Inženiera Garina hiperboloīds

122

Sekretārs — viselegantākais vīrietis Savienotajās Valstīs — gulēja uz mutes, iekrampējies ar sastinguša­jiem pirkstiem paklājā: viņš nomira acumirklīgi, nepa­guvis iekliegties. Garins, kodīdams trīcošās lūpas, lēni

bāza kabatā stara revolveri. Tad piegāja pie zemām tē­rauda durvīm. Uzgrieza uz vara diska vienīgi viņam zi­nāmu burtu kombināciju — durvis atvērās. Viņš iegāja dzelzsbetona istabā bez logiem.

Tas bija diktatora personīgais seifs. Bet zelta vai do­kumentu. vietā šeit glabājās kaut kas Garinam vēl vēr­tīgāks: no Eiropas atvestais un sākumā slepeni turētais Zelta salā, pēc tam šeit, slepenajās pils istabās, Garina trešais dubultnieks — krievu emigrants, barons Korfs, kas bija pārdevis sevi par milzīgu naudu.

Viņš sēdēja ādas krēslā, uzcēlis kājas uz zeltīta gal­diņa, kur stāvēja vāzes ar augļiem un saldumiem (dzert viņam nebija atļauts). Uz grīdas mētājās grāmatas — angļu kriminālromāni. Aiz garlaicības barons Korfs spļāva ķiršu kauliņus televīzijas aparāta apaļajā ekrāna, kas atradās trīs metrus atstatu no viņa krēsla.

— Beidzot, — viņš noteica, laiski pagriezdamies pret ienākušo Garinu. — Kur jūs, velns parāvis, bijāt iekri­tis? … Klausieties, vai ilgi vēl jūs marinēsiet mani šai pagrabā? Nudien, es labāk badojos Parīzē.

Atbildes vietā Garins norāva no sevis lentu, nometa fraku ar ordeņiem un regālijām.

— Ģērbieties nost!

— Kāpēc? — jautāja barons Korfs ar zināmu ziņkāri.

— Dodiet šurp savas drēbes.

— Kas noticis?

— Arī pasi un visus dokumentus… Kur jūsu bār­das nazis?

Garins apsēdās pie tualetes galdiņa. Neieziepējis vaigus, viebdamies aiz sāpēm, ātri noskuva ūsas un bārdu.

— Starp citu, blakusistabā guļ kāds cilvēks. Atce­rieties — tas ir jūsu privātsekretārs. Kad viņu sāks mek­lēt, varat pateikt, ka esat nosūtījuši viņu ar slepenu uz­devumu … Vai saprotat?

— Kas noticis, es jautāju? — ierēcās barons Korfs, ķerdams gaisā Garina bikses.

— Es iziešu no šejienes pa slepenu eju uz parku pie savas mašīnas. Jūs noslēpiet sekretāru kamīnā un do­dieties manā kabinetā. Nekavējoties izsauciet pa telefonu

Rollingu. Ceru, ka jūs labi atceraties visu manas dikta­tūras mehānismu? Es, pēc tam mans pirmais vietnieks — slepenpolicijas priekšnieks, pēc tam mans otrais viet­nieks — propagandas nodaļas priekšnieks, pēc tam māns trešais vietnieks — provokāciju nodaļas priekš­nieks. Pēc tam trīs simtu slepenā padome, priekšgalā atrodas Rollings. Ja jūs vēl neesat palicis pilnīgs idiots, tad jums to vajadzēja iekalt kā savus piecus pirkstus … Velciet taču nost bikses, lai nelabais jūs parautu! Rollingam pa telefonu pasakiet, ka jūs, tas ir, Pjers Garrī, stājaties policijas un karaspēka priekšgalā. Jums nāksies krietni pakarot, mīļais …

— Piedodiet, ja nu Rollings pēc balss pazīst, ka tas neesat jūs, bet es …

— Ā! Galu galā viņiem par to nospļauties… Ka tik būtu diktators …

— Piedodiet, piedodiet, — tātad no šā brīža es pār­vēršos par Pjotru Petroviču Garinu?

— Vēlu panākumus. Izbaudiet neierobežoto varu. Visas instrukcijas uz rakstāmgalda … Es — pazūdu …

Garins tāpat kā pirmīt spoguļa priekšā piemiedza ar aci savam dubultniekam un nozuda aiz durvīm.

Tiklīdz Garins viens slēgtā mašīnā iejoņoja pilsētas centrālajās ielās, vairs nebija nekādu šaubu: viņš laikus devis kājām ziņu. Strādnieku rajonos un priekšpilsētās dūca simttūkstošgalvaini pūļi… Sur tur jau plīvoja re­volūcijas karogi… Šķērsām ielām barikādēs steidzīgi tika sagāzti autobusi, pa logiem izmestas mēbeles, durvis, laternu stabi, čuguna restes.

