Ķeceris

29

PULKSTENIS BIJA DIVDESMIT PĀRI VIENPADSMITIEM, un sludinātājs Rass Edijs savā apdauzītajā astoņdesmit devītā gada F-150 pikapā traucās pa nesen uzlieto asfalta ceļu, kas stiepās pāri Sarkanajam galdkalnam. Vējš pūta pa atvērtajiem logiem un plivināja lapas Bībelei, kas puspavērta gulēja uz sēdekļa blakus. Galvā dunēja apjukums, niknums un satraukums. Tātad vainī­gais nav bijis Lorenco. Protams, indiānis gan bija piedzēries, viņš izturējās nekaunīgi, turklāt neciešami atbaidoši zaimoja To Kungu. Edijs nekādi nebija saistīts ar indiāņa bojāeju - vīrietis bija pats sevi nodūris. Beigu beigās nekas nenotika bez Dieva zi­ņas, un Viņš jau nu zināja, ko dara.

Dieva Tā Kunga ceļa ir neizdibināmi.

Šo teicienu mācītājs klusītēm atkartoja vel un velreiz. Visu mūžu viņš bija gaidījis šo aicinājumu, mērķi, kuru Dievs viņam paredzējis. Edijs bija nogājis garu un grūtu ceļu. Dievs bija pār­baudījis viņu tikpat pamatīgi kā ījabu, atšķīris no sievas un bēr­na, atņēmis karjeru, naudu, pašcieņu.

Tagad šis atgadījums ar Lorenco. Lorenco bija zaimojis Dievu un Jēzu ar visšausmīgākajiem, visneķītrākajiem vārdiem, un Dievs viņa paša acu priekšā bija zaimotāju nobeidzis. Viņa paša acu priekšā. Tomēr Lorenco nebija zaglis - Edijs bija viņu netaisni ap­sūdzējis. Ko tas nozīmēja? Kā šeit izpaudās Dieva griba? Ko Dievs viņam bija paredzējis?

Dieva Tā Kunga ceļa ir neizdibināmi.

Pikaps klepodams un grabēdams brāzās pa tumšo asfaltu, iegriezās platā līkumā, izbrauca cauri smilšakmens klinšu sta­biem, un tad acu priekšā pavērās nededzinātu ķieģeļu namiņu puduris, pa pusei ieslēpts papeļu audzēs. Pa labi apmēram jū­dzes attālumā aizstiepās divi jauni lidostas skrejceļi un angāru rinda. Aiz tā galdkalna malā atradās pats "Izabellas" komplekss, ko ielenca dubults drāšu žogs.

Viņš zināja, ka lielākā daļa "Izabellas" atrodas pazemē. Ieejai jābūt nožogotajā teritorijā.

Debesu tēvs, lūdzu, rādi man ceļu, viņš lūdzās.

Edijs brauca pa nelielo zaļo ieleju. Tās tālākajā galā atradās no baļķiem būvēta ēka, acīmredzot vecā Nakajrokas tirgotava. Tās virzienā pašlaik gāja divi vīrieši un sieviete. Cid pulcējās ap dur­vīm. Dievs viņus visus sapulcinājis kopā.

Mācītājs dziļi ieelpoja, piebremzēja un apstādināja auto pie ēkas. Virs durvīm bija ar roku krāsota izkārtne ar uzrakstu NAKAJROKAS TIRGOTAVA, 1888.

Cauri durvju sietam Edijs veikaliņā ieraudzīja astoņus cilvē­kus. Viņš pieklauvēja pie koka stenderes, taču neviens nepienā­ca. Viņš pieklauvēja skaļāk. Vīrietis, kas atradās vistuvāk, pagrie­zās, un Rasu sdpri pārsteidza viņa acis. Tās bija tik zilas, ka šķita iesitām ar strāvu.

Hazēliuss. Neviens cits tas nevarēja būt.

Rass pusbalsī nobēra ašu lūgšanu un iegāja telpā.

- Kā varu jums palīdzēt? - vīrietis apvaicājās.

