Ķeceris

44

PIEKTDIEN, GAISMAI AUSTOT, Nelsons Bigejs atspiedās pret biedrības nama durvīm un vēroja ierodamies pirmās automašī­nas ar zirgu piekabēm. No treileriem izvesde zirgi sacēla zeltai­nus putekļu mākoņus, dīžādamies smilds, kamēr jātnieki tos ap­segloja piešu šķindoņas un ādas plīkšķēšanas pavadībā. Paša Bigeja zirgs Ziema jau bija apseglots un gatavs dodes ceļā, tas stā­vēja, piesiets pie vienīgā tuvumā esošā nenokaltušā pinjona, un ēda no auzu tarbas. Bigejam nebūtu nekas pretī vainot Bilagaana par nokaltušajiem kokiem, taču, ciktāl varēja noteikt, televīzijas ziņas nemaldījās - mizgraužiem un sausumam nekādi palīgi ne­bija vajadzīgi.

Pienāca Marija Atsitija, biedrības nama prezidente.

- Ieradušies diezgan daudz cilvēku, - viņa bilda.

- Vairāk, nekā biju domājis. Jūs arī piedalīsieties?

Atsidja iesmējās.

- Jā. Jebkurš iegansts tikt ārā no kabineta ir labs.

- Kur tad jūsu zirgs?

- Vai tu traks? Es braukšu ar auto.

Bigejs no jauna sāka aplūkot raibo zirgu pulciņu, kas tiks iz­mantoti protesta akcijā. Gandrīz visi bija vietējie rezervāta kle­peri, neapkalti, noliesējuši, baltām, izbolītām acīm - ja neskaita pāris glītu ganu zirgu un vienu arābu rikšotāju. Tas viņam at­gādināja ainu, ko bija vērojis tēvoča Silvera mājvietā pie Toatī- nas. Silvers, kas viņam bija iemācījis "Svētīšanas ceļu", iejāja mustangus, viņš strādāja Santafe-Amarillo rodeo, līdz sabeidza muguru. Vēlāk viņš turēja bariņu noplukušu kleperu, lai bērniem būtu, ar ko pajādelēt. No viņa Bigejs iemācījās visu, ko zināja par zirgiem.

Viņš pakratīja galvu. Tas šķita kā tāla senatne. Tēvoča Silvera vairs nav, vecās paražas izzūd, un mūsdienu bērni neprot ne jāt, ne runāt navahu valodā. Bigejs bija vienīgais, kuru vecais tēvocis Silvers jaudāja pierunāt iemācīties "Svētīšanas ceļu".

Tas nebija tikai protests pret "Izabellu", tā mērķis bija atjau­not to dzīvesveidu, kurš strauji izzuda. Tas decās saglabāt viņu tradīcijas, viņu valodu un zemi, un spēju pašiem lemt par savu likteni.

Piebrauca sagrabējis Isuzu pikaps ar pārāk lielu piekabi. No pikapa ar līksmu ķērcienu izlēca slaids, izkāmējis vīrietis kreklā ar nogrieztām piedurknēm. Viņš pasvieda gaisā kalsnu roku, iebrēcās vēlreiz un devās izvest no piekabes zirgu.

- Ieradies Villijs Besenti, - Atsitija noteica.

- Villiju grūd nepamanīt.

Zirgs, kurš jau bija apseglots, nostājās uz zemes. Besenti aiz­veda viņu piekabes otrā pusē un piesēja pie treilera.

- Viņam ir šaujamais.

- Redzu.

- Tu ļausi viņam to ņemt līdzi?

Bigejs brīdi domāja. Villijs bija viegli uzbudināms, taču viņam piemita laba sirds un skaidrā viņš bija nelokāms kā klints. Pro­testa akcijas laikā alkohols netiks lietots - Bigejs bija apņēmies panākt, lai šis noteikums dek ievērots.

- Gan būs labi.

- Ja nu sāk iet karsd? - Marija nerimās.

- Nekas neies karsti. Vakar satiku pāris zinātnieku. Nekas briesmīgs tur nenotiks.

- Kurus tu satiki? - Atsitija gribēja zināt.

- Fordu, to, kurš sevi dēvē par antropologu, un to direktora asistenti - sievieti, vārdā Mersera.

Atsitija pamāja.

- Arī es ar viņiem esmu iepazinusies. - Pagāja bridis, un viņa turpināja: - Vai tu esi drošs, ka tā ir prātīga doma? Šī protesta akcija?

- Nu, man šķiet - to tūlīt redzēsim, vai ne?