Ķeceris

47

BEZ PIECĀM MINŪTĒM ASTOŅOS BUKERS Krolijs, neparas­tu gaidu pārņemts, iekārtojās pie televizora savā omulīgajā, ar ķirškoka sienas paneļiem izklātajā darbistabā, kas atradās viņa Džordžtaunas mājā Dambartonstrītā. Solīdams, ka prece būs sa­maksātās naudas vērta, Speitss nebija mānījies. Svētdienas spre­diķis bija kā bises šāviens. Tagad "Amerikas apaļais galds" būtu kā zalve no otra stobra. Un pats pārsteidzošākais - lai to panāk­tu, bija pieticis ar vienu vienīgu tālruņa zvanu un pāris ziedoju­miem skaidrā naudā. Nekā nelikumīga, tikai naudas pārskaitī­jums ziedošanas nolūkos reliģiskai organizācijai, kas atbilst ASV Ieņēmumu kodeksa 501 (c) nolikuma trešajam izņēmumam, turklāt nebija apliekams ar nodokli.

Lobists auklēja saujā konjaka glāzi, to sildīdams, un iedzēra malku kalvadosa, ko mēdza iemalkot pēc vakariņām. Skaļas, pat­riotiskas mūzikas pavadībā ekrānā iegaismojās pārraides "Ame­rikas apaļais galds" logotips, kuram visapkārt plīvoja Amerikas karogi, zibēja ērgļi un patriotiskas emblēmas. Pēc tam uz Kapito­lija attēla fona parādījās ķirškoka apaļais galds, pie kura, savil­cis nopietnu, bažīgu sejas izteiksmi, sēdēja Speitss. Viņam pretī sēdēja raidījuma viesis, sirms vīrietis uzvalkā, ar iekritušu seju, platām, izspūrušām uzacīm. Viņš bija savilcis lūpas, it kā apce­rēdams lielo Visuma pastāvēšanas noslēpumu.

Mūzika noklusa, un Speitss pavērsās pret kameru.

Krolijs jutās pārsteigts - virs, kurš dzīvē bija pilnīgs ēzelis, Dienvidu salašņa un lauķis, televizora ekrānā spēja izstarot tādu neiedomājam harismu. Pat oranžie mati izskatījās cienījami, to spilgtums bija notušēts. Krolijs kārtējo reizi sevi apsveica. Piesais­tīt sludinātāju bija izrādījies spīdošs gājiens.

- Labvakar, dāmas un kungi. Esiet sveicinād raidījumā "Ame­rikas apaļais galds". Es esmu cienīgtēvs Dons Speitss un ar prie­ku iepazīstinu jūs ar šīsdienas viesi doktoru Hendersonu Kroke- ru, izcilo fizikas profesoru no Liberti universitātes, kas atrodas Linčburgā Virdžīnijas pavalstī.

Profesors gudru sejas izteiksmi palocīja galvu un izskatījās pats nopietnības iemiesojums.

- Es ataicināju doktoru Krokeru apspriest projektu "Izabella", un tas būs mūsu šāvakara sarunu temats. Tiem, kuri nezina, pa­skaidrošu, ka "Izabella" ir zinātnieku radīta iekārta, ko valsts izbūvējusi Arizonas tuksnesī, iztērējot tai četrdesmit miljardus dolāru nodokļu maksātāju naudas. Daudziem tā rada bažas. Mēs nolēmām uzaicināt uz raidījumu doktoru Krokeru, lai viņš iz­skaidrotu mums, parastajiem ļautiņiem, visu par šo projektu. - Viņš pagriezās pret raidījuma viesi. - Doktor Kroker, jūs esat fizi­ķis un pasniedzējs. Vai varat pastāsdt, kas īsti ir "Izabella"?

- Pateicos, cienīgtēv Speits. To es, protams, varu. Principā "Izabella" ir daļiņu paātrinātājs, atomu dauzītājs. Atomus vis­pirms lielā ātrumā trenc pa gaisu un tad sasit citu pret citu, lai tie sašķīst, un zinātnieki var izpētīt, no kā tie sastāv.

- Izklausās visnotaļ biedējoši.

- Tas nav nekas šausmīgs. Pasaulē ir vairākas šādas iekārtas. Tas lielā mērā palīdzēja Amerikai izprojektēt un uzbūvēt kodol­ieročus, kā ari izstrādāt kodolindustrijas teorētiskos pamatus.

- Vai šī konkrētā iekārta jums rada bažas?

Dramatiska pauze.

-Jā.

- Kadas tas butu?

- "Izabella" nelīdzinās pārējiem daļiņu paātrinātājiem. Tā ne­tiek izmantota zinātniskos nolūkos. To izmanto ļaunprātīgiem mēķiem, lai pierādītu kādu noteiktu ideju - radīšanas teoriju, kuru propagandē ateistu un sekulāro humānistu zinātnieku grupiņa.