Garina pieredzējusī acs ievēroja, ka strādnieki ir labi apbruņoti … Smagajos automobiļos, kas lauzās caur pūli, izvadāja ložmetējus, granātas, šautenes… Tas, bez šaubām, bija Šeļgas darbs …

Pirms dažām stundām Garins būtu ar pilnu pārlie­cību raidījis karaspēku pret sacelšanās dalībniekiem. Bet nu viņš tikai nervozi spieda 'mašīnas pedāli, joņodams starp lāstiem un kliedzieniem: «Nost ar diktatoru! Nost ar trīs simtu padomi!»

Hiperboloīds atradās Šeļgas rokās. Par to zinaja, par to kliedza sacēlusies tauta. Šeļga atskaņo revoluciju ka diriģents — varoņsimfoniju.

Skaļruņi, kas pēc Garina pavēles bija uzstādīti jau zelta pārdošanas laikā, tagad strādāja pret viņu: izpla­tīja pa visu pasauli vēstis par vispārēju sacelšanos.

Garina dubultnieks pretēji visiem Pjotra Petroviča paredzējumiem sāka rīkoties enerģiski un pat ar zinā­miem panākumiem. Viņa izlases karaspēks sturmēja ba­rikādes. Policija no aeroplāniem meta gāzu bumbas. Kavalērija ielu krustojumos kapāja ar zobeniem cilvēkus, īpašas brigādes uzlauza durvju atslēgas, iebruka strād­nieku mitekļos, iznīcinādamas visu dzīvo.

Bet sacelšanās dalībnieki turējās stingri. Citās pilsē­tās, lielos fabriku centros, viņi droši pārgāja uzbrukumā. Dienas vidū visu valsti bija apņēmušas sacelšanās lies­mas …

Garins izspieda no mašīnas visu ātrumu, kādu vien varēja dot tās sešpadsmit cilindri. Kā viesulis drāzās pa provinciālo pilsētiņu ielu, notrieca cūkas, suņus, sabrauca vistas. Dažs gājējs nepaguva ieplest acis, kad diktatora milzīgā, putekļiem pārklātā, melnā mašīna samazināda­mās un kaukdama nozuda aiz pagrieziena …

Viņš apstājās tikai uz dažām minūtēm, lai uzņemtu benzīnu, ielietu ūdeni radiatorā… Joņoja visu nakti.

No rīta diktatora vara vēl nebija gāzta. Galvaspilsēta liesmoja, aizdedzināta ar termīta bumbām, uz ielām vā­ļājās līdz piecdesmit tūkstošiem līķu. «Te tev nu bija barons!» pavīpsnāja Garins, kad pieturas vietā skaļrunis nogārdza šīs vēstis …

Pulksten piecos nākamajā dienā viņa mašīnu apšau­dīja …

Pulksten astoņos, drāžoties caur kādu pilsētiņu, viņš redzēja plīvojam revolūcijas karogus un dzirdēja dzie­dam cilvēkus …

Viņš joņoja visu nākamo nakti — uz rietumiem, uz Klusā okeāna krastiem. Rītausmā, liedams benzīnu, bei­dzot sadzirdēja no skaļruņa melnās rīkles labi pazīstamo Šeļgas balsi.

— Uzvara, uzvara … Biedri, manās rokās — varens revolūcijas ierocis — hiperboloīds …

Nošņirkstinājis zobus, nenoklausījies līdz beigām, Ga­rins aiztraucās tālāk. Pulksten desmitos no rīta viņš ieraudzīja šosejas malā pirmo plakātu; uz finiera plāksnes milzīgiem burtiem stāvēja rakstīts:

«Biedri. .. Diktators saņemts dzīvs. Taču izrādījās, ka diktators ir Garina dubultnieks, fiktīva persona. Pjotrs Garins aizmucis. Viņš bēg uz rietumiem … Biedri, parā­diet modrību, aizturiet diktatora mašīnu … (Sekoja pa­zīmes …) Garins nedrīkst izbēgt no revolucionārās tiesas..

Dienas vidū Garins konstatēja, ka viņam paka] dze­nas motocikls. Viņš nedzirdēja šāvienus, bet desmit cen­timetrus atstatu no viņa galvas mašīnas stiklā parādī­jās lodes izurbts caurums ar plaisājumiem. Pakausim kļuva salti. Viņš izspieda visu gāzi, kādu mašīna varēja dot, metās aiz paugura, nogriezās uz mežainiem kal­niem. Pēc stundas iedrāzās aizā. Motors sāka pagurt un noslāpa. Garins izlēca laukā, sagrieza stūri, nolaida ma­šīnu pa nogāzi lejā un, ar mokām ielocīdams kājas, sāka rāpties pa krauju uz priežu silu.

No augšas viņš redzēja, kā pa šoseju aiztrauca trīs motocikli. Pakaļējais apstājās. Apbruņots, līdz viduklim kails vīrs nolēca no tā un pārliecās virs bezdibeņa, kur čurnēja diktatora sadragātā mašīna.

Mežā Pjotrs Petrovičs novilka visas drēbes, izņemot bikses un apakškreklu, sagraizīja zābaku ādu un devās meklēt tuvāko dzelzceļa staciju.

Ceturtajā dienā viņš aizkļuva līdz vientuļai piejūras muižai Losandželosas tuvumā, kur angārā karājās viņa dirižablis, kuru katru brīdi gatavs izlidot.