- Mani sauc Rass Edijs, es esmu Blūgepas Tavā Vārdā pulcē­tās misijas sludinātājs. - Vārdi izskrēja pārāk steidzīgi. Viņš no­kaunējās un jutās dumji.

Laipni smaidīdams, vīrietis atrāvās no krēsla, pret kuru bija atslējies, un lieliem soļiem pienāca klāt.

- Gregorijs Norts Hazēliuss, - viņš stādījās priekšā, viesmīlīgi paspiezdams roku. - Priecājos iepazīties, Ras.

- Pateicos, ser.

- Kā varu jums palīdzēt?

Rass juta uzbrāžamies paniku. Kur pačibējuši vārdi, kurus viņš bija skandinājis pa ceļam, kamēr pikaps rāpās augšup pa Renesceļu? Bet tad mēle atraisījās.

- Dzirdēju par projektu "Izabella", tāpēc nolēmu pastāstīt par mūsu misiju un piedāvāt garīgo atbalstu, kādu varam sniegt. Mēs pulcējamies ik svētdienu desmitos Blūgepā, apmēram divas jū­dzes uz rietumiem no ūdenstorņa.

- Liels paldies, Ras, - Hazēliuss sirsnīgā, siltā balsī pateicās. - Mēs noteikti drīz jūs apciemosim. Varbūt jūs pats kādudien vē­lētos izstaigāt "Izabellas" telpas? Diemžēl patlaban mums sāku­sies ļoti svarīga tikšanās. Vai jūs nevarētu atbraukt pie mums nā­kamnedēļ?

Rass manīja seju pietvīkstam.

- Nē, ser, tā nebūs vis! - Viņš norija siekalas. - Redzat, es un mana draudze, mēs esam nobažījušies par to, kas šeit norisinās. Es ierados, lai saņemtu atbildes uz dažiem jautājumiem.

- Es saprotu jūsu bažas, Ras, nudien saprotu. - Hazēliuss aši paskatījās uz gara auguma stūrainu un neglītu vīrieti, kas stāvē­ja turpat tuvumā. - Mācītāj, vēlos jūs iepazīstināt ar Vaimenu For­du, kurš atbild par sakariem ar vietējo kopienu.

Vīrietis paspēra soli uz priekšu, izstiepis roku.

- Priecājos ar jums iepazīties, mācītāja kungs.

Hazēliuss jau devās prom.

- Es ierados aprunāties ar viņu, nevis ar jums, - Edijs iesau­cās, spalgajai balsij, kuru viņš tā neieredzēja, no piepūles aizlūs- tot.

Hazēliuss pagriezās.

- Atvainojiet, mācītāja kungs. Mēs negribējām izrādīt necieņu. Saprotiet, mums patlaban nepavisam nav laika… Vai mēs nevarē­tu sarunāt tikšanos rit šajā pašā laikā?

- Nē, nevarētu, ser.

- Vai es drīkstētu ar cieņu pavaicāt, kas ir tik svarīgs, lai to pārspriestu nekavējoties?

- Cik man zināms, šeit atgadījies… pēkšņs zaudējums, un es domāju, to vajadzētu apspriest.

Hazēliuss uzmanīgi pavērās atnācējā.

- Vai jūs domājat Pītera Volkonska nāvi?

Viņa balss bija klusa.

-Jā, ser, ja jūs nosaucāt cilvēku, kurš atņēma sev dzīvību.

Vīrietis, kuru sauca par Fordu, atkal panācās uz priekšu.

- Mācītāja kungs, es labprāt apspriedīšu ar jums šo jautāju­mu. Nelaime tāda, ka doktors Hazēliuss tūlīt vadīs kārtējo "Iza­bellas" izmēģinājumu, tāpēc viņš nevarēs atlicināt jums laiku, lai kā to vēlētos. Toties es varu.

Edijs negrasījās pieļaut, lai viņam apvārdo zobus kaut kāds PR pakalpiņš.

