Inženiera Garina hiperboloīds

51

Vējš plandīja baltos svārkus. Zoja uzkāpa augšējā klājā, kur atradās radiotelegrafa kabīne. Piemiedza acis, ieelpoja sāļo gaisu. No augšas, no kapteiņa tiltiņa, neap­tverama šķita saules gaisma, kas krita uz stiklaini ņir­bošo ūdeni.

Zoja raudzījās un raudzījās, turēdamās pie margām. Jahtas šaurais korpuss ar puspaceltu bugšpritu traucās starp vēsmām šai ūdeņainajā gaismā.

Visa mokoši tumšā Zojas pagātne atkāpās, izstrāvoja šai saules gaismā …

«Esmu jauna, jauna,» tā viņai šķita uz kuģa ar saulei pretim paceltu bugšpritu, «esmu skaista, esmu laba.»

Vējš glāstīja kaklu, seju. Zoja aizgrābtīgi alka pēc laimes. Aizvien vēl nespēdama atrauties no gaismas, de­besīm, jūras, viņa nospieda vēso durvju rokturi, iegāja kristālā kabinē, kurai saules pusē bija aizvilkti aizkariņi. Paņēma klausāmās austiņas. Uzlika elkoņus uz galda, aizsedza acis ar pirkstiem.

Hronometra dubultie sitieni kā kuģa zvans nozvanīja divpadsmit. Bija pagājušas tikai trīs minūtes, kopš Zoja bija piecēlusies no krēsla zem pajūma.

Viņa uzlika pirkstus uz kloķīša un, pabīdījusi to pa kreisi, ieslēdza aparātu uz vilni trīsdesmit seši ar pusi metru. Tad no klausules melnā tukšuma atskanēja Rol­linga gausā un griezīgā balss:

— Lamola kundze, Lamola kundze, Lamola kundze … Klausieties, klausieties, klausieties . ..

— Klausos, jau klausos, apmierinies, — nočukstēja Zoja.

— … Vai pie jums viss kartība? Vai nedraud bries­mas? Vai neciešat trūkumu? Šodien, tai pašā laikā kā parasti, būšu laimīgs dzirdēt jūsu balsi … Vilni raidiet tāda paša garuma kā parasti . . . Lamola kundze, neno­virzieties pārāk tālu no vienpadsmit grādiem austrumu garuma un četrdesmit grādiem ziemeļu platuma. Iespē­jams, ka drīz tiksimies. Pie mums viss kārtībā. Veicas spīdoši. Tas, kam jāklusē, klusē. Varat būt mierīga, lai­mīga — labu ceļavēju .. .

Zoja noņēma klausāmās austiņas. Grumba pāršķēla viņas pieri. Raudzīdamās uz hronometra rādītāju, viņa izgrūda caur zobiem: «Apnicis!» Šīs katru dienu dzirdē­tās radioatzīšanās mīlestībā Zoju briesmīgi kaitināja. Rollings nevar, negrib likt viņu mierā … Galu galā ir gatavs izdarīt jebkuru noziegumu, lai tikai ļautu viņam katru dienu gārgt mikrofonā: «…varat būt mierīga, lai­mīga, labu ceļavēju».