Ķeceris

21

TRIJOS NAKTĪ FORDS PIESARDZĪGI, gausi atvēra sava na­miņa sētas puses durvis un ar mugursomu plecos izslīdēja tum­sā. Debesis bija zvaigžņu piebārsdtas. Tālumā spalgi iekvankstē- jās koijoti, bet ātri apklusa. Spīdēja gandrīz apaļš pilnmēness, un tuksneša augsdenes gaiss bija tik dzidrs, ka tā gaisma katru sī­kumu uz zemes iekrāsoja sudrabainā tonī. Skaista nakts, nodo­māja Fords. Žēl, ka nav laika papriecet acis.

Viņš pārlaida skatienu nelielajai apmetnei. Pārējie namiņi gri­ma tumsā, vienīgi pašā pēdējā mājiņā - Hazēliusa miteklī - ielo­ka galā cauri guļamistabas aizkariem spiedās dzeltenīga gaisma.

Volkonska namiņš atradās ceturtdaļjUdzes attālumā uz otru pusi.

Fords pāršāvās pāri mēness gaismas pielietajam pagalmam un ieskrēja papeļu mestajā paēnā. Te viņš virzījās uz priekšu lēni, izvairīdamies no gaismas apspīdētiem laukumiņiem, līdz nonā­ca pie Volkonska mājas. Viņš pārlaida skatienu apkārtnei, taču neko aizdomīgu neredzēja un nedzirdēja.

Ieslīdējis aiz mājas, Fords pieplaka ēnās grimstošajai aizmu­gures sienai pie sētas durvīm. Tās bija aizzīmogotas ar policijas nozieguma vietas dzelteno lend. Parakājies mugursomā, Fords iz­vilka kazādas cimdus un nazi, tad paraustīja durvju rokturi. Tās, protams, bija aizslēgtas. Viņš aši apsvēra sekas, kādas var būt zīmoga uzlaušanai, un nosprieda, ka noziegums ir tā vērts.

Vīrietis pārgrieza lenti, izņēma no somas roku dvieli, aptina to ap akmeni, tad cieši un neatlaidīgi spieda to pie stikla, līdz tas ieplaisāja. Izlasījis dažas asās lauskas, viņš iebāza roku iekšā, at­slēdza durvis un ieslīdēja mājā.

Nāsīs uzreiz iesitās Volkonska izmisuma smārds - sastāvēju­šos cigarešu un marihuānas dūmu, lēta grādīgā, vārītu sīpolu un kodīgas cepamās eļļas dvaku maisījums. Viņš izņēma no somas LED kabatas lukturīti un pavirzīja gaismas staru apkārt, turēdams to zemu. Virtuvē valdīja milzīga nekārtība. Ceptus kāpostus un mazītiņus piparus, kas tur, visticamāk, bija atradušies dienām il­gi, klāja zaļpelēka pelējuma kārta. Atkritumu kastē ar kaudzi bija sabāztas alus pudeles un mazās degvīna pudelītes. Dažas bija sašķīdušas uz flīžu grīdas, un lauskas saslaucītas stūrī.

Fords iegāja dzīvojamā un ēdamistabā. Paklājs bija piebārstīts smiltīm, dīvāns nosmulēts. Pie sienām nebija nekādu rotājumu, vienīgi pie durvīm piesprausti pāris bērnu zīmējumu. Vienā bija redzams kosmosa kuģis, otrā atombumbas radītais sēnei līdzīgais mākonis. Visā telpā nebija nevienas fotogrāfijas ar sievu vai bēr­niem, nekādu sentimentālu mīļlietiņu.

Kāpēc Volkonskis nebija paņēmis zīmējumus? Varbūt nebija nekāds lieliskais tēvs. Fordam bija grūd iztēloties šo cilvēku tēva lomā.

Gaiteņa durvis uz guļamistabu bija atvērtas, taču istabā vien­alga bija sasmacis gaiss. Nožēlojamā paskata gulta, pēc visa sprie­žot, ne reizi nav bijusi saklāta, un gultasveļa arī nav mainīta. Ve­ļas grozā pāri malām karājās netīrā veļa. Skapī, kas bija pa pusei pilns ar drēbēm, Fords atrada uzvalku un pataustīja materiālu. Tas bija no smalkas vilnas. Viņš izskatīja skapi. Volkonskis uz tuk­snesi bija paņēmis daudz drēbju, un dažas šādam novazātam ti­pam likās diezgan šikas. Krievs laikam nebija aptvēris, kādā sa­biedrībā un vidē nonāks. Bet kālab viņš aizbraucot nebija paķēris tās līdzi?

