Ķeceris

72

VULFS VĒROJA, KĀ GAR TITĀNA DURVĪM KAREIVJI izvie­to spridzekļus un izvelk vadus līdz detonatoram. Viņi šķita pavi­sam mierīgi, gandrīz pašpaļāvīgi, it kā augām dienām to vien da­rītu kā spridzinātu kalnus.

Vulfs piegāja pie klints malas. Gar pašu dzegu stiepās klintī iecementēts cauruļžogs. Viņš satvēra salto tērauda margu un vē­rās milzīgajā, kalnu ieskautajā tuksnesī, kas bija izvietojies des­mit tūkstoš kvadrātjūdžu platībā. Necaurredzamajā tumsā tikai vietumis atspīdēja pa gaišam punktiņam. No lejas uzpūta vēss vējiņš, nesdams zemes smaržu un kādas nakts puķes vieglu aro­mātu. Pēc nolaišanās ar virvi gar klints sienu Vulfs staigāja, lepns kā gailis. Varens stāsts, ar kuru padižoties draugiem Losalamosā.

Aiz muguras bija dzirdama rāciju šņākoņa un daži nesapro­tami vārdi. Viņš pagriezās paskatīties. Vīrieši, kas darbojās ap lā­diņiem, bija pārtraukuši darbu un, sapulcējušies ap Dērfleru, steigšus runāja rācijās. Vulfs mēģināja saklausīt, taču sacītā jēga nebija uztverama. Acīmredzot nodcis kas neparedzēts.

Vulfs pieslīdēja klāt.

- Ei, kas lēcies?

- Virsotnē sācies uzbrukums. Neviens nezina, kas tie par cil­vēkiem.

Brīnišķīgi, domās nopukojās Vulfs.

No augšas gar klintīm atbalsojās daži skaļi paukšķi, un debe­sis virs galdkalna dzegas iezaigojās sarkanā krāsā.

- Kas tur notiek?

Millers pameta ašu skatienu uz Vulfu.

- Lidlauka angāriem pielaista uguns… Viņi aplenkuši helikop­teru.

- Kas? Velns ar ārā, kas tie viņi tādi ir?

Millers pakratīja galvu. Pārējie vienības locekļi bija iegrimuši drudžainās sarunās ar karavīriem, kas bija palikuši augšā. Pauk­šķi kļuva aizvien skaļāki, un Vulfs piepeši aptvēra, ka tie ir šāvie­nu blīkšķi. Atskanēja kluss kliedziens. Visi pacēla galvu. Pēc brī­ža kaut kas pašāvās garām no augšas, ilga, aizžņaugta kliedziena pavadīts. Tas pazibēja platformas prožektora gaismā un tūlīt pa­zuda - tas bija cilvēka augums uniformā. Kliedziens pēkšņi aprā­vās tālu lejā līdz ar klusu būkšķi un birstošu akmentiņu graboņu.

- Velns parāvis, kas tas bija? - viens no karavīriem iebļāvās.

- Frenkiju nosvieda no klints!

- Skatiedes! Uzbrukums no augšas! - kliedza cits karavīrs.

Visi neaptveramās šausmās raudzījās uz desmitiem tumšu stā­vu, kas slīdēja lejup pa virvēm.