Ķeceris

19

KAD IERADĀS NAVAHU CILTS POLICIJA, Fords jau bija vē­rojis sauli iegrimstam viskija krāsas mākoņu vērpetēs. Pāri zvī­guļojošajam, spīdīgajam asfalta klājumam, rūkdamas un bākugu­nis zibinādamas, ieradās četras patruļmašīnas un busiņš; visi spēkrati nobremzēja ceļa malā, nokaucinādami riepas vienādi skaļi un ilgi.

No pirmā auto izkāpa navahu policijas izmeklētājs, apmēram sešdesmit gadus vecs. Viņš bija kalsns, platām, izrieztām krūtim, iesirmiem, īsi apcirptiem matiem, un viņam sekoja bariņš nava­hu tautības policistu. Ar putekļainajiem kovboju zābakiem ielī- kajās kājās viņš ar padoto rindu aiz muguras gāja gar riepu slie­di līdz pat gravas malai, un visi ķērās pie darba, ap notikuma vietu izvelkot norobežojošo lenti.

Piebrauca džips, noripināja no ceļa un apstājās, no tā izkāpa Hazēliuss un Vordlo. Abi labu brīdi, ciezdami klusu, vēroja poli­ciju strādājam, un tad Vordlo pagriezās pret Fordu.

- Jūs teicāt, viņš ir nošauts.

- Kreisajos deniņos, tiešā tēmējumā.

- Kā jūs zināt?

- Labi pamanāmas šaujampulvera pēdas.

Vordlo nopētīja sarunu biedru, viņa samiegtajās acīs vīdēja ne­pārprotams aizdomīgums.

- Jūs bieži skatāties seriālu C.S.I., mister Ford? Vai ari notiku­ma vietas apskate ir jūsu vaļasprieks?

Pabeidzis vilkt lend ap notikuma vietu, šurp, čīkstinādams zā­bakus, ar diktofonu rokā nāca navahu policijas izmeklētājs. Viņš soļoja ar lielu apdomību, it kā katra kustība sagādātu sāpes. Uz izmeklētāja žetona bija burti BIA un viņa dienesta pakāpe - leit­nants. Uz acīm šim vīram bija cieši piegulošas saulesbrilles ar spo­guļstikliem, kas piešķīra viņam pamuļķīgu izskatu. Tiesa, Fords manīja, ka šo cilvēku par dumju diez vai varētu dēvēt.

- Kurš atrada upuri? - Bia taujāja.

-Es.

Saulesbrilles pagriezās pret viņu. - Jūsu vārds?

- Vaimens Fords. - Jautājumā viņš bija saklausījis neuzticības pilnu pieskaņu, it kā izmeklētājs jau turētu viņu aizdomās par melošanu.

- Kā jūs viņu atradāt?

Fords aprakstīja apstākļus.

- Tātad jūs ieraudzījāt klijānu baru, pamanījāt riepu pēdas, nolēmāt izkāpt no mašīnas un nosoļot ceturtdaļjūdzi šajā trakajā karstumā pa tuksnesi, lai palūkotos? Tāpat vien?

Fords pamāja.

- Hmm… - Sakniebis lūpas, Bia iekricelēja piezīmju grāmati­ņā dažus vārdus. Tad saulesbrilles pavērsās pret Hazēliusu.

- Un jūs būtu…

- Gregorijs Norts Hazēliuss, projekta "Izabella" vadītājs. Tas ir vecākais izlūkošanas virsnieks Vordlo. Vai jūs būsiet lietas iz­meklēšanas vadītājs?

- Tikai no cilts policijas puses. Šeit galvenais būs FIB.

- FIB? Kad ieradīsies aģend?

Bia pameta ar galvu augšup.

-Tūlīt.

