Ķeceris

73

SLUDINĀTĀJS RASELS EDIJS VĒROJA, kā draudze pārlingo pēdējo karavīru pāri klints malai. Lai arī caur un caur nīzdams vardarbību, viņš saprata, ka šis karavīrs bija pretojies Dieva gri­bai. Lai tā notiek! Varbūt viņi atradīs mierinājumu un atpestīša­nu, kad Kristus augšāmcels viņus no mirušajiem un šķīstīs no grē­ka savu ganāmpulku. Varbūt.

Viņš uzrāpās uz Humvee motora pārsega un pārskatīja notie­košo. Karavīri bija atklājuši uguni uz viņa draudzi, un tā kā cu- nami bija vēlusies uz klints malu, līdz lielākā daļa karavīru bija pazuduši pāri dzegai melnajā tumsā.

Lai notiek Viņa prāts.

Sludinātājs Edijs vērās uz brīnumu, šoseja bija pārpildīta ar ticīgajiem, kas nāca no Renesceļa puses, tumsā spīdinādami lā­pas un kabatas lukturīšus. Ticīgo straume plūda pāri žogam no­robežotajā zonā un izklīda, gaidot turpmākos norādījumus. Pus- jūdzes attālumā liesmas no degošajiem lidlauka angāriem snaik- sdjās pāri izspūrušajām koku galotnēm, pāri galdkalna virsmai metot spilgd sarkanu gaismu. Gaisā virmoja asa degvielas un de­gošas plastmasas smaka.

Viņam priekšā ļaudis drūzmējās gar klints malu. Karavīri klints augšpusē bija pametuši krietni daudz ekipējuma, un Douks acīm­redzot prata ar to apieties. Viņš bija Edijam atzinies, ka desmit gadus nodienējis īpašajos spēkos, tāpēc tagad palīdzēja cilvēkiem dkt galā ar siksnām un lencēm, ar dažādām karabīnēm un citām detaļām, kā arī rādīja, kā laisdes lejup gar klind, neatlaidīgi iegal­vodams, ka viņi to spēj.

Un viņi dešām spēja. Ar šādu aprīkojumu tas nebija grūd. Ne­bija vajadzīgas nekādas īpašās prasmes. Daudzi Doukam tuvu­mā stāvošie cits aiz cita pagaisa aiz klints malas virvēs - kā ūdenskritums, kas aizslīd tumsā pāri kraujas malai. Tie, kas bija nolaidušies, sūtīja augšup siksnas, cilpas un karabīnes, ko varē­ja izmantot nākamie.

Edijs vēroja Douku skaļi izkliedzam pavēles. Ieslēdzis rāciju, Edijs sazinājās ar grupiņu, kas uzturējās lidlaukā.

- Redzu, ka esat pielaiduši uguni angāriem. Lielisks darbs.

- Ko mums iesākt ar helikopteru?

- Vai tas ir apsargāts?

- Viens karavīrs un vēl arī pilots. Bruņots… un diezgan satra­kojies.

- Nogalināt abus. - Vārdi paspruka, pat neapdomājoties. - Ne­ļaujiet viņiem pacelties gaisā.

- Labi, mācītāj.

- Vai tur ir kāda smagā tehnika?

- Te ir ekskavators.

- Izdragājiet skrejceļus un helikopteru nolaišanās laukumu.

Edijs vēroja pūli. Spītējot ceļu policijas pūlēm un masu ares­tiem, cilvēku bija aizvien vairāk. Neaptverama aina. Pienācis laiks sākt nākamo uzbrukuma fāzi.

Edijs pacēla rokas un sauca:

- Kristieši! Klausieties!

Aizvien pieaugošais pūlis izlīdzinājās un pierima.

Edijs norādīja ar drebošu pirkstu.

- Vai redzat augstsprieguma elektrības vadus?

- Rausim nost! - kāds pūli iebļāvās.

- Tieši tā! Mēs atslēgsim "Izabellai" elektrību! - viņš sauca. - Es aicinu brīvprātīgos uzrāpties torņos un noplēst vadus!

- Plēšam nost! - pūlis auroja. - Plēšam nost!

- Atslēgsim elektrību!

- Atslēgsim elektrību!

