļām ilgi prašņā, kāpēc "Izabella" nedarbojas. The Times pagā­jušās nedēļas numurā šo tematu iztirzāja ievadrakstā. Pirms četrām dienām kāds zinātnieks izdarījis pašnāvību. Kristīgo fun­damentālistu aprindās ir sākusies īsta ugunsvētra. Un tagad zi­nātnieki nogriezuši sakarus. Vēl visam piedevām izrādās, ka viens no zinātnieku padomdevējiem piestrādā par spiegu.

- Gordon, es to atļāvu, - prezidents atgādināja.

Geldons turpināja, it kā nedzirdēdams.

- Prezidenta kungs, mums draud katastrofa, vismaz no sabied­risko attiecību viedokļa. Jūs apstiprinājāt projektu "Izabella". Jūs ar to asociē. Ja mēs neatrisināsim šos sarežģījumus tūdaļ pat, jūs gaida pamatīgs trieciens. Tagad ir mazliet par vēlu sūtīt helikop­teru izlūkos. Tas ilgs visu nakti, un no rīta mēs būsim tādos pa­šos mēslos kā tagad. Un, kad par to uzzinās prese, lai Dievs mums stāv klāt.

- Kāds ir tavs priekšlikums, Gordon?

-Līdz ritam šo problēmu atrisināt.

-Kā?

- Nosūtiet vienību, kas spētu pārņemt "Izabellas" vadību un izslēgt iekārtu, un pēc tam izvest zinātniekus no telpām.

- Mirklīti! - prezidents iesaucās. - Projekts "Izabella" ir mans lielākais panākums. Sasodīts, es nepieļaušu, lai to slēdz.

- Ja jūs to neslēgsiet, tad izslēgs jūs pašu.

Lokvuds apstulbis klausījās padomnieka nekaunīgajos, prezi­dentam mērķētajos vārdos.

Ierunājās Mortons.

- Prezidenta kungs, es piekritu Gordonam. Līdz vēlēšanām pa­likuši nepilni divi mēneši. Mēs nevaram atļauties tādu greznību kā nosist laiku velti. Mums jāslēdz projekts jau šonakt. Vēlāk tik­sim skaidrībā, kas ir kas.

- Mēs pat nezinām, kas tur īsti notiek! - prezidents iebilda. - Kā jūs zināt, ka tas nav teroristu uzbrukums un nav saņemti ķīlnieki?

- Iespējams, tieši tas ir nodcis, - Mortons attrauca.

Klusuma brīdis. Prezidents pagriezās pret padomnieku valsts

drošības jautājumos, kas bija redzams monitorā pie sienas.

- Vai jums valsts drošības jomā nav radušās kādas aizdomas šajā saistībā?

- Mums nekas tāds nav zināms, prezidenta kungs.

- Labi, nosūfisim vienību, bruņotu un gatavu jebkādām sadur­smēm. Taču nemobilizējiet pārāk apjomīgu vienību, lai prese ne- uzošņā un lai mēs pēc tam neizskatāmies muļķīgi. Nelielu elitā­ru, labi sagatavotu ātrās reaģēšanas vienību, kas iekļūs telpās, norobežos tās, izslēgs iekārtu un izvedīs ārā zinātniekus. Operā­cija jāpabeidz līdz rītausmai. - Viņš atspiedās pret atzveltni. - Tā. Kurš to var paveikt?

Atsaucās FIB direktors.

- Klinšu kalnu ķīlnieku glābšanas vienība, kas atrodas Den- verā, gandrīz četrsimts jūdžu attālumā no "Izabellas". Vienpa­dsmit ārkārtīgi spējīgi vīri, īpaši apmācīti darboties Amerikas te­ritorijā.

- Jā, bet šeit, CIP… - iesāka pārvaldes direktors.

- Lieliski, - prezidents neļāva pabeigt un pievērsās Lokvudam.

- Sten, kādas ir tavas domas?

Lokvuds pielika visas pūles, lai neizrādītu satraukumu.

- Prezidenta kungs, manuprāt, runas par desantnieku iebru­kumu ir pāragras. Es no sirds piekrītu jūsu iepriekš teiktajam - mums vispirms jāizdibina, kas atgadījies. Esmu pārliecināts, ka tam ir kāds saprātīgs izskaidrojums. Aizsūtiet helikopteru ar da­žiem ļautiņiem, kas, tā sakot, atvērs mums durvis.

Možā balsī ierunājās Mortons:

- No rīta tur būs televīzijas ziņu pārstāvji. Katrs mūsu solis tiks pētīts kā ar mikroskopu. Mūsu rokas būs saistītas. Ja zināt­nieki kāda iemesla dēļ ir tur iebarikādējušies, mēs varam piedzī­vot vēl vienu Vako*.

- Vako? - Lokvuds atkārtoja, it kā neticēdams savām ausīm.