Debesīs dienvidrietumu pusē parādījās helikopters, un tā ro­tora lāpstiņu plīkšķēšana ar katru bridi tapa skaļāka. Pielidojis pārsimts jardu attālumā, tas putekļu mutuļa ielenkumā nolaidās uz ceļa. Izkāpa divi vīri. Abiem bija saulesbrilles, īspiedurkņu krekli ar atpogātām apkaklītēm un beisbola cepurītes ar izšūtiem burtiem F.I.B. Par spīti abu atšķirīgajam augumam un ādas krā­sai, viņus varētu noturēt par dvīņiem.

Aģenti pienāca klāt, un garākais izvilka žetonu.

- īpašais atbildīgais aģents Dens Grirs, - viņš stādījās priek­šā. - Flagstafas filiāle. īpašais aģents Frenklins Alvarezs.

Vīrietis ieslidināja žetonu kabatā un pamāja navahu policistam.

- Leitnant?

Bia par atbildi palocīja ar galvu.

Hazēliuss paspēra soli uz priekšu.

- Un es esmu Gregorijs Norts Hazēliuss, projekta "Izabella" vadītājs. - Viņš paspieda Grīram roku. - Bojāgājušais bija mūsu projekta zinātnieks. Es gribu zināt, kas nodcis, un tūlīt pat!

- Uzzināsiet. Tiklīdz izmeklēšana būs galā. - Grirs pagriezās pret policijas izmeklētāju. - Notikuma vieta norobežota?

-Jā.

- Labi. Klausieties visi. Es lugšu visiem projekta "Izabella" da­lībniekiem atgriezdes bāzē. Doktor Hazēlius, lūdzu, sapulciniet visus kādā plašā telpā, - vīrietis palūkojās debesīs un ieskatījās pulkstenī, - sepdņos. Es ieradīšos un noklausīšos liecības.

- Diemžēl tas nebūs iespējams, - Hazēliuss attrauca. - Mēs nevaram atļauties atlaist visus reizē. Jums nāksies uzklausīt lie­cības divās maiņās.

Grirs pavilka saulesbrilles zemāk uz degunu un stingri parau­dzījās uz Hazēliusu.

- Es ceru redzēt visus vienkopus septiņos. Vai skaidrs? - Viņš runāja skaidri un lēni, uzsvērdams katru vārdu.

Hazēliuss nenolaida acis viņa priekšā, lūkodamies ar rāmu, miermīlīgu sejas izteiksmi.

- Mister Grīr, es vadu četrdesmit miljardus dolāru vērtu pro­jektu, kas iebūvēts šajā kalnā, un tur patlaban nodek ārkārtīgi sva­rīgs zinātniskais eksperiments. Jūs diez vai gribētu, lai kaut kas noiet greizi - īpaši, ja man nāktos ziņot Enerģētikas departamen­ta izmeklētājiem, ka iekārta jūsu uzstājibas dēļ atstāta bez uzrau­dzības. Man šovakar jāatstāj tris zinātnieki pazemē. Viņus jūs va­rēsiet nopratināsiet rīt no rīta.

Iestājās ilgs klusums. Tad Grirs īsi pamāja.

- Lai notiek.

- Septiņos mēs būsim tirgotavā, - Hazēliuss solīja. - Vecā guļ­baļķu būvē - to nevar neievērot.

Fords piegāja pie džipa un iekāpa tajā, Keita viņam sekoja. Viņš pagrieza aizdedzes atslēgu, un auto izripoja uz ceļa.

- Kaut kas neiedomājams, - Keita drebošā balsī izdvesa. Viņa bālu seju taustījās pa kabatām, izvilka mutautiņu un izberzēja acis. - Šausmas, - viņa nerimās. - Kaut kas… pavisam neiedomā­jams.

Kad džips rūkdams traucās pa ceļu, Fords vēl beidzamo reizi uzmeta skatienu abiem koijotiem, kas bija pabeiguši maltīti un klumpačoja apkārt kādu gabaliņu nostāk, cerēdami tikt pie pa­pildporcijas.

Lai cik glezns būdams, Sarkanais galdkalns nenoliedzami ir skarbs nostūris, viņš nodomāja.