No pūļa atšķēlās cilvēku bariņš un aizplūda pie tuvākā torņa apmēram simts jardu attālumā.

Edijs pacēla abas rokas, un no jauna iestājās klusums. Viņš atkal norādīja ar roku, šoreiz uz antenu, satelītšķīvju, mikroviļņu radaru un mobilo sakaru raidītāju bariņu, kas atradās lifta torņa galotnē pašā klints malā.

- Aizklājiet Sātanam acis! Aizbāziet tam ausis!

- Aizklājiet Sātanam acis!

No pūļa nodalījās vēl bariņš ļaužu un sadrūzmējās ap torni. Pūlim tagad bija skaidra virzība. Tam bija dots rīkojums. Edijs ar drūmu patiku vēroja, kā cilvēki sakāpa uz žoga, kas ieskāva vie­nu no elektrības torņa kājām, spieda, grūstīja to, līdz visbeidzot žogs ar skaļu kaucienu nogāzās zemē. Pūlis metās uz priekšu, kāds virs satvēra kāpņu zemāko pakāpienu, pievilkās klāt un sāka kāpt augšup. Viņam sekoja vēl viens, tad trešais, un pēc neilga brīža tornis izskadjās pēc koka stumbra, pa kuru rāpuļo skudras.

Edijs nolēca no Humvee un piegāja pie Douka, kas stāvēja klints malā.

- Mans darbs šeit ir paveikts. Es dodos lejā. Dievs ir noteicis, ka tieši man jāstājas pretī Antikristam. Tu pārņem vadību šeit, augšā.

Douks viņu apskāva.

- Lai Dievs jūs svētī, sludinātāj.

- Tagad parādi, kā tikt lejā.

Douks pieliecās, izvilka no kaudzītes sev pie kājām neilona siksnu mudžekli un uzmauca tās Edijam kājās līdz pat gurniem, nostiprinot ar karabīni un uzslidinot tai virsū bremzēšanas kara- bīni.

- To sauc par šveiciešu sēdeklīti, - milzis stāstīja. - Dubultvirve ir izvērta cauri bremzēšanas karabīnei. Kad to palaiž vaļā, kustī- ba dek pārtraukta. Vienu roku te, otru - tur, atliecieties atpakaļ un slidinieties lejā, atsperdamies no klints sienas. Ļaujiet, lai vir­ve slid cauri karabīnei. - Vīrietis pasmaidīja un uzklapēja Edi­jam pa plecu. - Vienkārši!

Viņš pagriezās un uzsauca:

- Ceļu! Dodiet ceļu sludinātajam Edijam! Viņš laidīsies lejā.

Pūlis pašķirās, un Douks pieveda Ediju pie klints malas. Edijs

pagriezās, satvēra virvi, kā norādīts, un pārslīdēja pāri malai, bikli atsperdamies no klints sienas, kā bija redzējis darām citus. Sirds šķita kāpjam ārā pa muti, un viņš drudžaini bēra lūgšanas.

- ĀRPUSE SANĀCIS mežonīgs pūlis, - Vordlo neatlaidās, rā­dīdams uz monitoru.

Hazēliuss beidzot atrāvās no vizualizētāja. Galvenās kameras nosūtītajā materiālā bija redzams, ka visu norobežoto zonu pie­pildījuši cilvēki, kas nēsāja dunčus, cirvjus un šautenes, to lāpas meta drebelīgas, spožas liesmas.

- Viņi kāpj lifta tornī!

- Apžēliņ! - Hazēliuss notrausa seju ar piedurkni. - Ken! Cik laika vēl ir "Izabellai"?

- Spole var jebkurā bridi zaudēt supravadlšanas spējas, - Dol­bijs sauca. - Tad mēs esam liki. Kūļi novirzīsies, iztrieksies cauri caurulei, kurā ir vakuums, un izraisīs sprādzienu.

-Cik lielu?

- Iespējams, milzīgu. Nav bijis precedenta. - Viņš skatījās uz ekrānu. - Hārlan, piegāz sistēmai uguni! Lai nekrltas magnētis­kās indukcijas plūsma.

- Jau tā ir simt desmit procentu jaudas, - Sentvinsents atņur­dēja.

