Ķeceris

94

FORDA ZIRGS ar pakaviem cirtās mīkstajā nogāzē, šļūkdams, lēkšodams līdz ar smiltīm, kas gūzmām bira lejup.

Krosa motocikla rēkoņa jau skanēja tepat pie gultnes malas. Noblikšķēja šāvieni, un Fordam tuvumā no klints džinkstēda­ma atsitās lode. Visi bija nonākuši upes dibenā un aulekšoja pa gultni. Motocikls, skaļi rēkdams, traucās gar sausās upes krast­malu.

Besenti savilka grožus, likdams zirgam apstāties.

- Viņš nogriež mums ceļu! Apkārt!

Motocikls spēji apstājās uzbēruma malā, nogrūzdams ieplakā lēveni smilšu. Douks nolaida kājas uz zemes, izņēma no maksts šauteni un nomērķēja.

Brīdī, kad viņi pagrieza zirgus, nopliukšēja pirmais šāviens, izšķaidīdams smilšu vīkšķi Forda zirgam pie kājām. Viņi paguva paslēpties aiz klintsakmeņu krāvuma, taču apzinājās, ka tas būs tikai pagaidu patvērums. Atskanēja vēl viens šāviens, nodžink- stinādams pāri akmeņiem. Fords saprata, ka viņi gultnes dibenā ir iedzīti sprukās un vairs netiek ne uz priekšu, ne atpakaļ. Uz­brucējs labi pārredzēja gravu uz abām pusēm. Nogāze aiz mugu­ras bija pārāk stāva, pa to zirgi neuzkāps.

Trešais šāviens uzplīkšķināja smiltis viņiem turpat aiz mugu­ras. No krasta atlidoja aizsmakuši smiekli.

- Mūciet vien, smirdīgie bezdievji! Jūs tikpat neizbēgsiet!

- Villij! - Bigejs uzsauca. - Tagad taisni noderētu tava pistole!

- Tā… nav pielādēta.

- Sasodīts, kāpēc ne?

Besenti kaunīgi nolaida acis.

- Negribēju, lai kādu savaino.

Bigejs pasvieda rokas gaisā.

- Nu, skaisti, Villij!

Nodārdēja vēl viens šāviens, lode nodžinkstēja turpat pāri gal­vām un būkšķēdama ietriecās pretējā nogāzē.

- Es nāku lejā! - Douka balsī ieskanējās uzvaras līksme.

- Velns ar" ārā! Ko darām? - Besenti ieprasījās. Viņa zirgs, cie­ši iespiests starp citiem, mīņājās un sprauslāja.

Fords dzirdēja, kā Douks puspalēkdamies šļūc lejup pa slīpu­mu. Pēc īsa brīža vajātājs nonāks gultnes dibenā, no tās vietas viņš labi pārredzēs gultni uz abām pusēm. Ja arī Doukam neiz­dosies nolaist no kājas visus bēgļus, lielākā daļa nepagūs aiz­skriet līdz nākamajam likumam.

- Keita, kāp mugurā Bigeja zirgam!

- Kas tev padomā? - viņa taujāja.

- Fiksi!

- Vaimen, tu neproti jāt…

- Nolāpīts, Keita! Vai tu man reiz uzdcēsies?

Keita nolēca no zirga un uzreiz uzkāpa aiz muguras Bigejam.

- Dod man šaujamo.

Besenti pasvieda viņam pistoli.

- Lai veicas, vecīt.

Fords saņēma kreisajā saujā zirga krēpes un cieši tajās ieķē­rās. Tad pagriezās uz to pusi, kur drīz bija jāparādās Doukam.

- Piespied ciešāk ceļus, - Keita norādīja. - Paliecies uz priek­šu un negāzelējies seglos.

Tajā mirklī skadenam parādījās Douks, kas stenēdams šļūca pa smilšaino nogāzi. Nonācis gultnes dibenā, viņš apstājās, un viņa sejā atplauka plats, uzvarošs smaids.

Fords stingri iespēra ar papēžiem zirgam pa sāniem. Zirgs sa­lēcās un pa gravas dibenu drāzās uz priekšu deši virsū Doukam. Fords notēmēja pret vajātāju pistoli un apdullinoši iebrēcās.

