Inženiera Garina hiperboloīds

2.

Pie viesnīcas parādes durvīm nedzirdami pieripoja rolroiss — gara automašīna ar sarkankoka virsbūvi. Švei­cars, ķēdei žvadzot, piesteidzās pie virpuļdurvīm.

Pirmais ienāca dzeltenbāls neliela auguma vīrietis ar melnu, īsi apcirptu bārdu, izspīlētām gaļīgā deguna nāsīm. Viņš bija garā, maisveidīgā mētelī un virs pa­šām uzacīm uzstumtā katliņā.

Viņš apstājās, nīgri gaidīdams savu ceļabiedreni, kura sarunājās ar jaunu cilvēku, kas bija iznācis pretī automobilim no viesnīcas portāla kolonādes. Pamājusi jaunajam cilvēkam ar galvu, viņa izgāja pa virpuļdur­vīm. Tā bija slavenā Zoja Monroza, viena no visskais­tākajām Parīzes sievietēm, pelēkām acīm, slaida, gara auguma, baltā vadmalas kostīmā.

— Vai pusdienosim, Rolling? — viņa pavaicāja vī­rietim katliņā.

— Nē. Es runāšu ar viņu pirms pusdienām.

Zoja Monroza iesmējās, it kā augstsirdīgi piedodama atbildes skarbo toni. Šai brīdī pa durvīm ieklupa jau­nais cilvēks, kas pie automobiļa bija runājis ar Zoju Monrozu. Mugurā viņam bija vecs, neaizpogāts mētelis, rokā spieķis un mīksta platmale. Viņa satraukto seju klāja vasaras raibumi. Retās, cietās ūsiņas izskatījās kā pielīmētas. Viņš acīm redzot gribēja sniegt roku, bet Rollings, neizņemdams rokas no mēteļa kabatām, no teica ,1 skarbāk:

— Jūs, Semjonov, esat nokavējis veselu ceturtdaļ­stundu.

— Mani aizkavēja … Tai pašā lietā … Briesmīgi at8 > vainojos … Viss nokārtots … Viņi piekrīt … Rīt var izbraukt uz Varšavu.

— Ja jūs rēksiet pa visu viesnīcu, jūs izmetīs laukā, — teica Rollings, vērdamies viņā nespodrām acīm, kas nesolīja neko labu.

— Piedodiet — es čukstus … Varšavā jau viss sa­gatavots: pases, apģērbs, ieroči un pārējais. Aprīļa pir­majās dienās viņi pāries robežu …

— Tagad es un Monrozas jaunkundze ēdīsim pus­dienas, — Rollings noteica. — Jūs brauksiet pie šiem kungiem un paziņosiet viņiem, ka es vēlos viņus redzēt šodien tūlīt pēc četriem. Brīdiniet, ja viņi iedomāsies va­zāt mani aiz deguna, — es nodošu viņus policijai . . .

Šī saruna notika 192… gada maija sākumā.