Ķeceris

37

NONĀCIS SAVĀ NAMIŅĀ, FORDS aizslēdza durvis, aizvil­ka aizkarus, izņēma no dokumentu skapja portfeli un sastādīja kodu.

Ej taču gulēt, muļķi! viss organisms brēca, taču Fords nelikās to manām un izvilka no portfeļa klēpjdatoru un Volkonska pierak­stus. Šis bija pirmais brīvais brīdis, kad varēja atšifrēt pierakstus. Viņš iekārtojās sakrustotām kājām gultā, atspiedās ar muguru pret koka galvgali un ielika datoru klēpī. Fords vispirms atvēra HEX redaktoru un sāka ievadīt skaitļus un burtus datu failā. Noslēpu­mainajā zīmītē atstātais heksadecimālais kods bija jāievada da­torā, un tikai tad varēs to apstrādāt.

Šis kods varēja but jebkas - neliela datorprogramma, datu fails, teksta fails, sīks attēls, Bēthovena Piektās simfonijas pirmās no­tis. Tāpat tās var būt RSA privātā atslēga - lai gan no tās nav ne­kādas jēgas, jo FIB bija pievācis Volkonska datoru.

Fords aizsnaudās un noslīga uz priekšu, klēpjdators noslīdē­ja no sakrustotajām kājām. Uztrūcies no miega, viņš aizsoļoja uz virtuvi pagatavot kafiju. Viņš nebija gulējis četrdesmit astoņas stundas.

Bērdams pēdējo karotīti filtrā, Fords juta kuņģī ieduramies asas sāpes un atcerējās, ka pēdējās dienās izdzēris krietni daudz kafi­jas. Viņš pastūma kafijas aparātu malā un izrakņāja bufeti, līdz atrada plauktā ekoloģiskās zaļās tējas kastīd. Divi maisiņi, kas ievilkās desmit minūtes, un viņš atgriezās guļamistabā, nesdams krūzīti ar zaļu šķidrumu. Apsēdies Fords turpināja ievadīt kodu, malkodams karsto, rūgto tēju.

Viņš gribēja pabeigt darbu ātri, lai pagūtu nosnausties un vē­lāk doties lejup uz Blekhorsu, lai beidzamo reizi mēģinātu Bigeju atrunāt no protesta akcijas rīkošanas, taču acis miglojās, skatie­nam šaudoties turp un atpakaļ starp ekrānu un papīru, un viņš nemitīgi pieķēra sevi kļūdāmies.

Fords piespieda sevi koncentrēdes.

Pusvienpadsmitos viņš bija pabeidzis ievadīšanu, atliecās tais­ni un salīdzināja datu failu ar pierakstiem. Izskatījās, ka viss sa­krīt. Viņš saglabāja failu un lika pārveidot datus no heksadeci­mālās sistēmas uz bināro.

Uzreiz bija skaidrs, ka heksadecimālais kods ir binārais fails - milzīgs blāķis ar nullītēm un vieniniekiem.

Nojautas vadīts, Fords aktivizēja binārās-ASCII pārveidošanas modeli, un, viņam par izbrīnu, ekrānā parādījās vienkāršs teksts.

Apsveicu to, kas šito lasa. Ha-ha! Tavs IQ ir bišķi augstāks nekā parastam cilvēkidiotam.

Labi, es tinu makšķeres no šā trakonama un laižos uz mā­jām. Nosēdīšos pie teļjuka ar ledusaukstu šņabi un kāsīti un skatīšos, kā mērkaķi dauza būriem restes. Ha-ha! Varbūt vēl uzrakstīšu garu vēstuli Natašas tantei.

Es zinu patiesību, nelgas! Es redzēju cauri šim neprātam!

Lai to pierādītu, es nosaukšu tikai vienu vārdu. Džo Blics.

Ha-ha!

P. Volkonskis

Fords divas reizes pārlasīja zīmīti un atspiedās pret sienu. Ne­sakarīgo, mazliet murgaino teikumu virkni visādā ziņā varētu būt raksdjis psihiski nenosvērts cilvēks. Ko viņš bija domājis ar vārdu "neprāts"? Ļaunprātīgo programmatūru? "Izabellu"? Pašus zināt­niekus? Kāpēc viņš iešifrēja zīmīti, nevis atstāja papīra lapiņu?

Un Džo Blics?

Fords ievadīja vārdu Google interneta meklētājā, un tas snie­dza miljoniem rezultātu. Izskafijis dažas pirmās interneta vietnes, viņš neieraudzīja nekādu acīs krītošu saistību ar šo gadījumu.

Vīrietis izņēma no portfeļa satelīttālruni un brīdi blenza uz to. Viņš bija maldinājis Lokvudu. Pareizāk sakot, bija tam samelojis. Tagad viņš bija apsolījis Hazēliusam, ka nevienam nestāstīs par vīrusu.

Velns un elle! Kāpēc Fords bija ieņēmis galvā, ka, nokvernējis teju divus gadus klosterī, viņš varētu bez ierunām atgriezties CIP laiku melos un krāpšanā? Labi vismaz, ka varēs Lokvudam pa­stāstīt par zīmīti. Iespējams, Lokvudam radīsies kāda doma, ko iesākt ar šo noslēpumaino Džo Blicu. Viņš ievadīja numuru.

- Pagājušas vairāk nekā divdesmit četras stundas, - Lokvuds īgni ierunājās, pat nepapūlēdamies sasveicinādes. - Ar ko jūs no­darbojaties?

- Tonakt Volkonska mājā es atradu kādas piezīmes. Nolēmu jums par to pastāstīt.

- Kāpēc nepieminējāt to vakar?

- Tā bija tikai pārplēsta papīra lapa ar kaut kādu program­mas kodu. Nezināju, vai tas ir kas īpašs. Taču man izdevās to at­šifrēt.

- Nu, un kas tur teikts?

Fords nolasīja zīmītes tekstu.

- Sasodīts, kas tas vēl par Džo Blicu? - Lokvuds bija neiz­pratnē.

- Cerēju, ka jūs zināsiet.

- Likšu savējiem parakņāties. Un arī par Natašas tanti jāno­skaidro.

Fords lēni nolika klausuli. Viņš bija pievērsis uzmanību vēl kā­dai īpatnībai - nešķita, ka šādu zīmīti varētu būt rakstījis cilvēks, kas grasās izdarīt pašnāvību.