- Vajag vēl! - Dolbijs pavēlēja.

- Ja tikls neizturēs, atvienosies elektrība, un tad mēs esam pa­galam.

- Gāz virsū!

Hārlans Sentvinsents ievadīja sistēmā komandu.

- Ko jūs iesāksiet ar pūli? - Vordlo iebļāvās. - Lidlaukā aizde­dzināti angāri!

- Tas netiks te, - Hazēliuss rāmi atteica.

- Bet cilvēki laižas lejup pa virvēm.

- Mēs esam drošībā.

Fords vēroja ekrānā, kā pūlis mudžēdams rāpjas augšup gar lifta torņa sienām un beidzot nonāk uz jumta. Kamera sašūpojās, spēcīgi pagriezās, un ekrāns ar paukšķi iegrima tumsā.

- Gregorij, "Izabella" noteikti ir jāslēdz ārā, - Dolbijs uzstāja.

- Ken, vēl tikai piecas minūtes.

Spēcīgu emociju pārņemtais Dolbijs blenza uz Hazēliusu, un viņam trīsēja zods.

- Tikai piecas. Lūdzu. Padomā, ja mēs tiešām runājam ar Dievu, Ken. Ar Dievu.

Pār Dolbija seju tērcītēm ritēja sviedri. Žoklis drebēja. Viņš spa­rīgi pamāja ar galvu un pagriezās pret savu darbstaciju.

- Runājot par šo jauno reliģiju, kas mums esot jāsludina, - Ha­zēliuss ieteicās. - Kas ļaudīm ir jāpielūdz? Kur te slēpjas skais­tums un bijība?

Fords ar pūlēm izlasīja atbildi, jo ekrānā sāka parādīdes pun­ktiņu ņirba.

Es lūdzu jūs apcerēt Visumu, kāds tas, jūsuprāt, patlaban pastāv. Vai tas jau pats par sevi neiedveš lielāku bijību kā jebkuru vēsturiski radu­šos reliģiju radītās Dieva koncepcijas? Simts miljardi galaktiku, vien­tuļas uguns saliņas, kas kā spožas monētas izmētātas tik milzīgā plašu­mā, kāds cilvēka prātam nav bioloģiski saprotams un aptverams. Un es jums saku, jūsu atklātais Visums ir tikai sīciņa daļiņa no radītā kolosā­lā grandiozuma, ļūs apdzīvojat tikai visniecīgāko zilo punktiņu bezga­līgajās debesu velvēs, tomēr šis punktiņš man ir dārgs, jo tas ir nozīmī­ga veseluma sastāvdaļa. Tāpēc esmu ieradies pie jums. Pielūdziet mani un manus dižos darbus, nevis kādu cilšu dievu, ko pirms tūkstošiem gadu iztēlojās karojoši pastorāļu autori.

Dolbijs, sakodis zobus, blenza ekrānā, un viņa seja spīdēja sviedros. Hazēliuss pavērsa kalsno, dedzīgo seju pret vizualizē­tāju.

- Vēl. Stāstiet vēl!

- Tiklā daudzviet atskan trauksmes signāli, - pavēstīja Sentvinsents, un viņa rāmajā balsī pirmo reizi pavīdēja satrau­kums. - Uz pirmās līnijas pusceļā uz Kolorādo robežu pārkarsu­ši transformatori.

Ar saviem zinātnes instrumentiem izzīmējiet manus sejas vaibstus. Meklējiet mani kosmosā un elektronā. Jo es esmu dziļā laika un telpas Dievs, galaktiku superkopu un melno caurumu Dievs, Lielā sprādziena un Visuma izplešanās Dievs, tumšās matērijas un tumšās enerģijas Dievs.

Komandtiltiņš iedrebējās, un gaisā uzvirmoja svilstošas elek­tronikas smārds.

Lidlaukā izvietotās apsardzes kameras rādīja, ka abi angāri liesmo. Pūlis bija aplencis helikopteru, kas atradās nolaišanās lau­kumā. Karavīrs ar M-16 automātu stāvēja helikoptera kravas no­dalījumā un šāva pār aplencēju galvām, neļaudams tiem tuvoties. Helikopters gatavojās pacelties.

