Inženiera Garina hiperboloīds

117

Notikumi Zelta salā sākās divdesmit trešā jūnija pievakarē. Visu dienu plosījās okeāns. Negaisa mākoņi dzinās no dienvidrietumiem. Debesis sprēgāja ugunīgos zibšņos. Ūdens putekļi blīvā miglā vēlās pār visu salu.

Dienas beigās negaiss pārgāja, zibeņi dzalkstīja tālu okeānā, bet vējš ar tādu pašu spēku lieca pie zemes ko­kus, nošķieba augstos laternu stabus, rāva nost vadus, noplēsa un aiznesa kā bezveidīgus karogus baraku jum­tus, svilpa un gaudoja pār visu salu ar tādu sātanisku niknumu, ka viss dzīvais slēpās pa mājām. Ostā brak­šķēja pietauvotie kuģi, vairākas liellaivas tika norautas no enkuru ķēdēm un aizdzītas okeānā. Kā pludiņš viena pati nelielā ostā, iepretim pilij, viļņos lēkāja «Arizona».

Salas iedzīvotāji pēdējā laikā bija stipri pārvērtu­šies. Darbi šahtā vairs nenotika. Lamola kundzes gran­diozā celtniecība vēl nebija sākusies. No sešiem tūksto­šiem strādnieku palika apmēram pieci simti. Pārējie, ap­krāvušies ar zeltu, atstāja salu. Strādnieku ciemata tuk­šās barakas jauca nost, izlīdzināja zemi nākamajām celtnēm.

Gvardiem galīgi nebija ko darīt šai mierīgajā zemes stūrītī. Bija pagājis tas laiks, kad balti dzeltenie sarg­suņi rēgojās ar šautenēm uz klintīm, soļoja gar dzeloņ­drātīm, daudznozīmīgi klikšķinādami aizslēgus. Gvardi sāka žūpot. Ilgojās pēc lielām pilsētām, lepniem resto­rāniem. Pieprasīja atvaļinājumu, draudēja ar dumpi. Taču Garins bija devis stingru rīkojumu — nekādu at­vaļinājumu. Lielā hiperboloida stobrs pastāvīgi bija no­mērķēts uz gvardu kazarmām.

Kazarmās spēlēja uz velna paraušanu. Maksāja ar vekseļiem, jo zelts, kas gulēja grēdās pie kazarmām, vi­siem bija apnicis kā rūgta nāve. Spēlēja uz ieročiem, uz apkošļātām pīpēm, uz veca konjaka pudelēm vai arī — «gāz pa purnu». Pievakarē kazarmās visi bija apdzērušies kā lopi. Ģenerālis Subotins vairs nevarēja uzturēt ne vien disciplīnu — ko nu par to, — bet pat elementāru pieklājību.

— Virsnieku kungi, kauns, — katru vakaru virsnieku ēdnīcā dārdēja ģenerāļa Subotina balss, — tā pagrimt, virsnieku kungi!

Nekāda ietekmēšana nelīdzēja. Bet nekad vēl nebija notikusi tik traka žūpošana kā vētras dienā divdesmit trešajā jūnijā. Vēja gaudošana pamodināja gvardos me­žonīgas skumjas, uzvilnīja senas atmiņa, iesmeldzās vecās rētas. Ūdens putekļi kā lietus lāses sitās logu rū­tīs. Dunēja un dārdēja debesu artilērijas viesuļuguns. Drebēja sienas, uz galdiem šķindēja glāzes. Gvardi pie gariem galdiem, uzlikuši uz tiem elkoņus, atspieduši bra­šās galvas, nesukātas, nemazgātas, dziedāja ienaidnieka dziesmu: «Eh ābolīti . ..» Un šī dziesma, velns zina no kādas tālas dzīves atmaldījusies šai viļņu klaidā iemes­tajā saliņā, šķita kā dzimtās zemes sāls šķipsniņa. Asa­rās mirka noreibušās galvas. Ģenerālis Subotins ietek­mēdams aizsmaka, pasūtīja visus uz elli un piedzērās ari pats.

Revolucionārās komitejas izlūkdienests (Ivana Guseva personā) ziņoja par smago stāvokli pretinieka ka­zarmās. Pēc sešiem vakarā Šeļga ar pieciem spēcīgiem kalnračiem aizgāja līdz virssardzei (pretim kazarmām) un sāka lamāties ar diviem iedzērušiem sargiem, kas stāvēja pie šauteņu stata. Sargi zaudēja modrību, pēkšņi tika notriekti zemē, atbruņoti un sasieti. Šeļga ieguva simt šauteņu. Tās tūdaļ izdalīja strādniekiem, kas tuvo­jās ar pārskrējieniem no laternas uz laternu, slēpdamies aiz kokiem un krūmiem, rāpodami pāri zālājiem.

Simt cilvēki ielauzās kazarmās. Izcēlās neiedomājama jezga, gvardi sagaidīja uzbrucējus ar pudelēm un ķeb­ļiem, atkāpās, organizējās un atklāja revolveru uguni. Uz kāpnēm, gaiteņos, guļamtelpās iedegās kauja. Skaid­rie un piedzērušies kāvās tuvcīņā. Pa izdauzītajiem lo­giem izlauzās mežonīgi bļāvieni. Uzbrucēju bija maz — viens pret pieciem, bet viņi ar tulznainajām dūrēm maltin mala mīkstčaulainos balti dzeltenos. Atsteidzās pa­pildspēki. Gvardus sāka mest laukā pa logiem. Vairā­kās vietās izcēlās ugunsgrēks, kazarmas ietina dūmi.