- Projektā piedalās divpadsmit izcili zinātnieki, kurus vada No­bela prēmijas laureāts. Tie nav nekādi nojūgušies sektanti!

Štāba priekšnieks pagriezās pret prezidentu.

- Prezidenta kungs, es esmu spiests stingri uzsvērt, ka šī ope­rācija līdz rītausmai ir veiksmīgi jāpabeidz. Kad ieradīsies žur­nālisti, situācija pilnīgi mainīsies. Mums nav laika sūtīt turp kādu, kurš "atvērs durvis". - Pēdējos vārdus viņš izrunāja paceltā, sar­kasma pilnā balsī.

- Es esmu pilnīgi vienisprātis, - piebalsoja Geldons.

-Cita ceļa nav? - prezidents klusi jautāja.

-Nē.

Lokvuds norīstījās. Viņam kļuva nelabi. Viņš bija zaudējis šajā cīņā un būs spiests piedalīties "Izabellas" slēgšanā.

- Jūsu ierosinātājai operācijai var gadīties šādas tādas grū­tības.

* 1993. gadā kādas sektas mājvietu netālu no Teksasas pilsētas Vako ap­lenca ASV varas iestāžu pārstāvji. Pēc asiņainas apšaudes un 51 dienu ilga aplenkuma 76 sektanti sadedzinājās.

- Paskaidrojiet.

- Jūs nevarat vienkārši atslēgt strāvu "Izabellai". Tas var iz­raisīt sprādzienu. Strāvas plūsmas ir viltīga padarīšana, tās var vadīt tikai no iekšienes ar datoru. Ja zinātnieki kāda iemesla dēļ… nesadarbosies, jums vajadzēs kādu palīgu, kurš spētu droši iz­slēgt "Izabellu".

- Kuru jūs ieteiktu?

- To pašu, kuru minēju pirmīt, - Bernardu Vulfu no Losala- mosas.

- Aizsūtīsim viņam pakaļ helikopteru. Kā dkt iekšā?

- Bunkura durvis ir nocietinātas pret uzbrukumu no ārpuses. Visas vēdināšanas sistēmas ir stipri nodrošinātas. Ja projekta da­lībnieki negribēs vai nevarēs atvērt ārdurvis, būs grūti līdz viņiem nokļūt.

- Vai šo drošības pasākumu nevar kaut kā apiet?

- Iekšzemes drošības departaments uzskatīja, ka tā varētu pa­vērt ceļu teroristiem.

- Tad kā mēs tiksim iekšā?

Ak, kā viņš sevi neieredzēja.

- Vislabākais būtu uzspridzināt ārdurvis. Tās atrodas zemu klints sienā. Pie durvīm ir paplašs laukums, taču tas gandrīz pil­nībā atrodas zem klints pārkares, un esmu pārliecināts, ka ar ar­mijas helikopteru tur nevar nolaisties. Nāksies izsēdināt vienību uz klints, lai vīri nolaižas pa virvēm un tad iekļūst pa durvīm. Bet tas ir ļaunākais variants. Visticamāk, zinātnieki paši ielaidīs vienību iekšā.

- Ja tur nav ceļa, kā tur uzdabūja smagās iekārtas?

- Pa veco ogļraktuvju ceļu, kas vijās gar klinti. Kad "Izabella" bija gatava, ceļu uzlaida gaisā. Drošības apsvērumu dēļ.

- Skaidrs. Pastāstiet par ieejas durvīm.

- Tās ir no poraina titāna sakausējuma. Ārkārtīgi grūti sagrie­žams. Vislabākais risinājums būtu sprāgstvielas.

- Sagādājiet man visus parametrus. Tālāk?

- Iekšienē ir liela halle. Taisni pretī atrodas tunelis, kas ved uz "Izabellu". Pa kreisi ir vadības telpa, kuru mēs dēvējam par komandtiltiņu. To sargā collu biezas nerūsējoša tērauda durvis, pēdējais aizsardzības valnis. Sadabūšu jums rasējumus.

- Un tas no drošības viedokļa ir viss?

-Jā.

- Vai viņi ir bruņoti?

- Vecākajam izlūkošanas virsniekam Vordlo ir pistole. Cid ieroči nav atļaud.

Mortons pagriezās pret prezidentu.

- Prezidenta kungs, mums nepieciešama jūsu pavēle sākt ope­rāciju.

Lokvuds vēroja, kā prezidents saminstinās, pazibina acis uz viņu un tad pievēršas FIB direktoram.

- Sūtiet turp FIB ķīlnieku glābšanas vienību. Izvediet zinātnie­kus ārā un izslēdziet "Izabellu".

- Klausos, prezidenta kungs.

Štāba priekšnieks ar plīkšķi aizcirta mapi, un Lokvudam tas izklausījās pēc plika viņam sejā.