- No kurienes šie cilvēki uzradušies? - Iness neatņemdamies raudzījās ekrānā, un viņa spalgā balss pārbļāva "Izabellas" kau­koņu.

Zinātne un ticība nevar pastāvēt viena otrai līdzās. Viena iznīcinās otru. ļums jāpierauga, lai izdzīvo zinātne, citādi jūsu zilais punktiņš aizies zudībā…

Ierunājās Edelšteins:

- Serveri sāk pārkarst.

- Vēl dkai minūti! - Hazēliuss ieaurojās, pagriezās pret ekrā­nu un pārbļāva troksni: - Ko lai mēs darām?

Ar maniem vārdiem jūs uzvarēsiet. Pavēstiet pasaulei šeit notikušo. Pavēstiet pasaulei, ka Dievs ir uzrunājis cilvēku rasi - pirmo reizi. Jā, pirmo reizi!

- Bet kā lai mēs izskaidrojam jūs, ja nevarat pastāsdt, kas jūs pats esat?

Neatkārtojiet vēsturiski radušos reliģiju kļūdu, iesaistoties strīdos par to, kas es esmu un ko domāju. Es esmu augstāks par saprašanu. Es esmu Dievs tik apjomīgā Visumā, ka to var aprakstīt vienīgi Dieva skaitļiem, un vienu šādu skaitli es jums jau nosaucu.

- Jods parāvis! - izgrūda Vordlo, neatraudams acis no apsar­dzes monitoriem.

Fords pievērsās apsardzes ekrānam. Pūlis apšaudīja helikop­teru un apmētāja to ar akmeņiem, kamēr tā sargs šāva pāri gal­vām. Kāds aizlidināja Molotova kokteili. Pudele sašķīda lidapa­rāta priekšā, un uz asfalta sāka dejot liesmas. Karavīrs nolaida ieroci zemāk un iešāva pūlī. Helikopters sāka celties augšup.

- Ārprāts! - Vordlo izsaucās, acīm redzama riebuma pār­ņemts.

Lai ari karavīra apšaudīts, trakojošais bars ielenca helikopte­ru aizvien ciešākā lokā, raidot pret to atbildes uguni, un lodes, šķiezdamas dzirksteles, atlēca no lidaparāta bruņām.

Jūs esat pravieši, kas ved pasauli uz nākotni. Kādu nākotni jūs izvē­lēsieties? Jūsu rokās ir atslēga…

Fords vēroja, ka no pūļa izlido pusducis Molotova kokteiļu un sašķīst pret helikoptera sāniem. Uguns šāvās augšup, aprijot ro­tora lāpstiņas. Aizdegās degvielas padeves caurulīte, un lidapa­rāts ar skaļu būkšķi uzsprāga. Naksnīgajās debesīs uz brīdi pa­svārstījās uguns bumba, uz asfalta nolija atlūzu lietus un uguns šļakatas, liesmojošajai degvielai šķīstot uz visām pusēm aizvien tālāk un tālāk. Pēc brīža no lidaparāta atliekām, rokas vicinādams un liesmu iedts, izlēca karavīrs, nogāzās uz asfalta un saļima.

-Jēzus! - Vordlo noelsās. - Viņi uzspridzināja helikopteru.

Hazēliuss nelikās dzirdam, visu uzmanību veltidams vizuali­zētā ja m.

- Ei, paskat te! - Vordlo sauca, bakstīdams ar pirkstu kādā ek­rānā. - Pūlis jau ir pie bunkura durvīm! Tam padomā uzbrukt "Izabellai"! Tur slaktē karavīrus!

- Es slēdzu ārā "Izabellu"! - Dolbijs iesaucās.

- Nē! - Hazēliuss pieskrēja pie Dolbija, un abi bridi cīkstējās, taču šoreiz Dolbijs nebija pārsteigts nesagatavots un ātri vien no­grūda mazāko vīried uz grīdas. Tad viņš pagriezās pret tastatūru.

- Nobloķēta! "Izabella" ir nobloķēta! - viņš negaidīti ieklie­dzās. - Sistēma nepieņem izslēgšanas kodus!

- Kungs tētīt, mēs esam pagalam! - Iness izmocīja. - Mēs esam pagalam.