Pārsteigtais Douks, kas nebija gaidījis parādāmies pistoli, no­rāva no pleca šauteni, nokrita uz viena ceļa un lika šaujamieroci pie pleca. Taču nokavēja. Zirgs jau bija klāt, un viņam nācās mes­ties sāņus, ja negribēja pakļūt zem pakaviem. Aulekšodams ga­rām, Fords iecirta uzbrucējam ar pistoli, pagriezās pa labi un traucās augšup pa stāvo krastu.

- Nolādēta būšana! - iekliedzās Douks, ieņēma pozīciju un raidīja šāvienu brīdī, kad Forda zirgs kārpījās pāri malai. Priekšā pavērās atklāts lauks, kurā kūkumu meta daži klinšaini pauguri, un aiz dem pletās vēja appūsts smilšu klajš, kam pāri stiepās tik­ko manāma taciņa. Fords atcerējās to redzējis pirmajā dienā, kad Hazēliuss vadāja viņu apkārt, izrādīdams apkārtni.

Gar ausīm kā lapsene aizspindza lode.

Nākamā trāpīja zirgam. Dzīvnieks iezviegdamies salēcās sā­ņus un pazvārojās uz malas, taču nenokrita. Fords pieplaka zir­ga kaklam un skubināja aulekšot pāri smilšainajam laukumam uz taku, kas veda uz galdkalna malu. Pēc dažiem mirkļiem viņš jau atradās laukumiņa otrā pusē starp klinšainajiem pauguriem un zirga mugurā meta līkločus, slēpdamies un kārpīdamies pa lēzeno slīpumu. Zirgs krāca un gārdza - lode droši vien bija trā­pījusi vēderā. Laime, ka gadījies tik izturīgs dzīvnieks.

Acīm pavērās plašais, atklātais klajums.

Lai sāktu vajāšanu, Doukam bija jātiek pāri dziļajai gultnei, un Fordam butu gana laika aizkļūt klajuma otrā malā, ja vien zirgs izturēs. Ieķēries zirgam krēpēs un pieliecies tam pie kakla, Fords skubināja dzīvnieku no visa spēka aulekšot pa smiltīm.

Kad viņš atradās apmēram pusceļā, diezgan tuvu atskanēja paskaļš motocikla rēciens. Douks bija šķērsojis gravu. Rēkoņa lie­cināja, ka motocikls strauji tuvojas. Taču Fords zināja, ka brauk­dams Douks nevar izšaut.

Fords jāja augšup pa slīpumu, bet nogriezās uz taciņu vietā, kur Douks viņu varēja redzēt. Viņš dzirdēja, kā motociklists pār­slēdz ātrumus, divtaktu dzinējs rēca aizvilkdamies.

Pašā augšā, retu klintsakmeņu un kadiķu apslēpta, galdkal­na virsma negaidīti spēji aprāvās un klints stāvus krita lejup. Fords parāva pavadu, apstādināja zirgu un nolēca zemē. Viņš paguva noslēpties aiz akmeņu pudura brīdī, kad garām kā ra­ķete pašāvās Douks. Resnās, notetovētās rokas stingri turēja mo­tocikla stūri, zeltainie mati plīvoja vējā kā ugunīgas krēpes. Viņš patraucās garām ar ātrumu sešdesmit jūdzes stundā un nobrau­ca no klints.

Douks lidoja, dzinējs rēca, cik jaudas, riteņi griezās, un moto­cikls kauca spalgi kā ērglis. Fords vēroja, kā motocikls ar tā vadī­tāju aizšaujas tālumā, un dzinēja rēciena pulsācija cauri biezajai tumsai aizvien palēninājās. Viņš vēl paguva saskatīt braucēja gai­šos matus - tas atgādināja ainu, kurā Lucifers tiek nogāzts no de­besīm. Fords ilgi klausījās, līdz tūkstoš pēdu zemāk uzziedēja lies­miņa un pēc pāris sekundēm klusi nodunēja.

Fords iznāca no paslēptuves aiz akmens un izslējās. Sainis gu­lēja, izsdepies uz zemes. Beigts. Viņš nometās uz ceļa un maigi pārlaida pirkstu galus zirga sānam.

- Paldies, veco zēn. Piedod.

Vīrietis piecēlās un tikai tagad apjauta sāpes visās maliņās - lauztās ribas, zilumus un brūces, uzpampušo aci. Viņš pagriezās, atspiedās pret aizvēsturisko akmeni un pārlaida skatienu gald- kalnam.