Fords pa gaiteni aizgāja uz otro guļamistabu, kas bija pārvēr­sta par darbistabu. Datora vairs nebija, taču palikuši tā USB un FireWire vadi, kā arī printeris, kabeļmodems un bezvadu tīkla bāzes stacija. Visur mētājās kompaktdisku matricas. Izskatījās, ka tās kāds ātrumā šķirojis un nevajadzīgās pametis kur nu kuro.

Atraujot datorgalda augšējo atvilktni, skatienam pavērās jau­na nekārtība - salauztas pildspalvas, apgrauzti zīmuļi un ķīpas ar asemblervalodas koda izdrukām; paietu pāris gadu, kamēr to visu izanalizētu. Nākamajā atvilktnē viņš uzgāja nekārtīgu map­ju kaudzīti un izskatīja tās. Arī šeit bija izdrukāti koda fragmenti, piezīmes krieviski, programmatūras plūsmkartes. Viņš pacēla kau­dzīti un zem tās ieraudzīja aploksni - tā bija aizlīmēta, ar past­marku, bez adreses, un pārplēsta uz pusēm.

Fords izņēma abas puses, atlocīja tās un atrada tajās nevis vēs­tuli, bet gan lapu ar pirmtekstu heksadecimālajā notācijā. Rakstī­tu ar roku. Lapas augšmalā bija pirmdienas datums - diena, kurā Volkonskis bija aizbraucis. Nekā cita tur bija.

Uzbrāzās jautājumu jūra. Kāpēc Volkonskis bija to pierakstījis un tad pārplēsis uz pusēm? Kāpēc viņš uzlīmējis pastmarku, bet nebija uzrakstījis adresi? Kāpēc viņš to nebija paņēmis līdzi? Ko nozīmēja šis kods? Un galvenais - kāpēc tas bija rakstīts ar roku? Datorkodus ar roku neraksta. Tas ir laikietilpīgs process, kurā var pieļaut nejēdzīgi daudz kļūdu.

Fordam prātā ienāca kāda doma - šādā projektā, kur ieviesti ārkārtīgi strikti datordrošības pasākumi, serveris fiksē visas lie­totāju darbības - gan kopēšanu, gan drukāšanu, gan pārsūtīšanu, gan e-pasta vēstuļu sūtīšanu. Taču serveris nevar piefiksēt ar roku pārkopētus tekstus. Viņš iegrūda lapiņas kabatā. Tur noteikti bija kaut kas svarīgs, lai arī pagaidām nav zināms, kas tieši.

No sētas durvju puses atskanēja čirkstēšana, kādu izraisītu cil­vēka sperts solis uz zemes.

Fords izslēdza lukturīti un sastinga. Klusums. Tad tikko jau­šami nošņirkstēja smilšu graudiņš starp apava zoli un virtuves grīdu.

Viņš netiktu ārā ne pa sētas, ne parādes durvīm tā, lai viņu nepamanītu.

Atkal teju nedzirdams šņirksts uz grīdas, jau tuvāk. Neaicinā­tais ciemiņš zināja, kur Fords atrodas, un pavisam lēni devās uz guļamistabu, katrā ziņā cerēdams uzbrukt negaidīti.

Fords nedzirdami šķērsoja ar paklāju izklāto grīdu un piegāja pie sētas puses loga. Pasniedzies augšup, viņš pagrieza apaļo svi­ru un satvēra augšējo rāmja šķērskoku, mēģinādams pabīdīt logu augšup. Tas iesprūda.

Laika vairs nebija nemaz.

Pagrūžot sdprāk, rāmis padevās. Pēc nepilnas sekundes iebru­cējs traucās šurp. Fords ar galvu pa priekšu metās cauri atvērta­jam logam, izlaužoties cauri plastmasas sietiņam un piezemējo­ties brīdī, kad no klusināta mazkalibra revolvera raidītas divas lodes sašķaidīja loga sdklu. Viņš aizripoja pa zemi, stikla šķembu apbārstīts.

