Ķeceris

32

DOLBIJS ATVĒRA ACIS, IZRAUDAMIES no nomoda sapņa, un jutās mazliet muļķīgi. Iztaustījis kabatas, meklējot tajās sīknau­du vai citus feromagnētiskus priekšmetus, viņš devās pāri telpai pie elektriskajām golfa mašīnītēm, kas stāvēja rindā. "Izabellas" supravadītāju magnēti bija tūkstošiem reižu spēcīgāki nekā tie, kas uzstādīti medicīnā lietotajās magnētiskās rezonanses attēlvei- došanas iekārtās. Tie spētu izraut piecu centu monētu cauri ķer­menim un izgāzt cilvēkam iekšas ar paša bikšu siksnas sprādzi.

"Izabella" bija bīstama un prasīja cieņas pilnu izturēšanos.

Viņš apsēdās nelielā mašīnītē pie stūres, piespieda podziņu, nospieda sajūga pedāli un ielika pirmajā ātrumā.

So mašīnīti Dolbijs pats bija projektējis. Tas bija simpātisks, smalks aparāts. Lai gan auto spēja izspiest dkai divdesmit pie­cas jūdzes stundā, tas izmaksāja gandrīz tikpat cik Ferrari Testa- rossa, galvenokārt tāpēc, ka bija gatavots vienīgi no nemagnētis- kiem materiāliem - plastmasas, keramikas un diamagnētiskiem metāliem. Tajā bija sakaru sistēma, borta dators, radaru brīdinā­juma sensori un vadāmierīces gan priekšā, gan aizmugurē, gan sānos, radiācijas sensori, feromagnētisku materiālu trauksmes sig­nalizācija un īpaša zemas vibrācijas kravas niša, kurā pārvadāja trauslus zinātniskus instrumentus.

Automašīna traucās pa betona grīdu un iebrauca "Izabellas" tuneļa ovālajā atverē. Līkums bija šaurs, un viņš apstājās.

- Sveicināta, "Izabella".

Dolbijs lēnām uzbrauca uz betona sliedēm, kas stiepās pāri tu­neļa grīdai blakus cauruļu līkumiem un vijumiem. Nostājies uz celiņa, viņš ievirzīja riteņus sliedēs un piespieda akseleratoru. Du- bultrinda dienasgaismas spuldžu, kas stiepās pāri griestiem, iekrāsoja visu zaļganzilu. Šaudamies uz priekšu, Dolbijs paskadjās uz resnāko spīdīga alumīnija sakausējuma cauruli, kas ik pēc sešām pēdām bija ar uzmavu pieskrūvēta pie sienas. Tajā bija izveidots vēl lielāks vakuums, nekā atrodams uz Mēness. Tam bija jābūt necaurlaidīgam - ja kaut viens atoms iemalditos nulles koordinātā, sekas būtu tādas pašas kā tad, ja Deitonas autotrasē izskrietu zirgs. Vispārēja katastrofa.

Auto sasniedza maksimālo ātrumu. Gumijas riepas šņāca gro­pēs. Pēc katrām simts pēdām garām paslīdēja magnēts, kas bija aptīts ap cauruli kā liels virtulis. No katra magnēta, kas bija at­dzesēts līdz četrarpus grādiem virs absolūtās nulles, cēlās tvaiks. Dolbijs izbrāzās cauri katram garaiņu mākonim, atstājot aiz se­vis tvaika mutuļus, un caurules turpināja stiepties garām.

Laiku pa laikam kreisajā pusē pavīdēja tērauda durvis, kas veda vecajos ogļu tuneļos. Tās bija avārijas izejas - gadījumam, ja notiek kas neparedzēts. Taču nekas tāds neatgadlsies. Tā taču ir "Izabella".

Simt četrdesmitais magnēts atradās astoņu jūdžu attālumā… Divdesmit minūšu brauciens. Nekas nopietns. Dolbijs gandrīz priecājās par šādu izdevību - viņam patika pabūt vienatnē ar savu mašīniti.

- Nav slikti automehāniķa dēliņam no Votsas, vai ne, "Iza­bella"? - viņš skaļi noteica.

