Ķeceris

43

SLUDINĀTĀJS RASS EDIJS NOVIRZĪJA pikapu nost no gald­kalna ceļa un devās uz smilšakmens izvirzījumu, aiz kura gribē­ja noslēpt savu auto. Nakts bija skaidra, spīdēja gandrīz pilns mē­ness, un tumšās debesis bija zvaigžņu piebārstītas. Auto kratījās un zvalstījās pa kailo klints virsmu, un, ikreiz sazvārojodes, no­klaudzēja pa pusei atdalījies mašīnas bampers. Ja viņš tuvākajās dienās neaizņemsies metināšanas aparātu Blūgepas servisā, tas drīz nokritis, tomēr viņam bija kauns vienmēr aizņemties no na- vahiem instrumentus un gāzi metināšanai. Nācās ik pa laikam sev atgādināt, ka viņš šai tautai sniedz visdižāko dāvanu - pes­tīšanu. Ja vien tie būtu ar mieru dāvanu pieņemt…

Augu dienu viņam neizgāja no prāta Hazēliuss. Jo biežāk Edijs atcerējās projekta vadītāja teikto, jo atbilstošāki viņam šķita Jāņa Pirmajā vēstulē sacītie vārdi: "Jūs esat dzirdējuši, ka nāk an­tikrists… Tas ir antikrists, kas noliedz Tēvu un Dēlu… tas ir anti­krista gars."

Prātā pazibēja atmiņas - Lorenco garšļaukus uz zemes, tikko iztecējušu asiņu recekļi, ko smiltis nekādi nevar uzsūkt… Edijs sa­viebās. Kāpēc viņš nespēj izdabūt no galvas to baismīgo ainu? Klusi ierūcies, viņš to aizdzina.

Mašīnu viņš apturēja aiz smilšakmens izvirzījuma, lai no ceļa tā nebūtu redzama. Dzinējs noklepojies apklusa. Edijs parāva rokasbremzes sviru un ar dažiem akmeņiem nobloķēja riteņus. Ielicis atslēgas kabatā, viņš dziļi ievilka elpu un sāka soļot. Mēness spīdēja tik spoži, ka ceļu varēja saskatīt arī bez kabatas lukturīša.

Edijā kvēloja aizvien dedzīgāka mērķa apjausma. Dievs viņu bija aicinājis, un viņš bija aicinājumam piekritis. Visi agrākie no­tikumi, visas dzīves likstas bijušas tikai priekšspēle. Dievs bija viņu pārbaudījis, un viņš šo pārbaudi izturējis. Beidzamā pār­baude bija Lorenco. Tā bijusi Dieva zīme, ka Viņš gatavo Ediju kādam lielam darbam. Gaužām lielam.

Tas Kungs bija viņu topēcpusdien aizvedis uz Pinjonu. Vis­pirms pilna bāka ar benzīnu par brīvu. Pēc tam nomaldījies tū­rists, kas meklēja Flagstafu, pateicās ar desmit dolāru naudaszī­mi. Tad viņš no degvielas uzpildes stacijas darbinieka uzzināja, ka Bia uzskata projektā "Izabella" notikušo pašnāvību par slep­kavību. Slepkavību!

Tālumā iekaucās koijots, tam atbildēja cits. Gaudas izklausī­jās kā nolādēto kliedzieni, vientuļi un pasaulei zuduši. Edijs no­nāca pie klints malas un pa taciņu nokāpa Nakajas ielejā. Krei­sajā pusē kā sakumpis dēmons izauga tumšais Nakajas klints kupris. Zemāk izkaisītās gaismiņas norādīja ciemata atrašanās vietu. Vecās tirgotavas lodziņi iezīmēja tumsā gaišus taisnstūrus.

Turēdamies tuvu klinšakmeņiem un kadiķiem, Edijs virzījās aizvien tuvāk tirgotavai. Viņš nezināja, ko meklē un kā to atradīs. Vienīgā cerība bija gaidīt Dieva sūfito zīmi. Dievs rādīs viņam ceļu.

Tuksneša naktī klusi skanēja melodija, ko kāds spēlēja uz klavierēm. Viņš nokāpa ielejā, slīdēja cauri papeļu ēnām un skrie­šus metās pāri mauriņam pie tirgotavas aizmugures sienas. Cau­ri vecajiem baļķiem, kuru spraugas bija aizziestas ar ģipsi, varēja dzirdēja slāpētas sarunas. Ap kafijas galdiņu sēdēja daži zināt­nieki, iegrimuši spraigā sarunā, šķiet, pat strīdējās. Hazēliuss spē­lēja klavieres.

Ieraugot vīru, kas varēja būt pats Andkrists, Edijs juta augšup kāpjam baiļu un dusmu vilni. Viņš pieliecās zem loga un mēģi­nāja noklausīties sarunas, taču pianists spēlēja tik skaļi, ka ne­kas nebija saklausāms. Taču tad cauri klavieru skaņām, cauri du- bultrūšu logiem, cauri dzestrajam rudens gaisam pie Rasa, kas bija notupies zālē, izlauzās viens vienīgs kāda zinātnieka teikts vārds: "Dievs."

