Inženiera Garina hiperboloīds

73

— Zojas kundze, neuztraucieties veltīgi: telefons un zvani pārgriezti.

Zoja atkal apsēdās uz gultas malas. Ļauns smīns sašķobīja viņas lūpas. Stass Tiklinskis izgāzās krēslā istabas vidū, skrullēja ūsas, pētīja savas lakādas kur­pes. Smēķēt viņš tomēr neuzdrīkstējās — Zoja katego­riski aizliedza, bet Rollings bija stingri piekodinājis iz­turēties pret dāmu pieklājīgi.

Bija jau apmēram pulksten pieci no rīta. Visi Zojas mēģinājumi atbrīvoties, piemānīt nebija devuši nekādus panākumus.

— Vienalga, — Zoja noteica, — tā vai citādi es da­rīšu to zināmu policijai.

— Viesnīcas kalpotāji uzpirkti, samaksāta liela nauda.

— Es izdauzīšu logu un kliegšu, kad iela būs pilna

ļaužu.

— Arī tas ir paredzēts. Pat ārsts nolīgts, lai kon­statētu jūsu nervu lēkmes. Jums heviens nepalīdzēs un nenoticēs. Sēdiet mierigi.

Zoja nokrikšķināja pirkstus un pateica krieviski:

— Neģēlis. Roklaiža. Nekauņa.

Tiklinskis sāka bozties, ūsas saslējās stāvus. Taču lamāties nebija pavēlēts. Viņš norūca:

— Ē, zinām, jau zinām, kā sievišķi lamājas. Man žēl jūs, kundze. Taču diennakti, bet varbūt arī divas mums būs šeit jānosēž tete-a-tete. Labāk apgulieties, no­mieriniet savus nervus … Aijā žū-žū, kundze.

Viņam par pārsteigumu Zoja šoreiz paklausīja. No­meta kurpītes, apgulās, ierīkojās uz spilveniem, aizvēra acis.

Caur skropstām viņa redzēja Tiklinska apaļo, nikno seju, kas viņu uzmanīgi vēroja. Viņa nožāvājās vien­reiz, otrreiz, palika roku zem vaiga.

— Noguru, lai nāk kas nākdams, — viņa klusu pie­bilda un atkal nožāvājās.

Tiklinskis ērtāk ierīkojās krēslā. Zoja rāmi elpoja. Pēc kāda laika viņš sāka berzēt acis. Piecēlās, pagājās, atspiedās pret stenderi. Acīm redzot bija nolēmis cīnī­ties ar miegu, stāvot kājās.

Tiklinskis bija muļķis. Zoja izvilināja no viņa visu, kas bija vajadzīgs, un tagad gaidīja, kad viņš iemigs. Stutēt stenderi bija grūti. Viņš vēlreiz apskatīja atslēgu un atgriezās pie krēsla.

Pēc brīža noslīga viņa tuklais žoklis. Tad Zoja iz­lēca no gultas. Ar ātru kustību izvilka no Tiklinska ves­tes kabatas slēdzeni. Paķēra kurpītes. Iebāza slēdzeni — stingrā atslēga negaidīti noskrapstēja.

Tiklinskis iekliedzās kā murgos: «Kas? Kas?» Iz­sprāga no krēsla. Zoja atgrūda durvis. Taču Tiklinskis jau satvēra viņu aiz pleciem. Nogāza zemē. Grūzdams ar kāju viņu dziļāk istabā, pūlējās aizvērt durvis. Bet — kaut kas traucēja. Zoja redzēja, ka viņas uzrauga kakls pieplūst ar asinīm.

— Kas tur? — Tiklinskis gārdzoši noprasīja, uzguldamies ar plecu durvīm.

Bet viņa kurpes turpināja slīdēt pa parketu — dur­vis lēnām vērās vaļā. Viņš steidzīgi vilka laukā no pakalējās kabatas revolveri un pēkšņi atsprāga istabas vidū.

Durvīs stāvēja kapteinis Jansens. Viņa muskuļaino augumu apkļāva slapjas drēbes. Vienu mirkli viņš rau­dzījās Tikiinskim acis. Brazmaini, gluži kā kritienā, metās uz priekšu. Rollingam domātais sitiens nogruva pār poli: dubultsitiens, ar korpusa smagumu un izstieptu kreiso — starp uzacīm, ar plecā atvēzētu labo roku no apakšas pa žokli. Tiklinskis pat neiekliedzies nogāzās uz paklāja. Viņa seja bija sadauzita un sadragāta.

Ar trešo kustību Jansens pagriezās pret Lamola kundzi. Visi viņa muskuļi lēkāja.

— Esmu jūsu rīcībā, Lamola kundze.

— Jansen, cik ātri vien iespējams, — uz jahtu.

— Tieši tā, uz jahtu.

Viņa aplika roku kā vakar restorānā Jansenam ap kaklu. Pieliecās pie viņa sejas.

— Cīņa tikai nupat kā sākusies, Jansen. Bistamākais vēl priekšā.

— Tieši tā, bīstamākais vēl priekšā!