Šai ainai varētu līdzināties tikai Hieronīma Bosha glezna "Pēdējā tiesa". Galdkalna austrumu mala, kur agrāk atradās "Izabella", bija viens vienīgs pamatīgs dzirkstošs, spožs uguns stabs, kas urbās naksnīgajās debesīs, it kā tiekdamies apsvili­nāt zvaigznes, un to ielenca simtiem mazāku ellīšu un uguņu, kas jūdzēm platā apkaimē no plaisām un bedrēm atvēma dū­mus. Pazemes sprādzieni drebināja zemes virsmu gluži kā ne­redzamas agresijas izpausmes, kas satricina gaisu. Labajā pu­sē pusjūdzes attālumā pavērās sirreāla aina - dega apmēram tūkstotis automašīnu, to degvielas tvertnes sprāga, virs mašī­nām lidinājās mazas ugunsbumbas, kas lēkāja un sprāga kā petardes. Cilvēki bezmērķīgi klīda pār šaušalīgo, ellei līdzīgo galdkalna virsmu vai skraidelēja apkārt, klaigādami kā saju­kuši.

Kāpdams lejup pa slīpumu, Fords sastapa pārējos grupiņas biedrus, kas jāja pāri smilšainajam līdzenumam.

- Pagalam, - Fords uzreiz paskaidroja. - Aiztrencās pāri malai.

- Jātnieks gan tu esi pagalam draņķīgs, - Besend izmeta. - Bet ne jau tas ir galvenais. Tas mērglis aiztriecās tev pakaļ, un tu tiki no viņa vaļā uz visiem laikiem.

- Kā ugunīgi kaujas rad, - piebilda Keita.

- Un zirgs? - Bigejs apvaicājās.

- Beigts.

Indiānis drūmu seju klusēja un neatbildēja.

Pēc desmit minūtēm viņi nonāca vietā, kur sākās Pusnakts taka.

Labu bridi visa grupiņa stāvēja galdkalna malā, ceļa sākumā, un lūkojās atpakaļ. Sprādziens satricināja zemi, un dārds aizvē­lās pāri Sarkanajam galdkalnam kā pērkona grāviens, ko ik pa brīdim pārtrauca klusāki, mazāki sprādzieni. Virs "Izabellas" pa­cēlās ugunsbumba. No plaisām zemē plūda dūmi, ko apgaismo­ja iesarkanas pazemes liesmas.

- Paskatieties uz Navahu kalna pusi, - Keita norādīja augšup.

Visi pagriezās uz rietumiem. Debesīs virs attālā kalna iezīmē­jās uguntiņu virtene, kas strauji tuvojās, līdzi nesdama aizvien skaļāku pukstošu dūkoņu.

- Re, glābēji klāt, - Bigejs noteica.

Atkal sprādziens un liesmojošas bumbas. Sekodams Keitai le­jup pa ceļu, Fords vēl beidzamo reizi paraudzījās pār plecu.

- Grūti noticēt, - Keita klusi bilda. - Deg visa galdkalna virsma.

Kamēr viņi vēroja, gaisā uzšāvās milzīga putekļu vērpete, kas aizlocījās pāri galdkalnam; satricinādams zemi, iegruva kārtējais ogļraktuves tunelis. Tas notika bīstami tuvu.

Keita pagriezās un uzrunāja grupiņu. Viņas balss skanēja stingri.

- Es gribu paziņot kaut ko svarīgu.

Izmocītie zinātnieki pievērsās sievietei.

- Ja mēs nonāksim varas iestāžu rokās, mūs ieslēgs un iztau­jās, - viņa brīdināja. - Viss šeit notikušais tiks kvalificēts par sle­penu. Par mūsu pārdzīvoto neviens neuzzinās.

Viņa bridi klusēja, degošām acīm uzlūkodama biedrus.

- Taču mēs tos negaidīsim. Labāk paši tikmēr dosimies uz Flagstafu. Tur, Flagstafā, mēs uzrunāsim pasauli. Un mēs pavēs- dsim pasaulei, kas šeit patiesībā norisinājās.

Helikopteru vieniba, rotoriem ducinot, strauji tuvojās. Negaidīdama pārējo atbildi, Keita laidās lejup pa taku. Visi sekoja.