- Es jau teicu, gribu runāt ar viņu, nevis ar jums. Vai tad tieši viņš nepasludināja sevi par gudrāko cilvēku zemes virsū? Tas pats, kurš visus pārējos nosauca par debiliķiem? Tas, kurš uzbū­vēja šo iekārtu, lai apstrīdētu Dieva vārdu?

Iestājās īss klusuma brīdis.

- Projektam "Izabella" nav nekā kopīga ar reliģiju, - PR dar­binieks apliecināja. - Tas ir tikai un vienīgi zinātnisks eksperi­ments.

Edijs juta, ka augšup kāpj dusmas - svētas, negantas dusmas uz Lorenco, uz savu bijušo sievu, uz šķiršanās tiesu, uz visām pasaules netaisnībām. Tā laikam jutās Jēzus, kad izdzina no tempļa naudas mijējus. Edijs pavērsa pret Hazēliusu drebošu pirkstu.

- Dievs jūs sodīs no jauna!

- Nu jau gana… - PR darbinieks asā tonī noteica, taču iejau­cās Hazēliuss.

- Ko jūs gribat sacīt ar vārdiem "no jauna"?

- Es par jums lasīju. Es zinu par jūsu sievu, kas pornogrāfiski atkailināja savu ķermeni žurnālā Playboy, kas sevi cildināja un izskaistināja, kas uzdzīvoja kā Bābeles padauza! Dievs sodīja jūs, atņemdams viņu. Tomēr jūs pat tad nenožēlojāt grēkus!

Telpā iestājās nāves klusums. Pēc mirkļa ierunājās PR darbi­nieks:

- Mister Vordlo, lūdzu, izvadiet misteru Ediju ārā.

- Nē! - Hazēliuss neļāva. - Vēl ne!

Viņš pagriezās pret Ediju, un vīrieša sejā bija tik baismīgs smaids, ka sludinātājam stinga dvēsele.

- Parunāsim, Ras. Jūs esat šejienes misijas sludinātājs?

- Pilnīgi pareizi.

- Kādai konfesijai jūs piederat?

- Nevienai. Mēs esam evaņģēlisti.

- Bet precīzāk? Protestanti? Katoļi? Mormoņi?

- Neviens no minētajiem. Mēs esam atdzimuši kristiešu fun­damentālisti.

- Ko tas īsti nozīmē?

- To, ka mēs savās sirdīs esam pieņēmuši Jēzu Kristu par mūsu Kungu un Pestītāju, caur ūdeni un garu esam atdzimuši, ejot vie­nīgo isto ceļu uz pestīšanu. Mēs zinām, ka Svētie raksti ir dievišķs un nekļūdīgs Dieva vārds.

- Tātad jūs uzskatāt, ka protestanti un katoļi nav īsti kristieši un Dievs viņiem liks nonākt ellē. Vai es pareizi izsakos?

Ediju šī novirzīšanās no temata un fundamentālistu dogmas apspriešana darīja nemierīgu. Taču, ja gudrākais cilvēks pasaulē grib par to parunāt, Edijam nekas nebija pretī.

-Ja viņi nav atdzimuši, tad jā.

- Ebreji? Musulmaņi? Budisti? Hinduisti? Nepārliecinātie, savu ticību meklējošie, tie, kas nomaldījušies? Visi ir nolādēti?

-Jā.

- Tatad lielākā daļa šīs dubļu pikas iedzīvotāju, kas atrodas nelielas galaktikas nomalē, nonāks ellē. Izglābsieties tikai jūs un vēl dažas izmeklētas personas, kas ar jums ir vienās domās?

- Jums jāsaprot…

- Tieši tālab es jums uzdodu šos jautājumus, Ras - lai sapras­tu. Es atkārtoju - vai jūs uzskatāt, ka Dievs nosūtīs lielāko daļu Zemes iedzīvotāju ellē?

- Jā, es tā uzskatu.

- Vai jūs to droši zināt?

-Jā. Svētie raksti to vairākas reizes apliecina. Kas tic un top kris­tīts, tas tiks izglābts, bet, kas netic, tiks pazudināts.