Viņš iedomājās savu tēvu, kurš spēja atdzīvināt jebkuru auto dzinēju. Viņš mūždien knapi savilka galus kopā - gandrīz vai noziegums, ka šāds lielisks mehāniķis nebija varējis izrauties no nabadzības. Dolbijs jau agri bija apņēmies darīt visu, lai izvairī­tos no tāda paša likteņa, un tas viņam bija izdevies. Septiņu gadu vecumā viņš saņēma no tēva dāvanu - radio konstruktora kom­plektu. Tas šķita kā brīnums - saskrūvējot un salodējot kopā me­tāla un plastmasas detaļas, varēja no tām izvilināt skaņu. Kad Dolbijam bija desmit gadu, viņš bija uzbūvējis savu pirmo dato­ru. Pēc tam viņš uzbūvēja teleskopu, pievienoja paris fotomatricu, pieslēdza to datoram un sāka meklēt asteroīdus. No televizora elektronu lielgabala viņš uzbūvēja uz galda liekamu paātrinātā­ju. Ar to viņš sasniedza alķlmiķa sapni, kāds nebija pa spēkam pašam Izakam Ņūtonam - apšaudot svina gabaliņu ar elektro­niem, kādi pārsimts atomi pārvērtās zeltā. Nabaga tēvs, lai Dievs mielo viņa laipno dvēseli, katru pārpalikušo dolāru no niecīgās algas iztērēja, pirkdams viņam komplektus, konstruktorus un de­taļas. Kena Dolbija sapnis bija uzbūvēt vislielāko, visspīdīgāko un visdārgāko aparātu pasaulē.

Tagad tas viņam bija izdevies.

Viņa radītā iekārta bija ideāla - lai arī kāds nelietis ir ielau­zies datorā.

Skatienam parādījās simt četrdesmitais magnēts. Dolbijs spēji nobremzēja, un miniatūrais auto apstājās. Viņš izņēma no instru­mentu novietnes īpašu klēpjdatoru un iesprauda vadu panelī bla­kus magnētam. Notupies uz papēžiem un purpinādams zem de­guna, viņš sāka darboties ar klēpjdatoru. Atskrūvējis metāla plāksnīti magnēta korpusā, viņš piesprauda magnēta termināļiem ierīci ar diviem vadiņiem, melnu un sarkanu.

Vīrietis ieskatījās datora ekrānā, un viņa seja samācās.

- Tu sasodītā maita!

Kriogēnais sūknis, izolācijas sistēmas sastāvdaļa, bija sācis bo­jā des.

- Labi, ka laikus tevi pieķēru.

Viņš klusēdams atlika instrumentus mašīnā, iegrūda klēpjda­toru tā neoprēna futrālī un apsēdās pie stūres. Pēc tam paņēma rāciju no priekšējā paneļa un nospieda podziņu.

- Dolbijs izsauc komandtiltiņu.

- Runā Vordlo, - no skaļruņa atskanēja smalcina metāliska balss.

- Iedod man Gregoriju.

Pēc brīža atsaucās Hazēliuss.

- Varat iedarbināt "Izabellu".

- Panelī joprojām deg augstas temperatūras brīdinājuma lam­piņa.

Bridis klusuma.

- Gregorij, tu taču zini, ka es nekad neriskētu ar savu iekārtu.

- Labi, likšu, lai iedarbina.

- Būs jāuzstāda jauns kriogēnais sūknis, taču laika ir pietie­kami daudz. Pašreizējais izturēs vismaz divas reizes.

Dolbijs beidza sarunu, salika rokas aiz pakauša un atgāzās krēslā, uzstīvēdams pēdas uz priekšējā paneļa. Pilnīgajā klusu­mā zinātnieks pēc brīža saklausīja klusas skaņas - saspiesta gai­sa sistēmas sēkšanu, kriogēno sūkņu dūkšanu, šņākoņu, šķidra­jam slāpeklim pārvietojoties pa ārējiem apvalkiem, golfa mašīnī- tes dzinēja kluso tinkšķēšanu, paša kalna tikšķus un čukstus.

Dolbijs aizvēra acis un gaidīja. Pēc brīža klusumā iezumējās iepriekš nedzirdēta skaņa, tā atgādināja pavisam klusu dungo- šanu, balsu dūkoņu; tā bija piesātināta, mazliet baisa.

"Izabella" bija iedarbināta.

Dolbiju pārņēma neaprakstāmas brīnuma, bijības trīsas - viņš izveidojis iekārtu, kas spēja ielūkoties pasaules radīšanas brīdi; aparātu, kas pat spēj rekonstruēt pasaules radīšanas bridi.

Dieva iekārtu.

"Izabellu".