Speitss sarauca uzacis.

- Diezgan skaļš paziņojums.

- Un ne bez pamatojuma.

- Paskaidrojiet sīkāk.

- Ar prieku. Šī zinātnieku ateistu grupiņa sev par kredo izvirzījusi teoriju, ka Visums radījis pats sevi no nekā, bez jebkā­das vadošas rokas vai galvenā dzinējspēka. Šo teoriju sauc par Lielo sprādzienu. Vairākums saprātīgu cilvēku, arī daudzi zināt­nieki - to skaitā es - zina, ka šīs teorijas pamatā nav gandrīz ne­kādu zinātnisko pierādījumu, tā nebalstās zinātnē, bet dziļi iesak­ņojušos antikristīgos uzskatos, kas mūsdienās pārņēmuši visu mūsu nāciju.

Krolijs iedzēra vēl vienu prāvu silta kalvadosa malku. Speitss kārtējo reizi apliecinājis savu lietderību. Sasodīti lieliski - dema- goģija, kas ietērpta skaidrā, zinātniskā valodā, turklāt atskan no fiziķa mutes. Tieši šādas blēņas kāds noteikts amerikāņu tautas segments aprīs bez kavēšanās, ar visu āķi.

- Pēdējo desmit gadu laikā burtiski visus mūsu valdības un augstskolu sistēmas slāņus pārņēmuši ateisti un sekulārie humā­nisti. Viņu pārziņā ir stipendiju izsniegšana. Viņi izlemj, kādi pē- fijumi tiek veikti. Viņi noslāpē visas neapmierinātās balsis. Šis zi­nātniskais fašisms ir izplatījies visur, no kodolfizikas un kosmoloģijas līdz bioloģijai un, protams, evolūcijai. Šādi zinātnie­ki mums devuši tādas ateistu, materiālistu teorijas, kādas atbal­stīja Darvins, Laiels, Freids un Jungs. Šādi cilvēki apgalvo, ka dzī­ve nesākas ar ieņemšanu. Šādi cilvēki grib veikt šausminošus eksperimentus ar cilmes šūnām - dzīviem cilvēku embrijiem. Šādi cilvēki ir abortu atbalsdtāji un tā saucamie ģimenes plānotāji.

Balss, kas izklausījās pēc paša saprāta iemiesojuma, turpinā­ja murdēt, taču Krolijs to izslēdza no apziņas un iztēlē tīksminā­jās par brīdi, kad paraksds līgumu ar Jaziju par divreiz lielāku honorāru.

Raidījums turpinājās ar jautājumiem un atbildēm, apzelējot va­kara tematu, tad, kā parasti, atskanēja lūgums ziedot naudu, sarunas atsākās, pēc laika atkal atskanēja lūgums ziedot. Balsis murdēja un urdzēja, te skaļākas, te klusākas, gluži kā reliģiska pātaru skandēšana. Beigās Krolijs secināja, ka kristīgās televīzijas dvēsele ir atkārtošana - visu, ko gribi pateikt, iebliez ar bliešanu trulajos pauros un piedevām pievāc viņu naudu.

Kamera pievilka tuvāk Speitsa seju, svētais tēvs grasījās pabeigt raidījumu ar savu komentāru. Krolijs klausījās tikai ar pusausi. Līdz šim Speitss bija pierādījis, ka spēj sarīkot lielisku izrādi, un doma, ka to skatās ari cilts padome, pildīja viņu ar milzu prieku.

- …ir skaidrs, ka Dievs pamazām noņem savu sargājošu roku no Amerikas…

Krolijs ieslīga omulīgā atslābinādbā. Viņš jau tagad nepacietī­gi gaidīja pirmdienas zvanu pulksten četros. Viņš no tiem mērka­ķiem izplēsīs miljonus. Miljonus.

- …pret pagāniem un abortu atbalstītājiem, pret feministēm un homoseksuāļiem, pret Amerikas Apvienību civilo brīvību aizstā­vībai, pret visiem, kas tiecas padarīt Ameriku laicīgu, es pavēršu pirkstu un paziņoju: "Nākamais teroristu uzbrukums būs uz jūsu sirdsapziņas…"

Varbūt viņš varētu pat trīskāršot honorāru. Būtu ko pastāsdt draugiem Potomac klubā.

- …Un tagad viņi ir uzbūvējuši Bābeles torni, šo "Izabellu", lai pretendētu uz Dieva troni. Taču Dievs nav nekāds mazais bērns - Viņš dosies uzbrukumā.

Kad Krolijs no jauna slīga saldkaislos sapņojumos, viņu ne­gaidīti satricināja viens vārds. Šis vārds bija "slepkavība".

