Ķeceris

12

FORDS AR BELJŪ PIEJĀJA pie takas, kur sākās augšupceļš, un pacēla acis pret akmeņiem, klintīm un kraujām. Zinot, cik labi Beljū prot izlavierēt pa līkumiem un grūti pārvaramām vietām, nebija vērts kāpt kājām. Viņš nolēma jāt.

Izsteidzies cauri spraugai klintī un nonācis uz galdkalna vir­smas, Beljū metās auļos, acīmredzot nevarēdams vien sagaidīt, kad nokļūs stallī. Fords panikā iekrampējās seglu lokā, priecāda­mies, ka neviens neredz, cik muļķīgi viņš tagad izskatās. Apmē­ram vienos skatienam pavērās Nakajas klints un zemās akmens sienas visapkārt ielejai. Iejājis papeļu audzē, viņš izdzirdēja skar­bus smieklus un ieraudzīja pa taciņu, kas veda no "Izabellas" uz apmetni, sparīgi kātojam kādu cilvēku.

Tas bija datorprogrammētājs Volkonskis. Garie, taukainie mati bija izspūruši, viņš izskatījās izvārdzis un saniknots, taču sejā viņam bija plats smīns kā jukušajam.

Fords apstādināja Beljū, aši nokāpa no zirga un uzveda uz ta­ciņas, aizšķērsodams krievam ceļu.

- Sveicināti.

- Atvainojiet, - nomurkšķēja Volkonskis, grasīdamies apiet zir­gam apkārt.

-Jauka dieniņa. Vai ne?

Volkonskis apstājās un blenza Fordā, viņa sejā rotājās neval­dāma niknuma pilns mākslots smaids.

- Jūs prasāt, vai ir jauka dieniņa? Un es atbildu - labākas die­nas nekad nav bijis!

- Ak tā gan? - Fords pārjautāja.

- Kāda jums darīšana, antropolog? - vīrietis piešķieba galvu un atieza iebrūnos zobus, savilcis liekuļota uzjautrinājuma gri­masi.

Fords piegāja tuvāk un nostājās rokas stiepiena attālumā.

- Spriežot pēc jūsu izskata, es teiktu, ka jums šī dieniņa nebūt nav jauka.

Volkonskis uzlika plaukstu Fordam uz pleca pārspīlēti un tē­loti draudzīgā žestā, tad paliecās uz priekšu. Fordam sejā iesitās alkohola un cigarešu dūmu smārds.

- Iepriekš es kreņķējos. Tagad viss ir labi!

Viņš atgāza galvu un ieaurojās rēcošos smieklos. Ādamābols uz neskūtā kakla lēkāja augšup un lejup.

Aiz muguras atskanēja soļi. Volkonskis piepeši izslējās taisns.

- A, Pīter! - uzsauca Vordlo, kas tuvojās pa taciņu. - Un Vai­men Ford! Sveicināti! - Patīkamā, bet dīvainā kārtā ironiskā balss uzsvēra pēdējo vārdu.

Volkonskis satrūkās, dzirdot pienācēja sasveicināšanos.

- Nāc no bunkura, Pīter? - Vordlo vārdus caurvija draudīga pieskaņa.

Volkonskis smaidīja to pašu neprātīgo smaidu, taču Fords viņa acīs pamanīja nemieru - vai ari tās bija bailes?

- Apsarga žurnālā ierakstīts, ka tu tur biji visu nakti, - Vordlo turpināja. - Esmu par tevi noraizējies. Vai tev sanāk labi izgulē­ties, Pīter?

Volkonskis klusējot pagāja viņam garām un stīvi aizslāja pa taciņu.

Vordlo pagriezās pret Fordu, it kā nebūtu noticis nekas neik­dienišķs.

- Jauka diena izjādei.

- Mēs taisni par to patērzējām, - Fords sausi atzīmēja.

- Kur jūs bijāt?

- Es nojāju lejā uz Blekhorsu iepazīties ar šamani.

-Un?

- Mēs iepazināmies.

Vordlo pakratīja galvu.

- Tas Volkonskis… Mūžīgi ar kaut ko nemierā. - Viņš spēra soli, bet tad apstājās. - Viņš nepateica neko… savādu, ko?

- Piemēram? - Fords jautāja.

Vordlo paraustīja plecus.

- Kas to lai zina? Viņš ir jūtami nestabils.

Fords vēroja, kā Vordlo, sabāzis kabatās prāvās ķetnas, aizso- ļoja pa taciņu. Apsargs bija tāds pats kā visi, tikpat tuvu lūzuma punktam, tikai daudz labāk prata to noslēpt.