Jau nākamajā acumirklī Fords bija kājās un, līkločus mezdams, šāvās cauri papeļu mestajām ēnām. Nonācis mežiņa malā, viņš traucās pāri atklātam laukumiņam un devās augšup ielejā. Mēness spīdēja tik spoži, ka vīrietis redzēja sev blakus skrienam paša ēnu.

Gar ausīm dobji aizsvilpa revolvera lodes, šāvējs noteikti bija Vordlo - nevienam citam nebūtu ne klusinātāja, ne tāda ieroča.

Fords metās uz tumsā grimstošo Nakajroku, aiz klints pagrie­zās pa kreisi un skrēja augšā uz zemo, stāvo klinti. Gar kreiso pusi kā lapsenes aizspindza vēl dažas lodes. Viņš aši noskrēja no taciņas un, slēpdamies aiz juceklīgi izmētātajiem laukakme­ņiem, rausās augšup uz klints virsotni. Pēc dažiem mirkļiem viņš, kājām piepūlē stipri smeldzot, bija nonācis uz klints. Tur Fords apstājās un atskatījās. Divsimts jardu attālumā uz nogāzes cauri akmeņu krāvumiem viņa virzienā rāpās tumšs cilvēka stāvs.

Fords metās skriet pa gludo, slideno klints virsotni. Te neauga nekāda zāle un nebija iespējas paslēpties, toties šeit nepaliks pēdu nospiedumi. Gabaliņu tālāk bija redzamas vairākas nelielas iepla­kas, kas līkumoja uz galdkalna tālāko malu. Pēc neilga brīža viņš nonāca pie pirmās upes gultnes ieplakas, ielēca tajā un šāvās pa tās izsusējošo dibenu, līdz ieplaka galdkalna malā pagriezās asā leņķī. Fords noslēpās aiz klints izvirzījuma un paskatījās atpa­kaļ. Vajātājs bija apstājies pie ieplakas un slidināja lukturīša gais­mu pāri tās smilšainajam dibenam.

Tas neapšaubāmi bija Vordlo.

Vecākais izlūkošanas virsnieks piecēlās un pārlaida lukturīša staru gravai, iekāpa tajā un, turēdams ieroci gatavībā, virzījās uz Forda pusi.

Fords aizlīda vēl dziļāk, cerēdams, ka netrāpīsies vajātājam acīs. Kad viņš izrāpās no gravas, uz bridi parādīdamies Vordlo skatienam, viena pakaļ otrai garām aizšāvās divas lodes. Viena atšķēla šķembu krusu no tuvējās klints sienas.

Fords metās pāri smilšainajam klajumam, cerēdams nonākt tā­lajā malā, pirms vecākais izlūkošanas virsnieks tiks līdz kanjona virsotnei. Fords skrēja pāri klajumam tādā ātrumā, ka likās - kāds dur dunci plaušās. Tālajā malā viņš nogriezās pret kailu, grum­buļainu, iedobumiem bagātu klinšainu klajumu. Tiesa, tas bija pilnīgi atklāts lauks, kurā nebija cerību palikt nemanītam, taču aiz tā atradās juceklīgi izvietotu klinšu stabu labirints, kurā būtu ērti paslēpties un, iespējams, vēlāk no tā būtu viegli doties tālāk. Viņš nolēca no pēdējās kāpas un skrēja uz grumbuļaino klajumu, uz bridi nozuzdams Vordlo skatienam.

Fords piepeši saskatīja izdevību aizbēgt un pārdomāja. Lauka vidū atradās iedobums, kurā neiespīdēja mēness, gana dziļš, lai tur paslēptos viens cilvēks. Žigli pagriezies, Fords ielēca bedrē un pieliecās. Tā nebija nekāda labā paslēptuve - pavērsis lukturīti vajadzīgajā virzienā, Vordlo viņu uzreiz ieraudzītu. Taču viņš to nedarīs, jo pieņems, ka vajātais ir nozudis daudz labākajā slēp­tuvē starp robotajiem klinšu stabiem.

Pagāja dažas minūtes, un Fords izdzirdēja padimdinām ga­rām Vordlo skrejošos soļus un saklausīja viņa sēcošo elpu.

Viņš noskaitīja līdz sešdesmit un tad uzmanīgi pablenza gar malu. Klinšu stabu starpās zibēja lukturīša stars, Vordlo meklēja viņu aizvien dziļāk un dziļāk klinšu labirintā.

Fords uzlēca kājās un brāzās atpakaļ uz Nakajas ieleju.