Un pēc brīža cita balss atkārtoja: "Dievs."

Noklaudzēja sietdurvis, un ap stūri tuvojās divas balsis - vie­na augsta, saspringusi, otra lēna, piesardzīga.

Sirdij dauzoties, Edijs četrrāpus aizkārpljās līdz stūrim turpat pie ārdurvīm un, gandrīz vai pamiris, klausījās.

- Vienu es tev gribēju pajautāt, Tonij… Tas ir samērā konfiden­ciāli.

Vīrietis turpināja klusākā balsī, un tālāko Edijs nesaklausīja, tomēr neriskēja virzīties tuvāk.

- Mēs šeit esam vienīgie, kas nav zinātnieki…

Viņi izgāja tumsā. Edijs atrāvās atpakaļ, un balsis pārvērtās neizšķiramā murdoņā. Varēja redzēt divus tumšus stāvus attāli­nāmies pa ceļu. Viņš bridi nogaidīja, tad pāršāvās pāri ceļam un iespruka starp kokiem, piespiezdamies pie ķeburainā papeles stumbra.

Seju noglauda vēja pūsmiņa. Tas laikam gan bija Svētais gars, kas pārvērties vējiņā, lai atnestu līdz Edija ausim tumsā tīto cil­vēku sarunu.

- …par kriminālatbildību, tomēr man nav nekādas saistības ar "Izabellas" darbināšanu.

Zemākā balss atbildēja:

- Nemāniet sevi. Kā jau teicu pirmīt, ja kritīsim mēs, kridsiet ari jūs.

- Bet es esmu tikai psihologs.

- Tomēr jūs esat piedalījies šajā blēdībā.

Blēdībā? Edijs tumsā pavirzījās tuvāk.

- Kā mēs šitā ieķēpājāmies, ko? - spalgākā balss nopūtās.

Atbilde bija pārāk klusa, un Edijs to nesaklausīja.

- Grūti aptvert, ka tas sasodītais dators uzdodas par Dievu… Izklausās kā zinātniskās fantastikas romāns…

Ari šoreiz atbilde bija klusa. Edijs tā pūlējās ieklausīties un sa­prast abu teikto, ka aizturēja elpu.

Vīrieši iegāja attālu gaismiņu pielietā laukā, kur sākās ciemats. Edijs zagās uz priekšu kā zirneklis, un vējš līdz ausīm atnesa ap­rautas frāzes.

-… Dievs iekārtā… satricināja Volkonski, liekot tam darīt nela­bojamo… - To sacīja spalgā balss.

- …šķiest laiku liekās pārdomās… - atskanēja aizsmakusi balss.

Saruna turpinājās vēl klusāk. Edijs juka vai prātā, nevarēdams

saklausīt. Viņš nolēma riskēt un pielavījās tuvāk. Abi vīrieši bija apstājušies piebraucamā ceļa galā. Maigi dzeltenajā gaismā iz­skatījās, ka prāvākais nepacietīgi vēlas tikt prom no nervozā. Bal­sis skanēja skaidrāk.

- …sarunāja visādas muļķības, kādas neviens Dievs neatļau­tos teikt. Tās bija galīgas Neiv Age blēņas. Pastāvēt - tas ir tad, kad es domāju. Bet Edelšteins uz šito uzķērās. Nūjā, viņš ir matemāti­ķis, un tie visi kā viens ir savādnieki. Padomā, viņš taču tur kla- burčūskas… - Spalgākā balss ieskanējās skaļāk, it kā šādi varētu aizkavēt prāvāko vīru no aiziešanas.

Sarunu biedrs pamīņājās un pagriezās, un Edijs ieraudzīja viņa seju. Tas bija apsargs.

Vīrieds nomurmināja kaut ko par apkārtnes apskad pirms do­šanās pie miera. Abi sarokojās, un mazākais vīrs pa piebrauca­mo ceļu devās uz māju, bet apsargs pameta skatienu te uz vienu ceļa galu, te otru, tad pārlaida acis papeļu audzei, it kā pētīdams apkārtni un nevarēdams izšķirties, kur sākt pastaigu.

Kungs Dievs, lūdzu! Edija sirds dauzījās tik skaļi, ka līdz ar kat­ru sirdspukstu ausīs iešalcās asinis. Visbeidzot vīrs aizsoļoja prom pa ceļu. Neizsakāmi piesardzīgi likdams soļus, pamanīda­mies neuzkāpt nokritušiem zariņiem, Edijs gausi virzījās cauri pa­peļu audzei, taustīdamies uzrāpās pa tumšās nogāzes taku un atstāja ieleju.

Tikai braukdams par Renesceļu, viņš, svētlaimē apreibis, atļā­vās skaļi iegavilēties. Edijs bija ieguvis to, ko mācītājs Speitss vēlē­jās. Virdžīnijā tagad ir nakts vidus, taču svētais tēvs nedusmosies par traucējumu, izdzirdējis šādas ziņas. Nemaz nedusmosies, vai ne?