FORDS AR PĀRĒJIEM SEKOJA VORDLO, kurš veda zinātniekus datortelpā aiz komandtiltiņa - garā, pustukšā istabā ar pelēkām sienām un trim rindām neuzkrītošu, pelēku plastmasas skapju. Te atradās visātrākais, visjaudīgākais superdators pasaulē. Tā procesori joprojām dūca, katra procesora nelielajos paneļos mirguļoja lampiņas, lielākoties sarkanā un dzeltenā krāsā. Telpas dziļumā bija tērauda durvis.
Grupiņu panāca Hazēliuss.
- Dolbijs atteicās mums pievienoties.
- Mums ir trīs problēmas, - Vordlo pavēstīja. - Pirmā. "Izabella" uzsprāgs. Otrā. Aiz galvenajām durvīm gaida bruņots pūlis. Un trešā. Mēs nevaram saukt palīgā.
- Ko lai mēs darām? - Tibodo gaudās.
- Tērauda durvis gala sienā ved uz vecajiem ogļraktuves tuneļiem. Mums jālaižas prom. Līdz sprādziena brīdim jādek pēc iespējas tālāk.
- Kā mēs no tuneļiem dksim ārā? - Fords jautāja.
- Raktuvju otrā galā ir veca šahta, kuru vēlāk pārvērta par ventilācijas šahtu, lai izvadītu metāna gāzi. Tur joprojām atrodas vinča, lai gan droši vien vairs nedarbojas. Būs kaut kas jāuzmeistaro.
- Vai citas izejas nav?
- Tikai divas - šī un caur galvenajām durvīm, taisni agresīvajā pūlī.
Klusuma brīdis.
Sprādziens satricināja datortelpu, un Fords ar zinātniekiem, sakratīti kā zirņi kārbā, noslīga uz ceļiem. Eksplozijas troksnis atbalsodamies vēlās turp un atpakaļ, blīkšķis kā pērkondārds brāzās cauri kalnam. Gaismas telpā noraustījās, ekrāniem atkal pārskrēja dzirksteļojošs loks. Fords uztrausās kājās un palīdzēja Keitai piecelties.
- Vai tā bija "Izabella"? - Hazēliuss sauca.
- ļa uzsprāgtu "Izabella", mēs jau būtu pagalam, - Vordlo aizrādīja. - Pūlis nupat uzspridzināja titāna durvis.
- Tas nav iespējams!
- Ir, ja liek lietā armijas rīcībā esošos lādiņus.
Piepeši durvis uz komandtiltiņu sāka bungot ar dūrēm. Fords ieklausījās. Dolbijs, komandtiltiņa dūmu mutuļos rēgains kā spoks, stāvēja, noliecies pār darbstaciju, un sparīgi darbojās.
- Hazēlius! - aiz durvīm atskanēja spalgs, apslāpēts spiedziens. - Tu dzirdi, Antikrist? Tūlīt mēs tevi notversim!