Ķeceris

77

RENDIJS DOUKS, SAKRUSTOJIS uz krūtīm muskuļainās ro­kas, stāvēja uz Humvee motora pārsega un noraudzījās kņadā. No šā skatu punkta varēja labāk redzēt tos, kas rāpās augstspriegu­ma tornī. Pirmie jau gandrīz bija nonākuši pašā galā. Elektrības vadi džinkstēja un krakstēja.

Douks pirmo reizi mūžā juta tādus enerģijas uzplūdus. Savu­laik viņš bija padevies heroīna, kokaīna un alkohola kārdināju­mam. Reiz, dzīves zemākajā punktā, vīrietim, kas, mēsliem notrie- pies, dzērumā vāļājās meliorācijas grāvī Ņūmeksikas pilsētiņas Belinas pievārtē, atmiņā neviļus atausa lūgšana, ko viņam bija iemācījusi māte, pirms vecais, nelietīgais dzērājs, ar kuru viņa dzīvoja kopā, nošāva vispirms viņu, tad pats sevi. Prātā ieskanē­jās melodiskās vārsmas: "Jēzus mani mīl, to es zinu te, jo tā man stāsta Bībele." Un tajā pašā brīdī Jēzus bija nonācis un pestījis viņa nevērtīgo dvēseli turpat smirdošajā Belinas grāvī. Tagad viņš bija šā Cilvēka parādnieks. Viņam parādnieks. Jēzus labā Douks bija ar mieru darīt jebko.

Viņš pielika pie acīm binokli. Kāds no kāpējiem bija nonācis turpat zem izolatoriem. Douks vēroja, kā vīrietis ieņēma vietu uz kāpnēm un apvija kājas ap torņa režģiem. Pārliecinājies, ka turas stingri, viņš noņēma no pleca bisi, iemeta patronu un pielika iero­ci pie pleca.

Tas būs varens skats.

Douks vēroja, kā vīrietis uzmanīgi notēmē. Citi kāpēji bija ap­stājušies un arī skadjās. Parādījās gaišs zibsnis, un nākamajā brī­dī ausīs ieskanējās blīkšķis. Ap vadu pašķīda dzirksteļu spiets, un tas nodrebēja. Apkārtējie vienā balsī iegavilējās.

Vīrietis atkal saņēmās un ielādēja otro patronu. Vēl viens uz- zibsnījums un blīkšķis. Izsprāga tūkstošiem dzirksteļu, un vads saritinājās kā spļāvējkobra, kurai iesists ar akmeņsāls gabaliņu. Ļaudis no jauna uzgavilēja.

Trešais šāviens. Šoreiz cauri tumsai izšļācās milzīgas uguns strūklakas. Ar dobju, spindzošu trinkšķi, kas šķita sadrebinām gaisu, vads pārtrūka, un tā gals slīga lejup kā pātaga palēninātā filmā. Vada ritulis, no kura pilēja uguns, vērpdamies krita virsū pūlim, kas drūzmējās lejā. Atskanēja vairāki būkšķi, noplaiksnīja ugunis, uzšvirkstēja dūmi, vairākus cilvēkus spēcīgi atsvieda malā, un sākās baiļpilna skriešana, ko pavadīja kliedzieni.

Vareni.

Douks atkal pievērsās tornim. Vīrietis pielādēja ieroci un at­kal notēmēja. Bet tagad torni uzrāpušies viņam kaut ko sauca. Ko deši? Lai viņš pārstāj? Nē, domās pavēlēja Douks. Aiziet!

Atkal šāviena baukšķis. Ugunīgu dzirksteļu ieskauts, novirpu- ļoja izolatora gabals, pārtrūka otrs vads, taču šoreiz brīvais gals aptinās ap torni. Radās iespaids, ka neredzams milzis ir sapuri­nājis torni - cilvēki atlupa no kāpnēm un krita, to ķermeņi triecās pret torņa režģiem zemāk un griezdamies vēlās lejup, līdz ar būk­šķi atsitās pret zemi.

Vads ieblieza pa torni un locīdamies šāvās atpakaļ, virsū Dou- kam, kaukdams kā milzu elektriskā ģitāra. Douks nolēca no auto, un sprakstošais kabelis, izšķiezdams dzirksteļu šald, pārlidoja pāri. Viņš iemetās panikas pārņemtajā pūlī un, bradādams pa no­kritušajiem, pūlējās aizbēgt pēc iespējās tālāk. Humvee uzliesmo­ja, pēc brīža Douku sasniedza karstuma vilnis un pēkšņs gais­mas izvirdums, uzsprāgstot benzīna bākai.

Piecēlies kājās, Douks pārskatīja posdjumus.

Vads bija pārslīdējis pāri pusei nožogotās teritorijas, aiz sevis atstādams uguns sliedi. Arī lifta tornītis un pusducis priežu bija liesmās. Visapkārt degošajam apvidus auto mētājās mirušu un šausmīgi apdegušu cilvēku līķi.

Vēl dažas dvēseles nonākušas debesīs, nodomāja Douks. Vēl dažas dvēseles nosēdušās Tam Kungam pie labās rokas.