Hazēliuss pagriezās pret pārējiem.

- Dāmas un kungi, vēlos jūs iepazīstināt ar kukaini, nē, ar bak­tēriju, kura uzskata, ka zina, ko domā Dievs.

Edijam piesarka seja. Smadzenes karsa, pulēdamās izdomāt pienācīgu atbildi.

Neglītenis, kuru sauca par Fordu, uzrunāja Hazēliusu:

- Gregorij, lūdzu, neizaiciniet likteni.

- Es dkai uzdodu jautājumus, Vaimen.

- Nē, patiesībā jūs šobrīd radāt nepatikšanas. - Vīrietis atkal pagriezās pret apsargu. - Mister Vordlo? Es vēlreiz lūdzu jūs iz­vadīt misteru Ediju ārā.

- Šeit priekšnieks ir doktors Hazēliuss, - apsargs vienaldzīgā balsī atteica. - Es uzklausu dkai viņa pavēles. - Vīrietis pagrie­zās. - Ser?

Hazēliuss neteica ne vārda.

Edijs nebija pabeidzis runu, ko bija sacerējis, braukdams šurp. Iegrožojis kūsājošās dusmas un cieši lūkodamies koši zilajās acīs, viņš ierunājās ar saltu apņēmību:

- Jūs domājat, ka esat gudrākais pasaulē, ja? Šitik gudrs, un domājat, ka pasaule cēlusies no kaut kādas nejaušas eksplozijas, Lielā sprādziena, un visiem atomiem sanāca sagrupēties kopā tā, lai bez Dieva palīdzības radītu dzīvību? Vai tas ir gudri? Gribat zināt? Es pateikšu, cik tas ir gudri, - tā jūs nonāksies taisnā ceļā ellē. Jūs esat sākuši karu ar ticību, jūs ar savām bezdievju teori­jām. Jūsu cilvēki tiecas pamest kristīgo nāciju, ko mūsu valsts di­binātāji radījuši, un pārvērst valsti baudkārā sekulārā humānis­ma templī, kurā atļauts viss - gan homoseksualitāte, gan aborti, gan narkotikas, gan pirmslaulības dzimumattiecības, gan porno­grāfija. Bet nu jūs pļaujat to, ko esat sējuši. Viens cilvēks jau izda­rījis pašnāvību. Lūk, kur noveduši jūsu zaimi un Dieva nīšana. Pie pašnāvības. Dievs atkal pie jums ieradīsies, Hazēlius, un pār jums kritīs Viņa dusmas. Man pieder atriebšana, Es atmaksāšu, saka Tas Kungs.

Smagi elsodams, Edijs aprāvās. Zinātnieks lūkojās viņā dīvai­nu skatienu, acis zaigoja kā divi sastinguši tērauda gultņi-

Hazēliuss ierunājās dīvaini aizžņaugtā balsī:

- Jums tagad laiks iet prom.

Edijs neatbildēja. Dūšīgais apsargs paspēra soli uz priekšu.

- Iesim nu, čalīt.

- Nav nepieciešams, Tonij. Rass ir nolasījis mums savu saga­tavoto runu un pats zina, ka viņam laiks pazust.

Tomēr apsargs pienāca vēl tuvāk.

- Nemaz nepūlieties, - Edijs steigšus novervelēja. - Nevaru vien sagaidīt, kad tikšu prom no šā bezdievju perēkļa!

Kad tīklotās durvis aizvērās, Edijs izdzirdēja rāmo balsi sa­kām:

- Baktērija aizejot pavēzēja ar viciņu.

Viņš pagriezās, piespieda seju pie durvju tīkliņa un iesaucās:

- Un jūs atzīsit patiesību, un patiesība darīs jūs brīvus. Jāņa evaņ­ģēlijs, astotā nodaļa, trīsdesmit otrais pants.

Viņš apcirtās un stīvu muguru soļoja uz pikapu. Sejas kreisā puse raustījās, tiku izraisīja pazemojums un neaptveramas ver­došas dusmas.