Viņš izslējās taisns. Par ko Speitss tagad runāja?

- Tieši tā! - mācītājs apstiprināja. - No konfidenciāla avota man nācis ausīs, ka pirms četrām dienām viens no svarīgākajiem projekta "Izabella" zinātniekiem, krievs Volkonskis, esot izdarījis pašnāvību. Taču mans avots norāda, ka daži policijas izmeklētāji nav īsti pārliecināti, vai tā patiešām ir pašnāvība. Aizvien vairāk pierādījumu liecina, ka tā bijusi slepkavība un to pastrādājis kāds no projektā iesaistītajiem. Zinātnieku nobendējuši viņa kolēģi. Kāpēc? Lai aizvērtu viņam muti?

Krolijs paliecās uz priekšu. Sapņainums bija izplēnējis, viņš vērīgi skatījās ekrānā. Cik ģeniāli - atstāt šādu ziņu uz raidījuma beigām!

- Iespējams, es zinu iemeslu. No sava avota esmu ieguvis vēl kādu ziņu, pagalam satriecošu. Es pats tam gandrīz nespēju no­ticēt.

Lēni un dramatiski Speitss ar kopto roku paņēma papīra lapu un pacēla to. Krolijs pazina šo paņēmienu, kuru piecdesmitajos gados ieviesa Džozefs Makartijs, - informācija, kas uzraksdta uz papīra, bija taustāmāka un tādējādi ticamāka.

Speitss viegli paplivināja lapiņu.

- Tas ir šeit.

Vēl viena dramatiska pauze. Krolijs izslējās, pavisam aizmir­sis par dzērienu. Kas Speitsam aiz ādas?

- "Izabellai" vajadzēja būt palaistai jau pirms vairākiem mē­nešiem. Tas nav noticis. Tajā ir kāda kļūme. Kāda - to nezina ne­viens, izņemot manu avotu un mani. Un tagad to zināsiet arī jūs.

Raidījuma vadītājs vēlreiz dramatiski pavēcināja papīra lapiņu.

- Šis "Izabellas" smadzenes ir visātrākais superdators, kāds vien uzbūvēts. Un šī "Izabella" sevi pasludinājusi par… - viņš teatrāli paklusēja, - …par Dievu.

Viņš nolika papīru uz galda, neatrāvis skatienu no kameras. Pat raidījuma viesis šķita stipri pārsteigts.

Klusums ieilga, Speitss bargi vērās kamerā. Šis cilvēks zināja, kāds spēks ir klusumam, sevišķi televīzijā.

Krolijs aptupās uz pašas krēsla maliņas, raudzīdams aptvert šā šokējošā paziņojuma nozīmi. Jutīgais iekšējais radars, politis­ko satricinājumu tuvošanās noteicējs, nupat vēstīja, ka, nez no kurienes cēlies, strauji tuvojas milzīgs blīkšķis. Tas taču bija pil­nīgs neprāts! Iespējams, doma pasviest bumbiņu Speitsam un ļaut, lai tas rīkojas tālāk, nav bijusi pārāk prātīga. Varbūt vajadzēja jau no rīta aizsūtīt pa faksu Jazijam jaunu līgumu - ar lūgumu aši to parakstīt.

Visbeidzot Speitss ierunājās:

- Mani draugi, es nebūtu nācis klajā ar šādu paziņojumu, ja nebūtu pilnīgi pārliecināts par faktu patiesīgumu. Mans avots, pārliecināts kristietis un garīdznieks tāpat kā es, uzturas netālu no notikuma vietas un ieguva šīs ziņas no pašiem zinātniekiem. Patiesi. Šī milzīgā iekārta ar nosaukumu "Izabella" uzskata sevi par Dievu. Jūs dzirdējāt pareizi - uzskata sevi par Dievu. Ja mana informācija ir maldīga, es aicinu viņus publiski to atspēkot.

Speitss piecēlās no krēsla, un prasmīgs operatora darbs šo teatrālo žestu paspilgtināja. Viņš it kā slējās pāri skadtājiem kā ar pūlēm apvaldītu dusmu stabs.

- Es lūdzu, es pieprasu, lai Gregorijs Norts Hazēliuss, šā pro­jekta vadonis, nostājas Amerikas tautas priekšā un paskaidro savu rīcību. Es to pieprasu. Mēs, Amerikas tauta, esam iztērējuši četrdesmit miljardus dolāru šīs ellišķās mašīnas uzbūvēšanai, mašīnas, kas radīta ar nolūku pierādīt, ka Dievs melo! Un tagad šī iekārta pati apgalvo, ka tā ir Dievs!

O, mani draugi! Kāda zaimošana! Kāda zaimošana!