Ķeceris

40

FORDS NONĀCA GALDKALNA PAKĀJĒ un jāja pa vecās upes gultni Blekhorsas virzienā. Keita viņu panāca un jāja līdzās. Pusceļā viņš izdzirdēja sveša zirga sprauslošanu un pagriezās. - Kāds jāj mums aiz muguras, - Fords sacīja un savilka grožus, pavēlēdams Beljū apstāties.

Aiz tamarisku biežņas atskanēja pakavu dipoņa, un pēc brīža krūmājiem cauri izlauzās slaida auguma vīrietis masīva, spēcīga zirga mugurā. Bia. Cilts policijas leitnants apstājās un pieskārās cepures malai.

- Devāties izpriecas izjādē? - viņš apjautājās.

- Mēs jājam uz Blekhorsu, - Fords paskaidroja.

Bia pasmaidīja.

- Jauka dieniņa tādai izjādei. Nav pārāk karsts, drusku vējiņš uzpūš. - Viņš novietoja plaukstas uz seglu loka. - Esat iecerējuši apciemot Nelsonu Bigeju, jādomā?

- Tā tas ir, - Fords neliedzās.

- Lāga zellis, - Bia sacīja. - Ja es paredzētu protesta akcijas laikā kādas nekārtības, nosūtītu dažus savus policistus. Taču šajā gadījumā tas varētu vienīgi traucēt.

- Piekrītu, - Fords bija priecīgs par leitnanta vērīgumu.

- Lai viņi dara, ko sadomājuši. Es viņus pieraudzīšu. Apdo­mīgi un takdski.

- Pateicos.

Bia pamāja un paliecās uz priekšu.

- Ja reiz jūs sastopu, vai drīkstu uzdot pāris jautājumu?

- Speriet vaļā, - Fords atsaucās.

- Šis Pīters Volkonskis… vai viņš labi sapratās ar visiem?

Atbildēja Keita.

- Ar lielāko daļu, jā.

- Nebija nekādu personiskas dabas sadursmju vai domstar­pību?

- Viņš bija drusku uzvilkts, bet mēs to īpaši neņēmām galvā.

- Cik nozīmīgs viņš bija šim projektam?

- Viens no svarīgākajiem tā dalībniekiem.

Bia paraustīja cepuri.

- Vīrs iesviež koferī dažus apģērba gabalus un aizbrauc. Pulk­stenis ir deviņi, plus mīnus viena stunda, mēness jau uzlēcis. Kā­das desmit minūtes braucis, viņš nogriež no ceļa un mēro apmē­ram ceturtdaļjūdzi pāri tuksnesim, nonāk pie dziļas gravas. Apstādina auto slīpumā pie pašas malas, pavelk rokasbremzes sviru, izslēdz dzinēju un ieliek neitrālajā ātrumā. Tad viņš labajā rokā paņem pistoli, pieliek pie galvas, ar kreiso roku atlaiž brem­zes sviru, ielaiž labajos deniņos lodi, un automašīna nogāžas pār malu.

Viļiš apklusa. Cepures platās malas slēpa ēnā vīrieša acis.

- Vai tāds, jūsuprāt, ir notikuma izklāsts? - Keita taujāja.

- Šādi to rekonstruējuši FIB aģenti.

- Taču jūs tam nedcat.

No tumšās apmales zem cepures Fordā raudzījās vērīgas acis.

- Un jūs?

- Man šķita nedaudz dīvaini tas, ka viņš bija sev iešāvis un ļāvis, lai auto noripo no kraujas, - Fords atzina. Viņš iedomājās par vēstuli. Vai pastāstīt Biam? Labāk, lai to nokārto Lokvuds.

- Patiesībā tieši šis moments man liekas dcams, - Bia nepie­krita.

- Vai jūs mulsina tas, ka viņš sakravāja koferi?

- Daži pašnāvnieki tā rīkojas. Pašnāvības nereti ir spontānas.

- Tad kas īsti jūsos izraisa aizdomas?

- Mister Ford, kā jūs zinājāt, ka tuksnesī atrodas mašīna?

- Es ieraudzīju svaigus riepu nospiedumus un nolauztu vī­botņu krūmu… un tad pamanīju klijānus.

- Taču gravu jūs neredzējāt?

-Nē.

- Tā no ceļa nav saskatāma. Es pats par to pārliecinājos. Kā Volkonskis zināja par tās esamību?

- Viņš bija izmisuma un bezcerības pārņemts, nobrauca no ceļa, lai nošautos, ieraudzīja gravu un nolēma - drošs paliek drošs, jāiebrauc tajā.

Fords pats īsti neticēja šim izklāstam, un diez vai tam ticēja arī Bia.

- Tieši tā domā arī FIB.

- Bet jūs ne.

Bia iztaisnojās un pieskārās cepurei.

- Nu tad uz redzīti.

- Pagaidiet! - uzsauca Keita.

Bia apstājās.

- Jūs taču nedomājat, ka viņu nogalinājis kāds no mums? - Keita vaicāja.

Bia notrausa no biksēm pielipušu tamariska zariņu.

- Teiksim tā - ja tā nav pašnāvība, tā ir gaužām gudri nostrā­dāta slepkavība.

To pasacījis, viņš kārtējo reizi pieskārās ar pirkstiem cepures malai, iegrūda zirgam sānos kāpšļus un pajāja garām.

Pirmais vārds Forda prātā bija - Vordlo.